Inese Lūsiņa
****
Beidzot LNO tapis no viessolistiem neatkarīgs iestudējums, jo visās lomās ir gatavi izpausties LNO trupas vai vietējie ārštata dziedātāji. Liktenīgajā mīlas, greizsirdības un intrigu kvadrātā pirmizrādē 9. jūnijā gan bija divi viesi, taču tieši mūsu Tatjanas Trenoginas (titullomā) un Rinalda Kandalinceva (nesavtīgi mīlošais Mišonē) sniegums bija visspilgtākais un profesionāli kvalitatīvākais. Teodora Ilinkaja (Mauricio) tenors 1. cēlienā skanēja bīstami saspringti, forsēti, caur pārvarētu aizsmakumu, savukārt mecosoprānam Karmenai Topčiu pietrūka valdonīgajai Bujonas hercogienei atbilstoša vēriena, vokālās "gaļas". Tatjanai Trenoginai Adriānas loma izdodas gan vokāli (dramatiskās krāsās), gan aktieriski, vienā personā dziedātāja apvieno dīvu un karsti mīlošu sievieti. Efektīgs ir Fedras lasījums, ko vainago patētiskas soprāna notis. Spilgti raksturi ir Dainis Kalnačs (abats Šazējs), Edgars Ošleja (Bujonas hercogs) un Dace Volfarte mīmiskajā konkurējošās dīvas Diklo jaunkundzes tēlā. Mārtiņa Ozoliņa vadītais orķestris ir emocionāli izteiksmīgs psiholoģiskās drāmas dvēseļu spogulis. Beidzot ir sagaidīts vizuāli tīrs, estētisks iestudējums, kas respektē mūziku. Scenogrāfijas nosacītība paplašina laiktelpu, kurā ir iespēja spoguļoties arī skatītāju iztēlei.
Atis Rozentāls
***
Izrādes otrā sastāva (18. jūnijā) centrā ir vokāli un aktieriski pārliecinošā Jūlija Vasiļjeva (Adriāna), kuru sekmīgi atbalsta Artjoms Safronovs (Mauricio) un Jānis Apeinis (Mišonē). Sadzirdamas grūtības vokālajā ziņā ir rumāņu viesmāksliniecei Karmenai Topčiu, kuras Bujonas hercogienes tēlam pāri nodara arī kostīmu māksliniece Klāra Pelufo-Valentīni. Muzikāli iestudējums turas kopā itin labi, kaut brīžiem solistu un orķestra saprašanās nešķiet perfekta. Izrādes koptēls ir abstrakti glīts. Princips "teātris teātrī" ir vietā, kaut gan tas ir realizēts diezgan dekoratīvi un vispārināti. Neesmu pārliecināts, ka pats labākais risinājums izvērstajai baleta ainai ar bērnu priekšnesumu ir rādīt to it kā no aizkulisēm: zālē sēdošais skatītājs redz tikai gatavošanos uznācienam, bet gandrīz neko no pašas uzstāšanās, un diezgan ātri iezogas garlaicība. Abstraktā režija ietekmē arī tēlu attiecības, kurās trūkst kaislības un jūtu ķīmijas. Tādējādi režisors Vensāns Busārs, kura Karmelīšu dialogi LNO nostiprināja viņa kā laba inscenētāja reputāciju, pasper solīti atpakaļ. Solistiem ir radīti apstākļi netraucēti dziedāt, jo mizanscēnas ir statiskas, taču dzīvā nerva pietrūkst, un nākas ļauties melodramatiskam sentimentam, ko piedāvā librets un mūzika.