Nav noslēpums, ka lielās kopizstādēs tēlniecības darbi mēdz nonākt savdabīgi otršķirīgā lomā, būdami skaitliskā mazākumā un izkaisīti brīvākās vietās starp gleznu stendiem. Cits iemesls, kāpēc tie šodien varbūt nešķiet ļoti aktuāli, ir šī dārgā un darbietilpīgā mākslas veida tiešā atkarība no pasūtītājiem. Padomju režīms šajā ziņā bija aktīvs, tostarp atstājot mantojumā vēl pēc vairākām desmitgadēm nenovāktus "okupekļus", savukārt neatkarīgās valsts pasūtītāju dāsnums un ieinteresētība drīzāk nav bijuši pietiekami. Tomēr pagājušā gadsimta otrajā pusē tēlniecība bija gana būtiska ne vien ideoloģijas reprezentācijai, bet arī mākslinieku individuālajiem meklējumiem. Atsevišķas tēlniecības meistaru izstādes varētu būt viens no veidiem, kā aktualizēt šo mākslas vēstures šķautni. Izstāde Tēlniece. Lea Dāvidova-Medene, kas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) būs aplūkojama līdz 2023. gada 5. februārim, ir iekļauta jau vairākus gadus īstenotajā ciklā Paaudze.
Lea Dāvidova-Medene (1921–1986), kā raksta izstādes kuratore un anotācijas teksta autore Arta Vārpa, ir "viena no spēcīgākajām personībām Latvijas 20. gadsimta 2. puses tēlniecībā". Nelielu intrigu skatītājam sagādā ar sarkanu izceltā garumzīme tēlnieces uzvārdā. Līdzšinējā literatūrā, ieskaitot Mākslu un arhitektūru biogrāfijās 1 (1995), esam redzējuši tikai versiju "Davidova". Skaidrojumu šim labojumam gan neizdevās pamanīt, un tas atļauj spekulēt par iespējamu toreizējā režīma balstītās rusifikācijas ietekmi. Ja tomēr atminējums ir cits, to derēja norādīt.
Plašāks konteksts
Tēlniece strādājusi galvenokārt cēlajos un ilgmūžīgajos materiālos – bronzā un granītā, arī marmorā. Lai raisītu spēcīgāku iespaidu skatītāja uztverē, šoreiz meklēts mazāk ierasts eksponātu pasnieguma veids. Izmantots lielāks kontekstuālas informācijas apjoms, proti, plašāki apraksti ierasto lakonisko plāksnīšu vietā. Piemēram, par tēlnieka Teodora Zaļkalna portretu sniegta gan portretējamā īsa oficiālā biogrāfija, gan poētiski raksturojumi: "Likās, dabas radītajai saskaņotajai personībai visā raibajā mūžā dažādās vietās, laikos un vidēs nebūtu pielipis neviens "svešķermenis", no viņa izstaroja pirmatnīgā labvēlība, godīgums, lēnprātība, pat zināma pazemība un uzticīga uzmanība."
Varbūt dažiem skaidrojumi, kas latviešu kultūrā ir Teodors Zaļkalns, Ēvalds Valters un Biruta Baumane, var šķist lieki un pašsaprotami. Tomēr jaunākiem skatītājiem, kuri dzīvo lielākoties digitālajā pasaulē, tā var izrādīties arī nezināma informācija. Šos aprakstus, kuros mijas tēlnieces spriedumi ar, domājams, kuratores vērtējumiem vai citu personu sentencēm, ar pašām skulptūrām savieno sienu un grīdu šķērsojošas līnijas. Tās gan visās vietās perfekti nenolasās, un vismaz vienā gadījumā josla šķiet pazudusi, bet saprast var, un šādam risinājumam varētu būt noteikts potenciāls.
Šķautnes un lirika
Eksponātu secība ir visai hronoloģiska, sākot ar 1958. gada darbu Rucavas zvejniece un noslēdzot ar 1984. gada portretu Harijs Liepiņš, taču autores rokraksts atklājas kā samērā konstants. Leas Dāvidovas-Medenes portretistes talants, šķiet, izpaužas līdzsvarā starp individualizāciju, kas ļauj nekļūdīgi atpazīt latviešu kultūras ikonas (Birutu Baumani, Felicitu Pauļuku, Lidiju Freimani un Hariju Liepiņu), un modernisma pieredzē sakņotu kubistisku vienkāršojumu, kas kļuva iespējams politiskā atkušņa situācijā. Izstāde kopumā ir pētnieciski nopietna un rūpīgi izstrādāta, taču varētu arī vairāk akcentēt šķautņainās ģeometrizācijas avotus. Uzskatāmu saikņu meklējumos pietiek salīdzināt kaut vai Leas Dāvidovas-Medenes Teodora Zaļkalna portretu (1967) ar paša Zaļkalna modeli Aleksandra Skrjabina piemineklim (1918) vai Modesta Musorgska portretu (1919).
Tomēr lakoniski gludās, modernistiski šķautņainās formas nav tēlnieces vienīgais arsenāls. Vairāki darbi bronzā (Ēvalds Valters, 1976; Leo Kokles māte, 1981) izmanto impresionismā balstīto virsmas uzirdinājumu, kas rada bagātīgu faktūru un gaismēnu ņirboņu. Savukārt marmorā veidotā Lilija Ērika (1968), kas raksturota kā "pats poētiskākais un izjustākais portrets, ko radījusi tēlniece" (no izstādes anotācijas), neviļus saistās ar XIX un XX gadsimta mijas tendencēm – liriski sapņainu noskaņu tvērumu sieviešu tēlos, kam savā jaunībā pievērsies arī Leas Dāvidovas-Medenes skolotājs Teodors Zaļkalns.
Jaunrade bildēs
Līdzās aprakstiem izstādē ir daudz fotoattēlu. Tie eksponēti arī atsevišķās planšetēs, kas vēsta par sadzīviskiem mirkļiem, izstāžu atklāšanām un darba procesu. Bilžu klāstā ir arī tāds kuriozs fenomens kā "šosejas spoks" Meitene latviešu tautastērpā (1951). Šādi apzīmēja staļinisma periodā tiražētās sliktas kvalitātes ģipša skulptūras, kas mēdza būt visai naturālistiskas, lai gan par to grūti spriest no nelielā attēla. Lea Dāvidova-Medene, kura absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu 1949. gadā, protams, neizbēga no sava laika zīmoga un jaunrades sākumposmā darināja dažādus sportistu, darba varoņu un kolhoznieku tēlus, kas bija interpretējami attiecīgās ideoloģijas gaismā. Viens no šādiem "jaunās dzīves cēlējiem", kas ir skatāms arī trīsdimensiju veidolā, ir Jūrnieks (1966), un, kā lasāms, tēlniece veidojusi arī radniecīgus darbus Lidotājs (1964) un Padomju kareivis (1965). Fotogrāfijas sniedz priekšstatu par daudziem citiem neizstādītiem darbiem, piemēram, tēlnieka Kārļa Zemdegas, ārsta un rakstnieka Jāņa Liepiņa, dzejnieka Imanta Ziedoņa un citu personu portretiem. Sāniski sagāztie fotogrāfiju paraksti gan nešķiet pārāk veiksmīga izvēle.
Atziņu buķete
Dokumentālos materiālus papildina arī padomju laika kinožurnālu izlase – no pagājušā gadsimta 50. gadu piemēriem, kuros Lea Dāvidova-Medene kopā ar citiem laikabiedriem čakli darina iepriekšminētos ideāltēlus, līdz vēlākiem kadriem, kuros tēlniece veido Krišjāņa Barona pieminekli un aktiera Harija Liepiņa portretu (procesā Dāvidova-Medene un Liepiņš diskutē par mākslinieka un aktiera jaunrades atšķirībām). Šajos kadros dzirdama arī bagātīga atziņu buķete, kurā var izcelt vairākus momentus: mākslai jārāda nevis īstenība, bet īstenības pārdzīvojums; māksla ir haosa sakārtošana; mākslinieks var būt katrs, kurš redz ne tikai ar acīm, bet arī ar sirdi; māksla padara redzamu neredzamo utt. Tie visi lielās līnijās ir diezgan pazīstami atzinumi, kas piesaistāmi gan XX gadsimta sākuma neoromantismam, gan vēlākajiem modernisma impulsiem un labi atklāj tēlnieces stila plašāko kontekstu.
Izstādes centrālais postulāts pauž, ka Leas Dāvidovas-Medenes mantojums "pārsniedz jēdziena "padomju māksla" apzīmogojumu". "Tā ir profesionālas tēlnieces un spēcīgas personības radīta māksla, kas spēj gan vēstīt par savu laiku, gan ar vitalitāti pārsteigt un uzrunāt mūsdienu skatītāju," uzsvērts izstādes anotācijā. Šajā ziņā izstādes varone, protams, nav vientuļa sala – praktiski visa Latvijas māksla pēc 50. gadiem kļuva aizvien mazāk specifiski "padomiska", ja vien "padomju mākslu" neuzskata tikai par hronoloģiski neitrālu apzīmējumu.
IZSTĀDE
Tēlniece. Lea Dāvidova-Medene
LNMM līdz 2023. gada 5. februārim