Foto: Gints Mālderis

Pareizs stāsts par vēsturi. Recenzija par Ineses Mičules iestudējumu Muša JRT

Autorizēties

Pievienot komentāru

Rādīt labākos

18 komentāri

19. marts, 2012, 8:30

Nika

Lasot grāmatu, ne brīdi nenāca prātā doma, ka autore to būtu darinājusi ar nātrija glutamātu kā desu, lai cilvēciņi ēd aumaļām un nedomā, ka viņus apmāna... Nesaskatīju labi aprēķinātu lubeni. Manuprāt, romāns bija tieši par to, ka jebkurš laikmets un jebkāda vara vienmēr kādu salauž, kādu vispirms aplaimo un tad salauž. Nevaru spriest par neredzētu izrādi, bet man palika iespaids, ka Zanei Radzobei nepatika grāmata, tāpēc arī izrāde neesot nekas izcils.

Atbildēt
2
0

16. marts, 2012, 0:12

Saule

Oksanenas grāmata arī man pirms gada šķita melnbalti hrestomātiska, tagad sāku to pārlasīt un Kļaviņa un Broka to manās acīs ir padarījušas dzīvu. Par lieko izrādes ainu - nosaukuma atšifrēšanu - slepus jutos režisorei un dramatizētājai pateicīga, jo man tika dots brīdis, lai uzliktu atpakaļ savu ikdienas seju, kuru biju pazaudējusi, skatoties šo stāstu par Ingelu-Alīdi, kurš pēc pirmās pusstundas kļuva par manas Vecmammas nekad līdz galam neizstāstīto stāstu. Paldies JRT!

Atbildēt
7
0

15. marts, 2012, 21:26

Marī

Vispirms ļoti lieli komplimenti Elitai Kļaviņai, līdz šim, pat viņas labākās lomas ("Jūlijas jaunkundze", "Melnais piens") skatoties, šķita, ka necik tālu no sevis viņa nespēj aiziet, bet šajā izrādē viņas Alīdei noticēju pilnībā - izcils aktierdarbs. Arī Broka un Alsiņa bija patiesi lieliskas. Gāga lielisks redzēts jau ļoti bieži un Hansa loma tās nepārspēj, daļēji tāpēc, ka vīriešu lomas šajā stāstā tiešām ir tikai fons. Mičules režija - šoreiz kaut kas pa vidu starp izcilo "Fundamentālistu" un šļaugano "Marlēnu", tomēr aktieru dēļ izrādei piedodu arī režijas neveiklības. Neiburgas dramatizējums ļoti labs un veikls, gribētos to izlasīt arī lugas formātā. Noslēgumā par nepatīkamo - ļoti pārsteidza, ka šo "recenziju" rakstījusi kritiķe, kuras mātes darbu kopojumā pavisam nesen izlasīju satriecošu eseju par Čaku "Brošūra par manu naidu". Varbūt pēc Radzobes juniores domām arī par Čaka drāmu un maitām, kuri viņam to nodarīja, seniorei vajadzēja rakstīt melodramatiski un valša ritmā, jeb viņa seniores jūtu pārpilnību attaisno ar to, ka eseja sarakstīta 90-to gadu sākumā. Vēlēties analizēt teātri/kino un neredzēt, ka ne "Titāniks", ne "Muša" nav tikai melodrāma par mīlestību vai nogrimušu kuģi un padomju gadu sašķiebtu nameli, bet stāsts par traģēdiju - individuālo un kolektīvo, dzīvo un mirušo un jo īpaši dzīvi mirušo.

Atbildēt
9
1

15. marts, 2012, 16:16

Estētika

Pastāv dažādi estētikas virzieni, kuri formulē mākslas uzdevumus, sākot no antīkā, kurš pēc tam no jauna pārdzimst klasicismā, un no klasicisma, kurš pārdzimst padomju laika estētikā, mākslas darba uzdevums tiešām bija audzināt, izglītot, vest uz augsto, cēlo un cildeno, kā arī ar līdzpārdzīvojuma raisīšanu vest uz katarsi. Bet ir arī modernisma estētikas, kuras būs gluži pretējās domās par mākslas uzdevumiem, lai neteiktu, ka, gluži pretēji, modernisma estētiskas uzskata, ka mākslai nav un nevar būt nekādu pienākumu - "Mākslu mākslai" utt. Tā ka taisnība ir gan tiem, kuriem vajag, lai māksla izglīto, kā arī tiem, kuri teiks, ka māksla dara, ko grib, tāpēc jau viņa ir māksla.

Atbildēt
2
1

15. marts, 2012, 22:23

Estētika

Cienītā Toga, man nešķiet, ka es liku manīt, kura no šīm estētikām man tuvāka - klasicistiskā vai modernistiskā, tādēļ nezinu īsti, ko domājāt ar "ja Jums nepatīk". Bet par "Mākslu mākslai" (L'art pour l'art) teikt, ka tas ir moderns "produkts" un "masturbācija", var tikai cilvēks, kuram nav zināms tas, ka šo teoriju ir izstrādājuši jau 19.gs. franču romantisma pārstāvji Teofils Gotjē un Viktors Kuzēns, kura spilgtākie pārstāvji vēlāk bija Šarls Bodlēr, 19. gs. simbolisti un Oskars Vailds. Galvenā doma, ka mākslai nedrīkst būt nekāda pielietojuma ne labiem, ne sliktiem nolūkiem. Vismaz to radot, mākslinieks domā tikai par skaistumu (tātad, protams, "iespaido", kā Jūs rakstāt). Ja vēlākajā iznākumā kāds arī mācīsies un izglītosies, to uzlūkojot, dzirdot, lasot, tas jau būs neobligāts blakusefekts. Te galvenokārt ir runa par mākslas nepakļaušanu jebkāda veida utilitārismam.

15. marts, 2012, 20:32

Toga

Lai kādu mākslas virzienu, ar sev vien raksturīgām iezīmēm, mēs nepārstāvētu Mākslas darbs iespaido, nes informāciju, ja Jums nepatīk izglīto, audzina. Tika modernu "produktu", kurš radies vien sevis pēc par Mākslu var arī nesaukt. Tāpat kā mākslinieki reiz varētu beigt paši svevi cildināt par māksliniekiem. Masturbācijai ir īpaši saloni un staļļplači aiz slēgtām durvīm.

15. marts, 2012, 12:29

mh

mākslas uzdevums VAR BŪT izglītot, bet šī rakstiņa autors VAR ARĪ NEBŪT autoritāte mākslas uzdevuma izpratnē. vai ne? mana autoritāte šoreiz ir izrādes režisore un aktieri. vara nav iespējama bez sabiedrības līdzdalības

Atbildēt
3
0

15. marts, 2012, 12:09

nepiekrītu

ja izrādē ir tāda aktierspēle, kādu parāda Elita Kļaviņa, tad izrāde ir lieliska. To ir izdarījis režisors. Un neprofesionāli vai, nedod Dievs, tendenciozi ir kritiķim spēkoties ar talantīgu izrādi vienīgi tāpēc, ka kritiķis neizprot režisora stilu. Domāt vajag, zane, domāt un mācīties! pasaule nestāv uz vietas un to nenoturēs savos rāmjos 'pat silvija, lai kā gribētu :)

Atbildēt
4
4

15. marts, 2012, 11:33

.

Komikss? Nu gan Radzobe atlaiž. Un kāpēc kritiķei šķiet, ka režisorei būtu jāiestudē izrāde - melodrāma (kā tas patiktu ZR)? Vai kritiķe aizmirsusi, ka ne jau viņa ir šīs izrādes veidotāja...

Atbildēt
3
3

15. marts, 2012, 11:08

Buldogs

Kas tur ko cepties - stulba recenzija vai gudra. Zane uzrakstīja savu viedokli un tas ir iemesls šeit padebatēt nevis apsaukāties. Ja šķiet savādāk, tad varbūt vajag pateikt, kas tieši. Man, piemēram, patika Andras Neiburgas teksti, kamēr no režijas viedokļa visas pauzes un neattaisnotās dekorāciju maiņas nebūt nepārliecināja. Arī zālē neviens stulbi nezviedza, kas JRT izrādēs reizēm ir raksturīgi. Labi, nu nepatīk autore, bet kāpēc līdz tādam lopiņu līmenim pašiem nolaisties?

Atbildēt
5
0

15. marts, 2012, 11:00

Kritēriji

augstie un zemie. Pareizie un nepareizie. Eņģeļu mājas pozitīvais vērtējums un Attīrīšanās kritiskais vērtējums. Kurā virzienā eksperti vedina?

Atbildēt
3
1

15. marts, 2012, 10:59

Komentovščikiem

Mēģināt iekost Radzobēm tagad ir topā, veiksmi! Es ned rīkstu plaši izteikties, jo man par JRT ir savs viedoklis, kas nav viennozīmīgs, kā tagad pieņemts teikt katra vārda galā. Jūs, fani, esat interesanti, ka iemanāties nepamanīt arī to krietni iespaidīgo publikas daļu, kas neadekvāti zviedz daudzās izrādēs, graujot atmosfēru un nežēlojot aktierus. Daudzi dodas uz JRT SEVI apliecināt. Novēlu JRT aktieriem palikt tikpat sevišķiem kā līdz šim- savstarpējas cieņas un atbalsta pilniem un vairāk izrādes, kas netop kā projekti, apdarinājumi un pēc izcilu dramaturgu motīviem. Un piebildīšu, ka mākslas uzdevums IR izgītot, kaut arī jūs mīlošie apgalvo, ka ne.

Atbildēt
4
6

15. marts, 2012, 10:43

vārds

recenzija ir par rakstītājas vientulības murgiem, jūtu trulumu un sliktu audzināšanu

Atbildēt
9
3

15. marts, 2012, 9:16

Par attieksmi

Nav redzēta izrāde, bet ZR "stiliņš" ļoti atgādina SR. Pirms dažām dienām KD bija teksts: Pēc garas darba dienas braucu mājās, nogurumā šauboties par visu, par ko var šaubīties - sava darba veltīgumu un spējām tai skaitā. (UA) Ir gan vērts reizēm arī pieļaut domu, bet, ja nu man nav tā galējās instances taisnība.

Atbildēt
6
3

14. marts, 2012, 20:31

Nepiekrītu

Es grāmatu absolūti neuztvēru kā "zemo" žanru. Un ka šis romāns tāds nav, liecina arī daudzās balvas, ko tas ir saņēmis. Tēma ir pārlieku smaga, lai to lasītu "izklaides dēļ". Savukārt, lai izglītotos, tomēr būtu jālasa nozaru literatūra. Daiļliteratūras uzdevums nav izglītot. Šis ir cits žanrs ar citām funkcijām. Spēcīgs, labi uzrakstīts darbs, kas izsauc pārdzīvojumu. Ar lielu interesi iešu skatīties izrādi.

Atbildēt
8
0

14. marts, 2012, 19:31

Zanei

Es arī skatījos pirmizrādi, bet mani izrāde paņēma tā, ka es nepamanīju (nedzirdēju) ... jauniešus, kas "čekistu" ainās pirmizrādē jautri irdza... Laikam, būsim skatījušās divas dažādas izrādes. Izrāde ir ļoti laba un man patika Andras Neiburgas dramatizējuma kinematogrāfam piemērotā struktūra. Veiksmi, Zane!