Gaetāno Doniceti operas Marija Stjuarte koncertuzvedums amerikāņu diriģenta Džona Fjores vadībā ar operzvaigzni Marinu Rebeku spožas starptautiskas solistu komandas virsotnē atsauc atmiņā diriģenta Karela Marka Šišona darba gadus ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kad ik sezonu sagaidījām pa operas koncertiestudējumam augstākajā mākslinieciskajā līmenī. Nemaz nav tālu jāmeklē pārmantojamības sakne, jo ar operas Marija Stjuarte koncertiestudējumu, kurš pagājušajā nedēļā tika parādīts Rīgā (Lielajā ģildē 10. janvārī), Liepājas Lielajā dzintarā (12. janvārī) un Rēzeknes Gorā (15. janvārī), sevi piesaka koncertaģentūra Laba mūzika. Tās mākslinieciskais vadītājs ir klarnetists un kādreizējais LNSO direktors Ints Dālderis – cilvēks, kurš savulaik pierunāja Karelu Marku Šišonu uzņemties orķestra galvenā diriģenta (2009– 2012) pienākumus. Laiks rādīs, vai atsākusies operu koncertiestudējumu renesanse.
Latiņa pacelta augstu
Izvēloties Mariju Stjuarti, kuras titullomu Marina Rebeka šopavasar atveidos izrādē Romas operā, nav iets vieglākais ceļš, jo publikai piedāvāts nevis populārais, ejošais repertuārs, bet gan bel canto stila liriskā traģēdija, kura Latvijā līdz šim nav tikusi uzvesta. Pats sirdi plosošais stāsts par māsīcu – Anglijas karalienes Elizabetes un agrākās Skotijas karalienes Marijas Stjuartes – cīņu par troni gan ir labi zināms no teātra (Frīdriha Šillera luga) un kino pieredzes.
Mākslinieciskā profesionālisma latiņa Marijas Stjuartes koncertizpildījumā ir ļoti augsta, un tās īstenojums tik stabils, jo koncertiestudējuma kvalitātes garants nav tikai viena zvaigzne. Izcils ir viss solistu ansamblis, kura visi seši dalībnieki pierādīja, ka lieliski tiek galā ar vokāli bezgala sarežģīto bel canto stila darbu, kura autors dziedātājus, maigi sakot, nav žēlojis. Virtuozas instrumentāla tipa pasāžas, vokālie lēcieni plašos melodiskajos intervālos un nepieciešamība izpausties plašā vokālajā diapazonā ir šīs partitūras ikdiena. Piemēram, Marina Rebeka savā dzidrajā soprānā ik pēc brīža uzlido te līdz augstajam re bemolam, te re, kas finālā vainago visu operu. Vēl jo lielākas apbrīnas un cieņas vērta tik grūtas vokālās partijas izpildījumā ir Marinas Rebekas siltās un plastiski vijīgās balss spēja uzrunāt tik dažādās tembrālajās nokrāsās, tik plašā emocionālajā spektrā no sievišķīga un sapņainības vai skumju piepildīta maiguma līdz impulsīvam dusmu izvirdumam un heroiskam patosam. Nevienu brīdi tā neskan atkailināti metāliski.
Pilnīgi citādi – konsekventi valdonīgi, varas un kaislības purpura krāsās – skan karalienes Elizabetes atveidotājas, Vācijā dzīvojošās krievu dziedātājas Katjas Levinas, dramatiskais soprāns, kuru Latvijā dzirdējām pirmo reizi. Lai gan arī viņai šī bija debija jaunā lomā, mākslinieces sniegums bija pārliecinošs – stabils un spēka pilns, ar nelokāmu īstas valdnieces stāju un svelošu greizsirdīgas sāncenses temperamentu. Turku tenors Bīlents Bezdīzs, spītējot Rīgā uzbrukušajām veselības problēmām, bija īsts bel canto stila dedzīgā mīlētāja – Lesteras grāfa Roberto – prasīgā vokālā standarta paraugs (protams, ar visiem sportiski augstajiem do), tāpat kā basbaritons Džanluka Margeri – cildeni vīrišķīgs Šrūsberijas grāfa Džordža Talbota lomā. Starptautiskajā ansamblī organiski iederējās Latvijas Nacionālās operas basbaritons Rihards Mačanovskis (lords Viljams Sesils) un mecosoprāns Laura Grecka nelielajā, atbalstošajā Annas (Marijas pavadones) lomā.
Otrā elpa
Drāmas vērienu vēl jo spilgtāku darīja Valsts akadēmiskā kora Latvija piedalīšanās, kurā šoreiz visbūtiskākie uzdevumi uzticēti vīru balsīm. Lai gan tehniski un ansambliski visai sarežģītās orķestra partitūras izpildījumam bija sapulcēts Latvijas Festivāla orķestris, kura dalībnieki nāk no dažādiem profesionālajiem kolektīviem, orķestra skanējums bija perfekti saskanīgs. Vizuāli pavisam neuzkrītoši, taču ļoti prasmīgi un bez stresa, diriģenta Džona Fjores vadīts, tas nekonkurēja ar solistu balsīm un nekļuva par neizteiksmīgi pelēku, bezpersonisku pavadītāju.
Orķestra solisti, it īpaši koka pūšaminstrumenti (flautas, klarnetes, obojas, fagoti), ne tikai bija prasītās solo un ansambliskās virtuozitātes augstumos, bet arī jūtīgi izgaismoja operas emocionālo attīstību un bija lieliski melodiskie partneri dziedātājiem. Orķestrī spēlēja un atbildīgajos solo bija dzirdami paši koncertaģentūras Laba mūzika vadītāji – klarnetists Ints Dālderis un flautiste Anete Toča.
Visi it īpaši atraisījās Rēzeknes Gora brīnišķīgajā akustikā: tur ikviens dziedājums un orķestra skanējums iemanto īpašu, visiem labvēlīgu telpas perspektīvu. Nav brīnums, ka mākslinieki uz šīs skatuves burtiski uzplauka un ieguva otro elpu. Tāpēc vien bija vērts turp doties, lai gan iestudējumu jau biju paspējusi noklausīties Rīgā. Patīkami, ka Gora zāle bija publikas piepildīta un visas biļetes bija pārdotas labu laiku pirms notikuma.
Paulas Jēger-Freiman rēgs
rtr
fa