Anna Ņetrebko nav sajūsmā par Jevgeņija Oņegina iestudējumu, kurā tikko pirmo reizi karjerā ir nodziedājusi Tatjanas lomu. "Izrādes autori ne velna nesaprot no krievu kultūras – būtu kaut ko palasījuši, papētījuši," viņa pačukstēja KDi korespondentam pēc uzstāšanās Vīnes Valsts operā. Režisora Falka Rihtera uzvedums tapis 2009. gadā, Tatjanu tajā savulaik atveidoja Maija Kovaļevska. Četras aprīlī izskanējušās Pētera Čaikovska Jevgeņija Oņegina izrādes, kuras diriģēja Andris Nelsons, ieguva īpaša notikuma statusu, tieši pateicoties Annai Ņetrebko un viņas "pirmajai Tatjanai".
Galvenā visā krievu opermūzikā
Ar jaunām lomām dziedātāja nelutina bieži, turklāt viņas repertuārs ir tipisks primadonnas komplekts: franču un itāļu operas, Mocarts. Laiku pa laikam Anna Ņetrebko pievēršas krievu mūzikai, galu galā viņas pirmie starptautiskie panākumi ir saistīti ar Natašas lomu Sergeja Prokofjeva operā Karš un miers. Krievu komponistu mūzikai veltīti daži mākslinieces albumi, interesantākais no tiem ir Pētera Čaikovska un Nikolaja Rimska-Korsakova romanču albums, kas tika ierakstīts Zalcburgas festivālā kopā ar pianistu Danielu Barenboimu. Šo smalko, lirisko programmu Anna Ņetrebko pēc tam atkārtoja nelielā koncertu sērijā Eiropā – atkal kopā ar Barenboimu vai viņa dzīvesbiedri Jeļenu Baškirovu pie klavierēm. Pagājušogad dīva apceļoja Eiropu ar Čaikovska operas Jolanta koncertversiju, un drīzumā Deutsche Grammophon izdos šā skaņdarba ierakstu. Tā pamazām Anna Ņetrebko tuvojās galvenajai sieviešu lomai visā krievu opermūzikā.
Kuras patlaban ir spilgtākās Tatjanas? Uz lielo teātru skatuvēm pēdējos gados šajā lomā visbiežāk bija dzirdēts bulgāru soprāns Krasimira Stojanova un amerikāniete Renē Fleminga, taču pasaule, šķiet, gaidīja pavisam citu Tatjanu, kura – vēlams! – dziedātu bez akcenta. Vēl ir pāragri spriest, vai Tatjana kļūs par XXI gadsimta slavenākā krievu soprāna Annas Ņetrebko kroņa lomu, taču teātri uz to ļoti cer – Jevgeņija Oņegina jauniestudējums Deboras Vorneres režijā septembrī atklās Ņujorkas Metropolitēna operas sezonu.
Butaforiska sniegavētra
Čaikovska iecerei piemērotu Tatjanu – varbūt ne tik globāli slavenu kā Renē Fleminga – var atrast lokāli (ļoti personiskas šīs lomas interpretācijas piedāvā gan Maija Kovaļevska, gan Kristīne Opolais), taču daudz grūtāk ir sameklēt cienīgu modernu Jevgeņija Oņegina iestudējumu. Režisoriem ar šo operu nav viegli, savas versijas ir Ahimam Freieram Berlīnes Valsts operā, Stēfanam Herheimam Nīderlandes operā Amsterdamā un Kasperam Holtenam Londonas Karaliskajā operā. Par veiksmīgāko Jevgeņija Oņegina lasījumu tiek uzskatīta Dmitrija Čerņakova izrāde Lielajā teātrī Maskavā – viņam visprecīzāk ir izdevies notvert šīs operas dvēseles mērogu.
Vācu režisora un dramaturga Falka Rihtera skats uz krievu klasiku ir aukstasinīgi atsvešināts – aukstums uzvedumā Vīnes Valsts operā tiek apspēlēts tiešā nozīmē. Gandrīz visu izrādes laiku uz skatuves snieg (kad nesnieg, tad zaigojas neona lampiņu ziemeļblāzma). Sniega siena ir ne tikai metafora, bet visa šā Oņegina dekoratīvais fons un noskaņojums. Ko tas nozīmē – ka Jevgeņijam Oņeginam, kuru tēlo Dmitrijs Hvorostovskis, mūžīgi ir ziema sirdī? Ka viņa noraidītās Tatjanas dvēselē plosās sniegavētra? Kamēr visiem ir auksti, Tatjanai ir karsti – gatavodamās rakstīt Oņeginam savu liktenīgo vēstuli, viņa naktskreklā grozās uz ledus krāsns, kas klāta ar zvērādām. Šī krāsns atgādina ledus viesnīcu, kas ik gadu tiek būvēta Zviedrijā.
Nekādu cerību uz laimīgām beigām
Tatjanas vēstules skatā Anna Ņetrebko izdzīvo pilnu emociju gammu – no bailēm un pašpārliecības trūkuma līdz eiforijai un drosmes pieplūdumam. Ārijas sākumā jūtu nokrāsas viņas dziedājumā ir tīras, taču, tuvojoties kulminācijai, māksliniece tās sabiezina un ekstātiski sajauc kopā Tatjanas nevainību ar neatbildētām erotiskām ilgām. Dramatiskas nolemtības viņas tēlojumā ir vairāk nekā gaišu cerību – Annas Ņetrebko Tatjana nojauš, ka kaislīga mīlestība ir spēle, kurā laimīgas beigas nav iespējamas. Vēstules ainā un arī visā operāAndris Nelsons dziedātāju nes uz rokām – jūtot viņai līdzi, diriģents ar skaistu, uzmanīgu, plašu un cēlu žestu palīdz Annai Ņetrebko skanēt tik labi, cik vien var.
Daudzas Annas Ņetrebko varones, kuras viņa līdz šim ir atveidojusi uz operas skatuves, ir līdzīgas viņai pašai – zvaigznei, kura izstaro aicinošu jutekliskumu un kuras pašas psihofizika ir uzlādēta ar spēcīgu seksapīlu. Viņas emocionalitāte, ekspresija un artistiskums, jūtu ķīmija ar skatuves partneriem un klausītājiem zālē vienmēr kompensē visas tehniskās nepilnības vokālajā sniegumā. Arī Jevgeņija Oņegina starpbrīdī, protams, varēja dzirdēt pārmetumus, ka "Ņetrebko dzied netīri", savukārt vēl kritiskāk noskaņoti opermīļi vispār uzskata Annu Ņetrebko un viņas kuplo, piesātināto balsi par nederīgu šai lomai, jo Tatjanai ir jābūt maigākai, ar vieglu, dzidru soprānu. "Ņetrebko izpildījumā tā ir kantrimūzika!" – sašutuma pilns ir Vīnes kulta vietas operas bāra Peters Operncafé Hartauer saimnieks Pēters Janskis (šajā kafejnīcā, kuras īpašnieks kultivē konservatīvās vērtības, dārd opermūzika un ierīkots Marijas Kallasas memoriālais stūrītis).
Loma reālā laika režīmā
Anna Ņetrebko vēl tikai meklē savu atslēgu, savu pieejas kodu Tatjanas lomai, taču jau šajā izrāžu sērijā Vīnē varēja dzirdēt individuālu un dabisku tēla lasījumu, kas liecina par nopietnu darbu. Tatjanas frāzes Annai Ņetrebko ir rūpīgi pārdomātas, ar ideju apveltītas, no šīs lomas panākumu formulas viņa svītro ārā pašmērķīgu virtuozitāti un spozmi, viņa instinktīvi atrod rakstura psiholoģiskās detaļas: Tatjanas melanholiju, iekšējo lūzumu, rūgto vientulību. Šī loma Annai Ņetrebko vēl nesēž smadzenēs, viņa to nedzied autopilotā, bet būvē uz skatuves reālā laika režīmā, tāpēc tik interesanti būt klāt šajā procesā – tas nav nevainojams, taču dzīvs.
"Čaikovski vispār dziedāt ir grūti," atzīst Anna Ņetrebko. "Šajā lomā bieži jādzied zemā reģistrā, turklāt operā ir vietas, kurās balss dodas vienā virzienā, orķestris – citā. Oņeginā vokāls ir tikai viena no sastāvdaļām, šajā operā ir īpaši svarīgi izveidot un parādīt varoņu raksturu." Uz KDi jautājumu, vai viņa pati ir līdzīga Tatjanai, zvaigzne atteic: "Uz skatuves esmu." Un dzīvē? "Kāda starpība?!"
Tā rūdījās raksturs
Dziedātājai ir svarīgas intuitīvas attiecības ar partneriem uz skatuves. Izrādēs Vīnē tika sapulcināts krievu izpildītāju ansamblis: Alisa Kolosova (Olga), Dmitrijs Korčaks (Ļenskis), Konstantīns Gornijs (Gremins). Titullomā – Dmitrijs Hvorostovskis, kura Jevgeņijs Oņegins jau sen ir starptautiski konvertējams varonis.
Uz Vīnes Valsts operas skatuves viņa Oņegins bija hrestomātiski stīvs, pašapmierināts mačo, slavenā baritona skanējums un tēlojums šoreiz diemžēl nebija mākslinieciski pārliecinošs, tam pietrūka dziļuma un nerva, tas šķita stilistiski samocīts. Tomēr Tatjanas un Oņegina duets operas finālā izskanēja dramatiski un izjusti – Annas Ņetrebko Tatjana kļuva par greznu, cēlsirdīgu dāmu, kuras iedvesmojošais gara aristokrātisms ir labākais atgādinājums, ka neatbildēta mīlestība ļauj norūdīties raksturam un pašapziņai daudz labāk nekā dzīve ar cilvēku, kurš nav tevis cienīgs, pat ja tu viņu joprojām mīli.
Tatjana pamet Oņeginu, lai aizietu tur, kur vienmēr snieg, un vakarkleitā nogultos sniegā. Visvairāk viņai patīk būt ziemā.