Pisties vai dzīvot – šāds nosaukums bez jebkādām politkorektām zvaigznītēm un aizšifrējumiem pats par sevi ir uzmanības pievēršanas efekts, kas izraudzīts mērķtiecīgi un ir apzināta provokācija. Mēs varam just līdzi tiem elektroniskajiem medijiem, kam jāizdomā, kā tiešraidē tikt galā ar nenormatīvās leksikas vārdu, ko pārraidīt ēterā laikā no plkst. 7 līdz 22 neatļauj Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 24. pants.
Taču izrādes ieceres pamats ir ļoti tāls no huligānisma – tas ir veltījums prostatas vēža tematikai. Ne velti abas izrādīšanas reizes RISEBA Arhitektūras un mediju centrā H2O 6 25. un 26. novembrī bija pieskaņotas vīriešu veselības mēnesim, bet pirms izrādes vīriešiem bija iespēja bez maksas nodot PSA jeb prostatas specifiskā antigēna līmeņa noteikšanas testu (pusmūža vīriešiem, dodoties pie urologa, šo skaitli labāk zināt no galvas – no pieredzes varu teikt, ka bargāki ārsti nezināšanu šajā jomā nepiedod). Izveidojās pat neliela rinda, un jau izrādes laikā telefonā parādījās Gulbja laboratorijas sūtīta īsziņa ar burtu un ciparu kombināciju, kas vēlāk izrādās parole, lai tiktu pie saviem analīžu rezultātiem.
Bet pirms ķeršanās pie formas un satura nespēju atturēties no mazas atkāpes par nenormatīvo leksiku kultūrtelpā.
Vai to var ierakstīt CV
Izrādes autori – konkrēti par dramaturģiju te atbild Raimonds Ķirķis un iestudējuma režisors Reinis Boters – ne tikai zināmajā vārdā neieliek zvaigznīti, viņi arī nemēģina to aizstāt ar kādu neitrālāku sinonīmu vai eifēmismu, teiksim, drāzties vai kniebties. Tāpat arī izrādes nozīmīgākais dialogs, kas tiek rādīts projekcijās, notiek starp vīrieti un Pimpi, nevis krāniņu, gailīti vai locekli. Un virsrakstā minētā asara norit nevis pār kādas personas P., bet gan – jā, jā, Pimpja vaigu. Vai aktieris Uldis Sniķers šo izrādē būtībā galveno lomu rakstīs CV, un, ja jā, kā viņš šo vārdu rakstīs? Patiesībā gājiens ar izrādes nosaukumu ir godīgs, jo uzreiz atšķiro nost tos skatītājus, kuriem necenzēti izteicieni nav pieņemami nekādā, arī mākslinieciskā kontekstā.
Diskusija par to, vai vispār un cik lielā mērā nenormatīvā leksika ir pieļaujama mākslas darbā, lai kāds tas būtu, ir pietiekami sena. Protams, nekas tāds nebija iedomājams padomju laikā, bet vēlāk reizēm radās sajūta, ka iespēja būt rupjam tiek vienādota ar iespēju demonstrēt garīgo brīvību, kas, jāatzīst, ir diezgan naivi, tāpat kā pārliecība, ka noteikti žargonā ir jārunā izrādēs, kas adresētas jauniešiem. No otras puses, ir muļķīgi šausmināties par necenzētu leksiku jebkurā situācijā, arī tur, kur tā ir absolūti organiska un nepieciešama. Īpaši lielajās zālēs publikas reakcija uz rupju vārdu izteikšanu parasti ir nervozi un pat neadekvāti smiekli. Atmiņa izmet dažus notikumus, piemēram, cik ļoti Nacionālā teātra publika bija aizvainota, ka 2002. gadā Jāņa Jurkāna lugā Viņš taču ir muļķis Uldis Dumpis neganti lamājās, bet patiesībā iedot tik izteikti negatīvu lomu skatītāju mīlētam aktierim bija ļoti gudrs režisores Māras Ķimeles gājiens.
Atceros arī savu samulsumu, kad biju ieteicis tuviniekiem noskatīties Liepājas teātra izrādi Klibais no Inišmānas un pirmā atsauksme bija – vai dieniņ, cik viņi prasti runāja! Tajā brīdī sapratu, ka nenormatīvās leksikas uztveres slieksnis ir individuāls un atkarīgs no attieksmes pret citiem izrādes komponentiem. Savukārt pavisam senos atmiņas apcirkņos aizķēries fakts, ka Hansa Bertilsona izrādes Kādas ielasmeitas stāsts (JRT, 1993) sākotnējais nosaukums bija Vienkārši mauka, parodējot seriāla Vienkārši Marija nosaukumu. Bet varbūt mana atmiņa rada fantomus. Ar necenzētiem vārdiem grūti iet arī tulkojumos, līdz pat tādai groteskai, ka, latviskojot Toma Filipsa grāmatu Humans. A Brief History of How We F*cked It All Up, uz grāmatas vāka parādījās vārds "s*bojājām" – ar zvaigznīti vārdā, kurā nav tieši nekā rupja.
Iedarbība uz maņām
Laipnas jaunietes pirms izrādes mudina paņemt ausu aizbāžņus. Uz manu koķetēriju, ka varbūt var iztikt, viņas atbild, ka šoreiz tiešām, bez jokiem tie var noderēt. Izrādes gaitā eksperimentēju, aizbāžņus ieliekot, izņemot un ieliekot atkal. Grupas Tesa radītais skaņas blīvums uz ķermeni iedarbojas nevis kā mūzika parastā izpratnē, bet ar teju seismisku efektu, kas sadrebina kājās stāvošos skatītājus (sēdvietu te nav). Pamanīju, ka tad, kad daļa skaņas ar aizbāžņiem tiek nofiltrēta nost, es vairāk pievēršu uzmanību norisēm uz skatuves. Kad aizbāžņi izņemti, skaņas dominante ir izteikta.
Izrādes programmā ir sniegts idejas apraksts, un ir labi ar to iepazīties, jo pati apmēram stundu un divdesmit minūšu ilgstošā norise nav lineārs stāsts ar ļoti skaidri uztveramu sižetu. Tā nav rokopera, jo Vīrietis un Sieviete nedzied, bet mijiedarbojas kustībā. Izrādes ievaddaļā Agate Bankava un Valērijs Oļehno diezgan ilgi kustas salīdzinoši klusināta muzikālā fona pavadībā, un tas tiklab var apzīmēt divu cilvēku savstarpējo mijiedarbību, cik spermatozoīda un olšūnas "attiecības" – tiesa, šāda versija būtu leģitīma tad, ja izrāde būtu par bērna ieņemšanu. Ar to cenšos pateikt, ka dejotāju eksistence uz skatuves nav sadzīviski konkretizēta. Ar laiku kļūst skaidrs, ka šajā pārī vīrietis sava veselības stāvokļa dēļ ir vājais dzimums, bet sieviete – viņa balsts. Savukārt vīrieša un viņa dzimumorgāna dialogu var uztvert ironiski, taču šinī gadījumā tas ir iekšējais dialogs, izšķiršanās starp divām iespējām un jautājums, ko upurēt.
Ārkārtīgi nozīmīga loma izrādē ir Katrīnas Neiburgas videoprojekcijām. Tiesa, viņa, pati būdama arī izrādes scenogrāfe, zināmā mērā ieprogrammē to, ka visus tekstus no visām vietām salasīt ir grūti, jo līdz pusei atvilktais aizkars, kas labi atdala telpu, tomēr kreisajā pusē stāvošajiem skatītājiem traucē izlasīt daļu Pimpja teksta. Zālē ir arī kolonnas, bet, protams, var jau pāriet ērtākā skatīšanās pozīcijā, tomēr skatītāju ir samērā daudz un negribas citus traucēt. Videoprojekcijas atspoguļo varoņa nervozo, pat saskaldīto pasaules uztveri, iekļaujot saraustītus kadrus no medicīnas iestādēm un vides, kas ieskauj galveno varoni. Kombinācijā ar Jūlijas Bondarenko gaismu partitūru vizuālais tēls līdztekus audiālajam ir viens no tiem vaļiem, uz kuriem turas izrāde.
Izrāde Pisties vai dzīvot neapšaubāmi ir piedzīvojums. Jā, var diskutēt, vai tās veidotājiem vajadzētu pieļaut mizanscēnas, kurās varoņi sēž vai guļ uz grīdas, jo liela daļa stāvizrādes skatītāju tās neredz. Taču tās ir tehniskas detaļas. Šķiet būtisks pats fakts, ka sabiedriski aktuālai tēmai tiek veltīts nevis kāds didaktisks sižets, kas šajā gadījumā būtu bezgaumība, bet formas ziņā savrups, pašpietiekams mākslas darbs bez jebkāda plakātisma.