Cenšoties formulēt savas domas par jaunāko Ojāra Pētersona personālizstādi, jūtos līdzīgi, kā skaidrojot kādu īpaši smalku joku – tiklīdz to analizē un pārstāsta burtiskā veidā, joks vairs nešķiet smieklīgs un zaudē jēgu. Klasificēt Ojāra Pētersona izstādi kā piederīgu humora žanram būtu aplami un visnotaļ vulgāri, taču viņa darbiem piemīt Latvijas kultūrai neierasts asprātīgums, kas turklāt vizuālajā mākslā ir sastopams vēl retāk (un arī grūtāk realizējams). Ironija Ojāra Pētersona darbos vienmēr ir bijusi klātesoša, radot sajūtu, ka mākslinieks aiz tās cenšas noslēpt darba patieso vēstījumu vai paslēpties pats. Šoreiz viņa ironijas objekts liekas aptuveni nojaušams un vērsts laikmetīgās mākslas klišeju virzienā, ar elegantu vieglumu pārvērtējot šķietamās mākslas pašsaprotamības.
Pēctecības faktors
Plašākā Latvijas mākslas vēstures mērogā Ojāra Pētersona līdzšinējā darbība saistās ar divām lietām. Pirmkārt, viņš ir viens no spilgtākajiem jaunās mākslas valodas veidotājiem 80. un 90. gados, arī tā dēvētās pirmās latviešu konceptuālisma paaudzes pārstāvjiem. Otrkārt, Ojārs Pētersons apliecinājis sevi kā spilgtu Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēju, kurš lielā mērā ietekmējis tā sauktās vizkomiešu paaudzes izveidošanos. Viņš pats intervijās bieži atsaucas uz trenera lomu, savu pedagoģisko darbību uztverot teju kā atsevišķu mākslas projektu. Mākslas vidē vizkomiešu fenomens ne vienmēr tiek vērtēts kā neapšaubāmi pozitīvs, dažkārt tam tiek pārmesta formāla atkārtošanās un konkrēta stilistiskā virziena producēšana, tomēr, lūkojoties uz to no sausas statistikas perspektīvas, nevar noliegt, ka lielākā daļa Latvijas laikmetīgās mākslas zvaigžņu izlases dalībnieku nāk tieši no Ojāra Pētersona kādreizējo skolnieku loka.
Bezvārda izstādē galerijā Alma rodas asociācijas ar Ojāra Pētersona un viņa studentu pēctecības faktoru – var censties uzminēt, cik apzināti autors to ir apspēlējis. Māksliniece un Vizuālās komunikācijas nodaļas absolvente Maija Kurševa izstādes tapšanā iesaistīta tiešā veidā – uz galerijas sienas uzzīmējusi blakus eksponētā fotogrāfiju pāra skatiens proporciju vienādojumu –, taču citos izstādes darbos šīs asociācijas ir patvaļīgākas – objektos pavīd Ojāra Pētersona studentu lokam piederīgo autoru rokraksta iezīmes un raksturīgie paņēmieni. Piemēram, saburzītās līmplēves instalācijas atspulgs ūdenī ar uzdrukātām fotogrāfijām, kurās fiksētas ekspozīcijas vietai tieši pretī redzamās ainas (galerijas interjers, pa logu redzamās mājas siena), atgādina Indriķa Ģelža eksperimentus ar cilvēka redzes uztveres mehānismu nobīdēm; no porcelāna veidotās papīra lapas atsauc atmiņā Maijas Kurševas aizraušanos ar porcelāna tehnoloģiskajām iespējām, savukārt fotoportreti – Kaspara Podnieka fotosērijas, kuras veido pirmajā acumirklī šķietami analogas kompozīcijas.
Oriģinalitātes robežas
Interpretēt Ojāra Pētersona darbus kā konkrēto mākslinieku citātus tomēr būtu pārdroši, tāpēc dēvēšu tos par intuitīviem minējumiem. Pats mākslinieks uz citēšanu tiešā veidā nenorāda (tāpat kā uz jebko citu), taču spēlēšanās ar atsaucēm viegli iekļaujas priekšstatos par Ojāra Pētersona daiļrades raksturīgākajām iezīmēm. Aizšifrēto nozīmju labirinti nav nekas jauns laikmetīgajā mākslā, bet šajā gadījumā orientēties izstādē palīdz mākslinieka paša sarakstītie asprātīgie darbu apraksti, ko gribas uztvert kā konceptuālu daļu no ekspozīcijas, nevis tikai tās paskaidrojumu.
Acīmredzamāks izstādes darbus vienojošais motīvs ir reproducēšana kā ideja un tehnoloģisks process – ekspozīcijā redzama gan, piemēram, mākslas darba mehāniska kopēšana, gan apkārtējās vides "atdarināšana", gan dažādu vizuālu un satura elementu uzsvērta atkārtošana. Arī skolnieku citēšanu galu galā var klasificēt kā mākslas darbu reproducēšanas veidu. Apdomājot šos paņēmienus vēsturiskā estētisko ideju kontekstā, jānonāk pie mūžsenajiem jautājumiem par mākslas darba oriģinalitātes robežām.
Caur izstādes darbiem Ojārs Pētersons joko par mūsu prasībām pēc mākslas vienreizības – pieprasot no mākslas darba gan inovativitāti, "kaut ko vēl neredzētu" un "pārsteidzošu", gan fiziskā ziņā neatkārtojamu. Ironizējot par ierastajām mākslas komunikācijas sistēmām, Ojārs Pētersons atgādina, ka māksla var būt angažēta ļoti dažādos līmeņos un dažādās nozīmēs. Šie smalkie mājieni padara izstādi par vienu no interesantākajām mākslas pašrefleksijām Latvijas pēdējo gadu izstāžu dzīvē – tajā aplūkojamie darbi ietver nebūt ne jaunas idejas, taču to vērtīgums slēpjas (patiešām slēpjas!) veidā, kā skatītājs līdz tām tiek aizvests.
Ojārs Pētersons ironizē gan par mākslas nopietnību, gan skatītāja pārlieko uzticēšanos māksliniekam. Vienkāršoti šīs idejas varētu skaidrot kā pārdomas par dažādiem laikmetīgās mākslas aspektiem – kāpēc mākslas tirgū arī uzrakstu uz sienas uzskata par preci? Vai lielizmēra fotogrāfiju par mākslas darbu padara tās saburzīšana Venden ūdens bunduļu formās? Kāpēc lieli ekrāni piešķir svarīguma iespaidu visnejaušākajām, parastākajām vizuālajām zīmēm? Vai fotogrāfija ar izspūrušas meitenes portretu ietver būtiski atšķirīgu vēstījumu no gandrīz identiskas kompozīcijas ar rūpīgi saķemmētu meiteni?
Izstāde rosina prātu uz dažādiem retoriskiem jautājumiem par mākslas būtību. Tajos nav ietvertas konkrētas atbildes vai mākslinieka attieksme – viņa lomu šajā izstādē varētu salīdzināt ar galma ākstu, kurš caur jokiem aktualizē daudz nopietnākus jautājumus, nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Vienlaikus Ojārs Pētersons nepievērš uzmanību tam, vai skatītājs nonāks pie šo darbu dziļākā slāņa, to it kā pieļauj gan viņa klasiķa statuss Latvijas mākslā, gan pašironiskā, nepretenciozā attieksme pret saviem darbiem. Iesaku būt vērīgiem un neļaut šķietamajam formu vieglumam novērst uzmanību no to spējas reflektēt par būtisko.
Ojārs Pētersons
Personālizstāde galerijā Alma līdz 11. martam