Operas Norma koncertiestudējuma recenzija. Normas katarse

Ja vien šogad Latvijas Nacionālā opera (LNO) nepiedāvās vēl kādu īpašu opermākslas kvalitātes virsotni, Vinčenco Bellīni liriskās traģēdijas Norma koncertizpildījums Lielajā Piektdienā ar Marinu Rebeku titullomā zvaigžņu sastāva centrā un itāļu maestro Gaetāno Despinozu pie LNO orķestra diriģenta pults būs mūsu Baltā nama gada notikums.

Cildenuma modināšana

Liktenīgajā trijstūrī kopā ar pasaulē atzīto tenoru neviltoti kaismīgo Aleksandru Antoņenko nepastāvīgā mīlētāja romieša Polliona lomā un tembrāli silto, vokālajā ansamblī perfekti iederīgo vācu mecosoprānu Džamilju Kaizeri Normas sāncenses, jaunās priesterienes Adalžizas, tēlā viņi uzbūra saviļņojošu mīlestības un cildenas upurēšanās stāstu, to risinot telpā starp karstām, visaptverošām jūtām un pienākumu, atteikšanās apsolījumu un kaislības diktēto dzīves realitāti, kas konfliktē ar priesterieņu doto šķīstības zvērestu (šodien – celibātu) un liek nodot savas tautas intereses.

Izrādes solistu balsīs, visspilgtāk tieši Marinas Rebekas dziedājumos un viņas apgarotajos, tembrāli apbrīnojami saskanīgajos liriskajos duetos ar Džamilju Kaizeri, uzplauka Vinčenco Bellīni īpašais melodiķa talants, kuru vēlāk tik ļoti apbrīnojis Džuzepe Verdi. Norma ir Bellīni plašo, bezgalīgi plūstošo melodiju un romantiskās melanholijas spilgtākais paraugs, turklāt tās tēlu un attiecību muzikālā attīstība visos šīs liriskās drāmas varoņos modina cildenumu. Izcilu interpretācijas mākslinieku sniegumā šī Bellīni opera sniedz katarsi. Koncertizpildījuma publika par to pateicās ar karsti emocionālām stāvovācijām.

Apgarotā primadonna

Protams, galvenais izrādes virzītājspēks Bellīni operā – šķietami vienkāršajā, taču romantiski apgarotajā un bezgala melodiskajā bel canto šedevrā – bija primadonna, mūsu meistarīgā un saviļņojošā bel canto priesteriene Marina Rebeka, kura Normas lomu atklāja plašā un patiesi izjustā emociju un vokālo nokrāsu gammā. Šajā, iespējams, soprānu visgrūtākajā lomā viņa debitēja pērn janvārī Triestes Verdi teātrī, kur to savulaik dziedājusi Marija Kallasa. Normas atveidojums, un jo īpaši slavenās 1. cēliena kavatīnes – lūgšanas Casta diva – interpretācija, kļuvis par Kallasas mākslas zīmolu.

Vai tā notiks arī ar Marinu Rebeku? Jau pirmais iznāciens šajā lomā bijis tik spožs, ka ļāva Triestes Verdi teātra iestudējuma atjaunojuma režisoram Oskaram Čeki nākt klajā ar savu paredzējumu, ka latviešu soprāns tuvākajā nākotnē būs labākā Normas atveidotāja pasaulē. Viņu savaldzinājusi ne tikai Marinas Rebekas vokālā meistarība, bet arī dziļā Normas tēla skatuves darbības izpratne. Nākamās sezonas sākumā – 16. un 20. oktobrī – Marina Rebeka šo lomu atveidos Ņujorkas Metropolitēna operā.

Normas vokālā partija ir ļoti prasīga. Te vajag gan izkopti līdzenu, līganu plūdumu un sievišķīga balss siltuma piepildītus piano, gan veiklu instrumentālā tipa vokālo tehniku, balss akrobātiku, bez kuras netikt galā ar virtuozajām pasāžām impulsīvajos, patētiskajos fragmentos. Kvintesence tam visam ir Normas kavatīne, kurā vokālā tehnika ir tā nomaskēta apgarotajā plūdumā, tik vijīga un dabiska, ka par to pat aizmirstas. Ko gan vēl jaunu iespējams pateikt tik populārajā dziedājumā, vienā no publikas arvien visvairāk gaidītajiem galā koncertu hitiem? Marina Rebeka pārsteidza ar filigrāni niansētu, izjustu, dvēseliski piepildītu dziedājumu neierasti lēnā tempā, tā dubultojot liriskā centra iedarbības spēku, lūgšanas sapņaino noskaņu. Tas arī padziļina varones dvēseles konfliktu dimensiju starp sapņainu lirismu, impulsīvām dusmām, sāpjpilnu izmisumu un apņēmīgu izlēmību operas gaitā.

Saskaņots ansamblis

Aleksandra Antoņenko stiprā puse ir dinamisms – liesmainas kvēles un vokālā spēka pilnie dziedājumi un pārliecinošā emocionālā reakcija ansambļos, kuros risinās Polliona attiecības ar abām viņa sievietēm. Tiesa, pirmajā iznācienā vokālā stabilitāte sašūpojās, dažas frāzes izskanēja sausi, aprauti, ar forsētu spiedienu, tomēr vakara turpinājumā dziedātāja balss atvērās un sniegums atguva mākslinieciskās pašatdeves brīvību. Polliona tēls uzrunāja attīstībā.

Savukārt Džamilja Kaizere, kura stājās saslimušās Krievijas jaunās zvaigznes Annas Gorjačovas vietā, bija šī vakara atklājums. Mākslinieces repertuārā ir arī Karmena, taču viņas mecosoprāns ir pietiekami augsts, kustīgs, gaišs un maigi vijīgs, lai varētu pildīt arī bel canto operu "otrā soprāna" uzdevumu. Solistu ansamblī lieliski iekļāvās pazīstamais igauņu dziedātājs Ains Angers, savā stabilajā basā atveidojot nesagraujami līdzsvaroto druīdu vadoni Normas tēvu Orovezu. Nelielajās Klotildes un Flāvija lomās labi skatuves partneri drāmas galvenajiem varoņiem bija Lauras Greckas Klotilde (Normas draudzene) un Mihails Čuļpajevs (Polliona draugs). Jāuzteic arī kora veikums, sevišķi – vīru grupas atsevišķie dziedājumi.

Diriģents Gaetāno Despinoza lika LNO orķestrim skanēt krāsaini, niansēti un telpiski, piešķīra tam perspektīvu un izteiksmību, kādu no Bellīni orķestra parasti negaidām. Nav ne jausmas, kā diriģents to panācis, bet viņš orķestra skanējumu bija pārvērtis reljefā ainavā. Brīžiem šķita, ka visi mūziķi pat neatrodas tikai vienā orķestra bedres "plaknē". Diriģenta veidotajā orķestra stāstā īpaši jāuzteic flautas un klarnetes solo, kas jūtīgi papildināja Casta diva melodisko līniju.

Koncertuzvedumiem – jā!

Negaidīti, ka pašlaik nozīmīgākais gada notikums LNO izrādījies tieši operas koncertizpildījums. Šādu praksi varētu turpināt, jo tā ir vēl viena iespēja elastīgi bagātināt teātra repertuāru un arī izdevība piesaistīt izcilus dziedātājus, kuriem konkrētā opera tieši šobrīd ir aktuāla viņu mākslinieciskajā karjerā. 14. aprīlī piedzīvotais koncertuzvedums atdzīvināja uz mūsu operteātra skatuves Normas stāstu, kura pilns iestudējums šeit nav manīts kopš 90. gadiem, kad titullomu atveidoja Solveiga Raja un Zigrīda Krīgere un izpildījuma virsotni sasniedza līdz ar lietuviešu soprāna Irēnas Milkevičūtes viesošanos.

Koncertizpildījums ļauj baudīt tīru mantu – netraucētu mūzikas interpretāciju, brīvu no postmodernās kultūras uzslāņojumiem, kurus sev līdzi nes režisoru ego. Turklāt tieši teātrī koncertizpildījumam ir savas priekšrocības: atšķirībā no koncertskatuves te iespējams, piemēram, variēt solistu un koru uznācienus (ne tikai no skatuves abiem sāniem, bet arī no dziļuma), atbalstīt noskaņu ar atbilstošiem scenogrāfijas elementiem un gaismojumu. Arī radio tiešraides skanējums noteikti bija tīrāks, skatuves blakustrokšņu nepiesārņots.

Izbaudīt 14. aprīļa koncertizrādes skanējumu joprojām iespējams Latvijas Radio 3 Klasika ierakstu interneta arhīvā. Latvijas Nacionālajā operā Marina Rebeka atgriezīsies jūnijā, lai Rīgas Operas festivālā debitētu Margarētas lomā Šarla Guno operā Fausts un uzstātos Rīgas Operas festivāla galā koncertā Viva romantica.