Septiņu sēriju filma Asistente ir uzbūvēta ar diezgan vienkāršu stāsta veidošanas paņēmienu. Filmas centrā ir Laila, saukta arī Lulū, kuru skatītājs pirmoreiz ierauga skaļa satiksmes sastrēguma viducī, – viņa glābj no mašīnām ezi, ievīstot to savā žaketē. Un tā tas turpinās – Lulū no sirds cenšas palīdzēt cilvēkiem pēkšņās vai ilgstošās nelaimēs, un tas dod iespēju filmas stāstā parādīties dažādiem tipāžiem, meistarīgi uzrakstītiem un atveidotiem. Sameklēt darbu astoņus gadus nosēdējušam cietumniekam Pēterim vai dzīvokli kurdu bēglim Zoranam, glābt Annu no varmācīga vīra vai Sandru no piespiedu prostitūcijas, dabūt naudu kaimiņa Nikolaja acu operācijai vai atbalstīt Kristīni, kuras meita piekalta ratiņkrēslam, – katrā jaunā uzdevumā Lulū metas ar visu sirdi, kurai tikmēr jāpārcieš arī šķiršanās un jaunas iemīlēšanās vētras.
Dzīvi un organiski
Kontekstam jāatgādina, ka Asistente ir ceturtā no daudzsēriju filmām, kas tika atbalstītas Nacionālā kino centra 2022. gada konkursā par ERAF finansējumu pandēmijas seku mazināšanai, un tāds atgādinājums šajā aprakstā ir nevis nodeva sponsoriem, bet aicinājums pievērst uzmanību tam, cik plašā un profesionāli veselīgā spektrā izkārtojas konkursa rezultāts, liecinot par Latvijas filmu nozares prasmēm un iespējām. Pat seriālu iznākšana uz ekrāniem sagadījusies, bet it kā apzināti būvēta tādā secībā, lai skatītāju pamazām ievilinātu un soli pa solim rādītu Latvijas kinoprofesionāļu daudzveidīgos talantus, kam sākums bija Pansijas pilī nacionālo zvaigžņu parāde un Padomju džinsu balvu birums gan starptautiskā mērogā, gan nacionālajā Lielajā Kristapā (taisnības labad jāpiebilst, ka pārējie trīs seriāli pagājušā gada žūrijas vērtējumam vēl netika iesniegti, tie par nominācijām un balvām, cerams, konkurēs šogad). Pavasarī uz ekrāniem iznāca arī Dumpis, kas piesaistīja uzmanību kā, teiksim, nišas produkts, koncentrējoties uz vienu konkrētu vēsturisku notikumu un vienu konkrētu, tumšas nomāktības piesātinātu Latvijas vēstures nogriezni. Tagad esam nonākuši līdz mūsdienām: Asistente ir izteikti laikmetīgs kinodarbs ne tikai sižetiski, iekļaujot veselu virteni tieši šodien aktuālu un sociāli nozīmīgu tematu, bet vēl jo vairāk mākslinieciski – ar absolūti organisku kinovalodu un dzīvu ekrāna valodu dialogos, un tas varbūt ir vissvarīgākais raksturlielums, jo skatītājam vieglāk pamanāms. "Kad būs vairāk laika, es noteikti šim piesēdīšos, uzreiz!" – kurš no mums tā nav teicis?! Un te pat nav runa par kādu īpašu leksiku, bet par precīzi notvertiem domāšanas modeļiem, kas piemīt konkrētiem cilvēkiem.
Seriālā gandrīz neviens teikums netiek izrunāts literāri pareizā un stīvā sarunvalodā, turklāt katram tēlam ir sava, tikai viņam raksturīga un tēla biogrāfijā balstīta leksika un intonācija. Runātā teksta dabiskums visa seriāla garumā ir apbrīnojams, it kā aktieriem pilnīgi nekas nebūtu bijis priekšā uzrakstīts un jāmācās no galvas; bet tas tikai tā liekas, ka norakstīt tekstus no dzīves ir visvieglāk, – patiesībā tā ir scenāristu meistarības augstākā pilotāža (Anete Konste, Alise Zariņa, Liene Linde). Protams, tā iedarbojas apvienojumā ar spožu aktierspēli visos plānos – Asistentes ansamblis raisa zināmas bažas, ka Lielā Kristapa nominācijās otrā plāna aktieriem vairs brīvu vietu citām filmām nepaliks. Mani īpašie favorīti ir Juris Andžāns kā bijušais cietumnieks Pēteris, Evelīna Priede kā pašas muļķības apmātā Sandra un mikroepizodē Leonarda Ķestere-Kļaviņa kā paklāju mainītāja Irma, bet uzskaitījumu varētu turpināt.
Viens liels pluss Asistentes aktieru ansamblim ir patīkamā sajūta, ka lomu tēlotāji nav atlasīti mārketinga labad, – nevis tikai populāri vārdi, bet pārsvarā uz ekrāniem mazāk redzētas sejas, un tas vairo sajūtu par norišu dokumentalitāti. Vai arī pierāda, ka dažus teātrī pazīstamus aktierus vajadzētu filmēt daudz vairāk, piemēram, Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu, kurai sacerēts ļoti interesants pozitīvi negatīvs tēls – sabiedrības dāma Gerda ar noslieci uz labdarību pašreklāmas nolūkos. Arī galvenās lomas tēlotāja Elizabete Lielmane (vēl nesen Skrastiņa), cerams, ir kinoaktrises ceļa sākumā – viņas Lulū ir lieliski nospēlēts un aizkustinošs uzņēmības un neizlēmības sajaukums, ideāliste un pasaules glābēja, tomēr tikpat ievainojama kā viņas glābjamie un bezspēcīga, ja kāds izrādās neglābjams.
Ir, protams, seriālā arī klasiskas vērtības – kā amizantu fona pavedienu atšķirīgā stilistikā var vērot saspēli starp Baibu Broku un Andri Keišu divu vientuļu cilvēku tramīgas savstarpējas taustīšanās procesā; vēl varam kinovēsturei piefiksēt, ka Baiba Broka jau otro reizi spēlē filmas galvenā varoņa mammu (arī Viestura Kairiša Janvārī, 2022) un šajā ampluā rok arvien dziļāk.
Divās galvenajai varonei Lailai svarīgās epizodēs seriāla sākumā un beigās, kad viņa piedzīvo šķiršanās un iemīlēšanās sirdēstus, es gandrīz ieteiktu vislielāko uzmanību pievērst Baibas Brokas tēlotās Gunas sejai – cik uzmanīgi viņa skatās un klusē, kā varbūt ātrumā pat nesaprot, kas notiek, bet bezgalīgā mammas mīlestībā uzreiz pieņem un atbalsta.
Cita forma un žanrs
Tagad par pārsteidzošāko – seriāla sesto sēriju. Starp citu, Asistente vispār ir gadījums, kad neliekas, ka būtu pārmērīgs grēks izstāstīt eventuālajiem skatītājiem iepriekš kaut ko no tā, kas seriālā notiek, jo šeit nu patiešām ir svarīgi, kā viss notiek (to es tagad zinu, noskatījusies daudzsēriju filmu Asistente pat divreiz pilnā garumā un otrajā reizē nezaudējot ne drusku intereses, tikai vēl priecīgāk izbaudot labākās vietas, aktierspēles un dialogu smalkumus). Un vēlreiz, starp citu, no sirds iesaku meklēt iespēju noskatīties Asistenti visu uzreiz, jo tieši tā to var novērtēt vislabāk – kā kopumu un vienotu pasauli, kas diezgan izteikti atšķiras no apkārtējās kinematogrāfiskās vides.
Te arī vislabāk iederas stāsts par pārsteidzošo sesto sēriju, kurai ir savs nosaukums Bildinājums un pēkšņi pavisam cita forma un žanrs – desmit otrā plāna varoņu monologi, katram atceroties savu bildināšanas vai bildinājuma saņemšanas pieredzi. Varu iedomāties, ka skatītājam tas izklausās ļoti riskanti, un tās patiešām arī ir gandrīz tikai "runājošās galvas", tomēr vienlaikus tas ir spožas aktierspēles un precīzu tekstu koncentrāts, katram stāstam piešķirot arī kādu smalku un negaidītu detaļu vidē, stāstā vai klausītāja reakcijā. Vārdu sakot – negaidīti un lieliski.
Tikpat negaidīti ir Alises Zariņas un Lienes Lindes veidotā seriāla finālā piedzīvot īstu Ziemassvētku pasaku gandrīz burtiskā nozīmē gan vizuāli, gan sižetiski… Acīmredzot dzīvē tomēr var pienākt brīdis, kad atmaigst (vai atraisās ironijā) pat zvērinātu nonkonformistu, vēsāko feministu vai jauno un skarbo režisoru sirdis.
Daudzsēriju filma Asistente – kinoteātru repertuārā, straumēšanas platformā Tet – no 26. septembra.