Pavisam negaidot, savstarpēji ļoti dažādi koncerti pēdējo dienu gaitā spilgti atgādināja, kas vispār mūzikas interpretācijā ir pats galvenais. Protams, neatklāšu nekādu Ameriku, sakot, ka tā ir mūzikas dzīvība. Tas netveramais, taču visu noteicošais mākslinieku personiskais kontakts ar skaņu rakstiem, kas ļauj tajos izlasīt komponista emocionālo vēstījumu, un pašatdeve, kas ļauj šo vēstījumu un noskaņu noraidīt tiem, kuri klausās. Vēlams – klātienē koncertzālē, taču, ja šī radošā enerģija ir pietiekama, tā ir sajūtama un iedarbojas arī tiešraidē. Tiesa, tādas gan diemžēl nebija grieķu diriģenta Teodora Kurendza un viņa izveidotā lieliskā orķestra Musicaeterna vieskoncertam, ko šīs pirmdienas vakarā fonds Baltic musical seasons piedāvāja Latvijas Nacionālajā operā.
Kustīgā mūžība
Diriģents Teodors Kurendzis (1972), Atēnās dzimušais, vispusīgi apdāvinātais grieķis, kurš veiksmīgi īsteno arī savas komponista un aktiera ambīcijas, pēc papildstudijām leģendārā Iļjas Musina klasē Sanktpēterburgā izvēlējās dzīvot Krievijā, kur patlaban ir Permas Akadēmiskā operas un baleta teātra un Starptautiskā Djagiļeva festivāla mākslinieciskais vadītājs. Viņš ir arī Maskavas festivāla Teritorija mākslinieciskais vadītājs.
Teodors Kurendzis ir jau četru Krievijas teātra balvu Zelta maska laureāts, savukārt par mūzikas ierakstos iemūžināto veikumu trīsreiz izpelnījies Vācijas mūzikas kritiķu balvu Echo Klassik. Sākot ar 2018./2019. gada sezonu, Kurendzis vadīs Dienvidrietumvācijas Radio simfonisko orķestri Štutgartē. Orķestris Musicaeterna ir viņa lolojums, grieķu diriģents to izveidoja jau 2004. gadā, kad strādāja par galveno diriģentu Novosibirskas operā. Orķestris joprojām, pēc trīspadsmit gadiem, plaukst kā pati jaunība. Lai gan vieskoncerta simfoniskajā programmā bija visnotaļ pazīstami, bieži dzirdēti mūzikas opusi – Sergeja Prokofjeva Pirmā Klasiskā simfonija un Dmitrija Šostakoviča 9. simfonija –, mūziķi tos spēlēja ar aizrautīgu jaunatklājēju prieku un dedzīgu temperamentu.
Orķestra nosaukums Musicaeterna vēsta par mūžību, taču no paša orķestra strāvoja dzīvība – dzīvais un mainīgais acumirklis visā savā spilgtumā. Krievu XX gs. mūzikas klasiķu opusu izpildījumā valdīja spilgti raksturi un noskaņas plašā amplitūdā no dvēseliskas – maigas un trauslas – liriskā varoņa iekšējās pasaules atklāsmes līdz teju kinematogrāfiskām sadzīves ainiņām.
Enerģijas spridzeklis
Viņi "spridzina"! Taču viņi to dara niansēti, rūpīgi izslīpētā intonācijā un saspēlē, kuras pamatā ir augsts profesionālisms un mērķtiecīgs mēģinājumu darbs. Savukārt Šostakoviča Otrajā klavierkoncertā, kura jauneklīgo vēstījumu cilvēciskā un brīvā vienkāršībā no rotaļības līdz Anona pianistu vingrinājumu motoriskajai enerģijai un gaišam lirismam atklāja solists Aleksandrs Meļņikovs, orķestris bija jūtīgs, ļoti delikāts skatuves partneris. Lēnās daļas nesatricināmi mierpilnais, apgaroti sapņainais plūdums uz klusuma robežas vien bija ko vērts! Skaisti. Ne velti Kurendzis ar savu Musicaeterna pagājušajā vasarā bija izraudzīts atklāt Zalcburgas festivālu. Festivālu atklāja V. A. Mocarta Tita žēlsirdības iestudējums, un festivāla atklāšana pirmoreiz bija uzticēta orķestrim no Krievijas.
Jauni, stilīgi un nenogurdināmas fiziskas enerģijas pilni mūziķi ir arī vizuāli, lai gan viņi paši par to attrauc: "Mēs tikai labi izskatāmies." Gan diriģenta, gan viņa orķestra pašatdeve un atraktivitāte ir patiešām apbrīnojama. Turklāt viņi spēlē nevis atgāzušies krēslos, bet stāvot uz skatuves (protams, izņemot, čellus). Tas stimulē un dara iespējamu vēl jo lielāku pašatdevi muzicēšanas gaitā. Tā ir patiešām pārsteidzoša, un mūziķi ir lieliskā sportiskā formā. Viņi aizrauj un iedvesmo. Pirmā vijole Afanasijs Čupins ir kā ūdenszāle, kas izteiksmīgi, taču bez falši teatrālas uzspēles seko līdzi katram mūzikas solim. Savukārt Teodors Kurendzis vienubrīd aizrāvās tik ļoti, ka ar plašo labās rokas žestu apgāza altistu pirmo pulti. Nevarēja neievērot arī solistu – klarnetista, fagotista, flautistes, mežradznieka – izcilo sniegumu. Viņu spēle pārliecinoši atspēko gadu gadiem nostiprināto viedokli, ka krievu orķestra skolas lepnums ir stīgu instrumentu spēlētāji, savukārt pūtēji arvien bijuši visvājākais punkts. Orķestrī spēlē mūziķi ne tikai no Krievijas, bet arī no citām valstīm. Piemēram, flautiste ir no Spānijas. Starp citu, Musicaeterna spēlē arī patlaban labākais klarnetists Krievijā Sergejs Jeļickis. Viņa spēles brīnišķais tonis savulaik izkopts studijās Vācijā.
Lorencas Borrāni šarms
Dzīvās mūzikas stāsta otra puse bija mūsu pašu Sinfonietta Rīga, kura Rudens kamermūzikas festivāla noslēgumā piektdien, 20. oktobrī, muzicēja Lielajā ģildē kopā ar izcilo, iedvesmojošo itāļu vijolnieci un atskaņojuma vadītāju Lorencu Borrāni. Arī viņi muzicēja, stāvot kājās un ļaujoties viešņas diktētajai, karstajai Alfrēda Šnitkes un Jozefa Haidna opusu atskaņojumu temperatūrai, kurā vieta bija gan izsmalcinātām niansēm J. Haidna vishrestomātiskākajā 103. simfonijā (Ar timpānu tremolo), gan Lorencas Borrāni un Sinfonietta Rīga pirmās vijoles Martas Spārniņas dedzīgajai sacensībai Šnitkes intelektuāli postmodernajā muzikālajā rotaļā Moz-Art a la Haydn, kas droši un pārliecinoši turpinājās arī instrumentālā teātra veidā, vijolnieču ķermeņa valodā. Lorencas Borrāni svaigais, brīžiem neparastais redzējums aizrauj sev līdzi gan orķestri, gan klausītājus. Šis bija brīdis, kad spēlēt citādi (ierasti) vienkārši nebija iespējams, savukārt klausoties nebija iespējams nepieņemt vijolnieces piedāvāto mūzikas interpretāciju un neaizrauties ar muzikālo tēlu attiecību izspēli, ar tēmu un instrumentu dzīvajām "sarunām". Savukārt koncerta programmā iekļautā Pētera Vaska Epifānija stīgu orķestrim ar itāļu viešņu pie pirmās vijoles pults uzrunāja ar garīgi koncentrētu vēstījumu un dziļumu.