Pēc pandēmijas piespiedu pauzes uzņēmēja Kalvja Lasmaņa un aktrises Ingas Alsiņas-Lasmanes izveidotais neatkarīgā teātra projekts Willa teātris senatnes auras piestrāvoto fon Stricka villas interjeru nomainījis pret vietu ar krietni vien mazāku patosu. Meklējot savu klusināta kamerteātra vietu Rīgas kultūras vidē, mājvietu tas radis savulaik Jaunatnes teātra un Rīgas Krievu teātra aktrises Tatjanas Bondarevas dibinātā Rīgas Mazā teātra telpās Stabu ielā – iespaidīgas iekšpagalma ēkas atturīgi iekārtotā pagrabstāvā nost no galvaspilsētas kņadas.
Aprīlī pirmizrādi piedzīvoja triju režisoru stilistiski atšķirīgi, ar minimāliem līdzekļiem radīti viencēlieni, kas piedāvā gan vieglu izklaidi darba dienas noslēgumam, gan eksperimentus ar nereālistiskiem teātra valodas paņēmieniem, kuru uztverē neiztikt bez skatītāja intelektuālo un emocionālo resursu patēriņa.
Skolas dzīve un sadzīve
Varis Piņķis, piedaloties māksliniecei Līgai Zepai, iestudējis epizodes no pusmūža mūzikas skolotāja darba dienas. Izrādei dots nosaukums Pilna slodze, velkot paralēles ar pedagoga fiziski un emocionāli nospriegoto ikdienu, kurā darbs nebeidzas līdz ar skolas zvana tarkšķi pēc beidzamās stundas, savukārt, meklējot veidus, kā apjukušajiem jaunajiem cilvēkiem atklāt sarežģītās dzīves vienkāršās patiesības, nekur nepazūd arī privātas dabas nebūšanas. Šaurās spēles telpas galā iekārtota improvizēta mūzikas klase ar bungu komplektu, pāris krēsliem un dokumentu skapi.
Vara Piņķa reālistiskā, pat mazliet komiskā nopietnībā tvertais sitaminstrumentu spēles skolotājs un Riharda Zelezņeva mazliet kariķētie trīs dažādie skolēni ar acīmredzami atšķirīgu temperamentu un mācību motivāciju, kuri cits pēc cita ierodas uz nodarbību, sirsnīgi un naivi, nevairoties sasmīdināt publiku, mēģina saprasties un iekarot viens otra uzticību, līdz ar gatavošanos gaidāmajai ieskaitei pieskaroties tēmai par pusaudža kā jebkura indivīda tiesībām uz viedokli un izvēli. Savukārt starpbrīžos bungu spēles skolotājs pie sienas ierīkotā tējas galdiņa, maldoties neobligātās sarunās, aizkustinošā biklumā pūlas atzīties simpātijās Ingas Alsiņas-Lasmanes flautas spēles pasniedzējai.
Kaut arī izrādes žanra nosaukums ir eksistenciāla pedagoģijas drāma, skatuves laika ir par maz un dramaturģiskais materiāls pārāk shematisks, lai aktieri sniegtu ko vairāk par skolas vides tipāžu raksturojumiem un lai attiecības starp varoņiem kļūtu kas vairāk par skici. Tādējādi iestudējums nepretenciozi aicina ar smaidu atcerēties ikvienam atpazīstamas situācijas no skolas dzīves un sadzīves. Tāpēc ir visai grūti noticēt, ka Vara Piņķa varonis būtu profesionāls pedagogs, ja reiz pēc dažiem nesekmīgiem pozitīvās audzināšanas mēģinājumiem, pēkšņa izmisuma dzīts, viņš kļūst vardarbīgs. Riharda Zelezņeva skolēni ir stereotipiski tverti, līdz ar kreklu un matu sakārtojuma maiņu tiek uzsvērta kāda viena rakstura šķautne, vai tas būtu brīvdomīgs, bet acīmredzami talantīgs delveris vai tramīgs mājas bērns. Turpretī Inga AlsiņaLasmane dažos īsajos uznācienos pārsteidz ar mirguļojošiem pustoņiem – viņas kautrā varone mulst kolēģa neveiklo jūtu apliecinājumu priekšā, bet vienlaikus slēpti tvīkst pēc vīrieša uzmanības, ko apspiež vienīgi vientulībā labi izkoptā pašcieņa. To tikai paspilgtina viņas vienkāršais, uzmanību nepiesaistošais tērps, no kura spraucas ārā varones personības romantiskā stīga – kāda spoža svārku faltīte vai tikko manāms dekoratīvs valdziņš bēšajā džemperī. Lomā precīzi notverto īstās dzīves gaidu motīvu tā vien vajadzētu izvērst kādā apjomīgākā iestudējumā.
Kaut arī radošajai komandai kopumā neizdodas aizsniegties līdz padziļinātai refleksijai par privātās un profesionālās dzīves kontrapunktiem, tomēr domu par cilvēka iekšējo nemieru, ko baro prozaiskā ikdiena un sapņi par mazliet laimīgākas rītdienas perspektīvu, emocionāli iekrāso muzikālais noformējums, mijoties fonā atskaņotajai liriskajai klaviermūzikai un aktieru agresīvi sisto bungu skaņu nepiekāpīgajam ritmam.
Laika rata kustība
Režisore Kristīne Vītola, kura pati atbild arī par telpas iekārtojumu, izrādē Žažda sbitsa piedāvājusi savu versiju par cilvēka absurdo pasaules izjūtu. Iestudējums tapis pēc tīmeklī joprojām pieejamo padomju laika gruzīnu filosofa Meraba Mamardašvili lasīto lekciju motīviem. Taču domātāja radošajā darbībā attīstītā doma drīzāk bijusi tikai izrādes idejas impulss, jo skatuvisko darbību vērtēt loģiskās sakarībās acīmredzami nav paredzēts. Abi varoņi – vecmodīgos, slikti pieguļošos pelēkos uzvalkos tērptie Ingas Alsiņas-Lasmanes un Lienas Šmukstes personāži, kas savu neveiklo kustību un izspūrušo parūku dēļ atgādina ķerto zinātnieku karikatūras, – gandrīz nesarunājas, izņemot dažas abpusējas pieklājības frāzes, un viņu nepārejošajā rosībā tikpat kā nav saskatāma mērķtiecība.
Mamardašvili darbos izteikti ieskanas eksistenciālisma idejas. Un šis laiks, kad tepat uz Rietumu pasaules sliekšņa notiek karadarbība, šķiet, ir piemērotāks nekā jebkad, lai gremdētos pārdomās par ārējo apstākļu pluinītā indivīda spēju un iespēju pastāvēt, bet pēc tam – par to, kā viņš savu trauslo esību, kas var tikt vardarbīgi pārtraukta kurā katrā brīdī, piepilda.
Izrādi veido lineāri nesaistītas, brīžam asprātīgas etīdes, taču uz skatuves notiekošo saistīt ar izrādes nosaukumā, tulkojot no krievu valodas, iekodēto vēlmi piepildīties, kas iemieso cilvēka trūkumu atzīšanu un vienlaikus apliecinājumu mūžīgai tiecībai uz pilnību un doto iespēju izmantošanu, kuras citādi aizies neatgriezeniskā nebūtībā, bez intelektuālas piespiešanās ir visai sarežģīti. Tāpēc atliek vien baudīt aktrišu nesatricināmo apņēmību un paradoksālo ikdienišķumu, ar kādu tiek izpildītas saturiski bezjēdzīgās darbības.
Fragmentārisms iestrādāts jau izrādes ievadā, kurā abi varoņi ar pilniem dzērienu traukiem grīļīgi steberē caur teātra priekštelpu, lai nokļūtu zālē. Tad skatuviskā darbība spēji pārtrūkst, bet pēc tam no jauna pieredzētais mizanscēnas atkārtojums signalizē par laika rata nepielūdzamo kustību. Vēlāk, gardi smiedamies par pašiem vien zināmiem jokiem, pie galdiņa spēles telpas vidū viņi vilks viens otru uz zoba, tad mapē uzstājīgi liks zīmuli, kas tikpat uzstājīgi vienmēr izkritīs, pirms mape tiks aizvērta, tikko apvaldītā sajūsmā ļausies lēniem deju soļiem un visbeidzot, neliekoties traucēties, lietišķi ieturēsies, līdz ar fonā dzirdamajiem trokšņiem uzburot padomju ēdnīcas atmosfēru. Vienlaikus būs saklausāma Mamardašvili šķietami neobligātā murmināšana, bet uz zāles galasienas videoprojekcijās koši flamingi gāzelēdamies pārvietosies no vienas ekrāna malas uz otru.
Izrādes noslēgumā abi varoņi kaitinoši ilgi nespēs šķirties, lai pamestu šo racionāli neuztveramo pasaules ainu, un viens otram naivā sirsnībā vēlēs labu vakariņu. Šajā brīdī nākas domāt par grūtībām izrauties no garām skrienošās dzīves apburtā loka, tajā pašā laikā paturot prātā, vai cilvēks to tik tiešām vēlas, jo ikviena izvēle prasa rīcību. Tieši tik eksistenciāli.
Kaut arī izrādes laikā domas viegli aizklejo citur, tā saintriģē uzmeklēt kādu no tīmeklī atrodamajām filosofa esejām, kurā formulētas jau intuitīvi apjaustās sakarības par dzīvi un mākslu: "Ja tu grāmatu izlasi, tad tikai tai mērā, kādā tā ir spogulis dzīves ceļa priekšā, kas atbilstoši atspulgiem tajā izlīdzinās un tādējādi ir atkarīgs no tā, kas ir tavā paša dvēselē."
Riebums pret pasauli
Sevišķas uzmanības vērts ir režisora Ģirta Ēča iestudējums Magda/Eva. Jedem das Seine. Ģirts Ēcis piedāvā savu versiju par angļu dramaturga Maikla Arditi lugu. Kā vēsta nosaukums, runa ir par nacistiskās Vācijas propagandas ministra Jozefa Gebelsa kundzes Magdas, kura maskulīnā režīma brutālo seju liekulīgi daiļoja ar sievišķīgas elegances vaibstiem, un Ādolfa Hitlera mīļākās Evas Braunas satikšanos fīrera Berlīnes bunkurā neilgi pirms sakāves Otrajā pasaules karā. Izrāde atklāj spilgtu un spriedzes piesātinātu konfrontāciju starp viltus cerību spārnotiem ideāliem, ko iemieso kostīmu mākslinieces Lienes Rolšteinas sarūpētā spoži baltā triko tērptās Elīnas Bojarkinas naivā paraugāriete Eva ar blondām cirtām un bāli grimētu seju, un aklas pakļaušanās nelabo galu, par ko liecina Ingas Alsiņas-Lasmanes zem pelēkā šineļa salīkusī Magda. Viņas satiekas pustumsā uz melna podesta, kas novietots pa vidu zāles galasienai. Elīnas Bojarkinas varone atlēta nosvērtībā uz tā izpilda vingrojumus, atbalsojot totalitārisma ideoloģijā izkāpināto veselīga ķermeņa kultu. Viņas balsī skan bērnišķīgi tiešas intonācijas, bet plaši atvērtajās spožajās acīs mirdz infantilā ļaunuma aukstasinīgais skatiens.
Toties Inga Alsiņa-Lasmane radījusi negaidīti vērienīgu tēlu: varones riebums pret pasauli, kuras veidošanā viņa ir piedalījusies, un pret sevi pašu viņu ir morāli sakropļojis un fiziski novārdzinājis, tas tēlojumā kā absolūti nepieciešamas ievieš simboliskas notis – Magda aprij svaigi kraukšķīgu tulpi vāzītē uz galda un ik pa laikam iesēcas kā paguris drakons. Smagnējā gaita, netīrā, zaļganpelēki grimētā seja, sprakšķi no degvielas kannas un uzvirmojusī sēra smaka ne tikai liecina par kara laika bunkura nomācošo atmosfēru, bet arī rāda viņu kā ievainotu ellišķīgu plēsēju, kas nolīdis nobeigties vientulībā.
Izrādes finālā Magdas vairākkārt atkārtotā frāze par cianīda kapsulu, kas katram no viņas sešiem bērniem būs jāsakož, lai izbēgtu no atbildības par tēvu grēkiem, izskan kā bezgalīgi skumjas dziesmas piedziedājums un izsauc teju fizioloģisku pretīgumu. Tajā pašā laikā aktrises tēlojumā sakausētais apjukums, kas robežojas ar ārprātu, bezspēcība, izmisums un joprojām skaidrā doma par pienākumu un atbildību liek tomēr arī Magdā ieraudzīt cilvēku, pat vairāk – daudzšķautņainu vispārcilvēcisku traģēdiju.
Aktrišu dinamiskā saspēle, efektīgi simboliskajā bunkura šaurībā iepinot pa kādam kara realitāti atspoguļojošam horeogrāfiskam gājienam, kas stilizē maršu vai bombardēšanu, ir tik lakoniski pašpietiekama, ka gluži lieki skatuviskajā darbībā bija iesaistīt Gebelsa tēlu, kurš sarkanā tunikā un melniem cimdiem rokās spraucas ārā no telpas zem podesta. Tā nav tikai ļaunuma dēmoniskās dabas ilustratīva zīme – Vara Piņķa atveidojumā varonis iegūst stipri vien karikatūriskus vaibstus, mazinot prātam neaptveramās Magdas lojalitātes cenu, kad viņa pārliecības dēļ upurē ne tikai sevi, bet arī bērnus. Ir skaidrs, ka viņa to nedara bailēs no soda vai sāpēm – viņa atklāj, ko citos laikos ir nozīmējis saglabāt godu…
Izrādes veidotāji ir drosmīgi un netiesā cilvēka izvēles, bet liek nojaust par tiem rēgainajiem ceļiem, kas līdz tām ir aizveduši. Ar saukli Jedem das Seine jeb Katram pēc nopelniem, kas pievienots lugas nosaukumam, tika apzīmogoti Būhenvaldes koncentrācijas nometnes parādes vārti. Režisora ieskatā no šo vārdu vēstošā galīgā taisnīguma nav pasargāts neviens, kaut arī pat šajā nolādētajā bunkurā ir ļauts ieskanēties no tālienes atplūdušam dzidram korālim.
ŽAŽDA SBITSA
Willa teātris, 16.VI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15