Interneta dzīlēs jau labu laiku ceļo stāstiņš – un to skaistā bērnu grāmatā atainojis arī katalāņu rakstnieks Džordi Sjerra i Fabra – par austriešu rakstnieku Francu Kafku un viņa nejauši parkā sastapto meitenīti, kura pazaudējusi lelli. Lai mierinātu mazo bēdās pēc zaudējuma, rakstnieks sācis izgudrot stāstus un sūtīt vēstules no lelles, kura itin kā apceļo pasauli. Vai nu šis stāsts ir caurcaurēm vēsturisks, vai ne, tas patiesībā nav būtiski – būtisks ir fakts, ka rakstnieki pievēršas zaudējuma tēmai, ko iespējams pārdzīvot jau bērnībā, un pazaudēta rotaļlieta bieži ir viens no pirmajiem veidiem, kā sastopamies ar to, ka kaut kas vairs nav atgūstams. Arī Gredzenu pavēlnieka un Viduszemes mitoloģijas radītājs Dž. R. R. Tolkīns vienu no savām bērnu grāmatām – Roverandoms – radīja, lai mierinātu dēlu, kurš liedagā bija pazaudējis rotaļu sunīti, un tāpēc uzbūra stāstu par suņuka piedzīvojumiem burvju pasaulē.
Rotaļlietas, kas atdzīvojas bērna krāšņajā iztēlē un dodas pašas savos piedzīvojumos, ir tēma, kas sava vitālā animisma dēļ pieaugušo prātos nereti mēdz būt pat nedaudz baisa – tieši tāpēc dzīvas lelles tēlam ir sava vieta šausmu literatūrā, bet, piemēram, tāds klasikas šedevrs kā E. T. A. Hofmaņa Riekstkodis un Peļu ķēniņš, kurā rotaļlietas atdzīvojas Ziemassvētku naktī, bieži mazākos lasītājus nobiedē ne pa jokam. Taču biedējošam un tieši tāpēc valdzinošam piedzīvojumam, lai ko arī teiktu pieaugušie, ir vieta labā bērnu literatūrā. To kārtējo reizi apliecina arī tikko izdotā grāmata Ziemassvētku Cūks, kura autore Džoanna K. Roulinga pazīstama ne tikai kā Harija Potera radītāja, bet arī kā visnotaļ veiksmīga kriminālromānu autore, kura darbus paraksta ar pseidonīmu Roberts Galbraits. Šoreiz tātad roka ievingrināta stāstā aptuveni sešus līdz desmit gadus veciem bērniem – tātad tieši tam vecumam, pirms tie varēs ķerties pie Harija Potera. Taču grāmata ar košai animācijas filmai līdzīgo vāka noformējumu un ilustrācijām un amizanto nosaukumu nav vis plāna brošūra, bet cienījama apjoma stāsts, un arī tajā skartās tēmas ir pārdomu vērtas.
Dramatiskas ciešanas
Septiņus gadus vecais Džeks dzīvo kopā ar mammu, tēti un mīļāko rotaļlietu – spēļu cūciņu, ko viņš iesaucis par To Cūku (vīriešu dzimtē). Šķiet, katram bērnam mazotnē ir bijusi šāda spēļmanta – pati mīļākā, nobružāta un nomazgāta līdz krāsas un teju arī formas zudumam, lāpīta un nodilusi, tomēr tik dārga, ka mazais bez tās atsakās gan doties gulēt, gan jebkur braukt. Tieši tāds ir Tas Cūks – pats labākais zēna draugs, kuram var uzticēt itin visu. Taču rimtā dzīve negaidot pārtrūkst – kādu nakti Džeks dzird vecākus strīdamies, tad aizcērtas durvis, un no rīta noskaidrojas, ka tētis turpmāk dzīvos citur. Šādi, nebūt ne saudzīgi, taču reālistiski, autore aizsāk zaudējuma tēmu bērna dzīvē – zaudējums ir tik būtisks, ka sākotnēji tā mērogs netiek pat īsti aptverts. Taču necik ilgi zaudējuma tēma cieši savijas ar tēmu par zaudētā aizstājēju – Džeka mamma iepazīstas ar nebūt ne slikto šķirteni Brendanu, kurš pārvācas dzīvot pie viņiem kopā ar pusaugu vecuma meitu Holliju.
Pieaugušie ir atraduši aizstājēju viens otra zaudējumā, taču bērni šajā stāstā – tāpat kā dzīvē – izrādās ķīlnieki, kas nebūt nevēlas katras savas agrākās ģimenes vietā redzēt pašreizējo un vēl jo mazāk vēlas redzēt viens otru. Bērnu kašķis kādā autobraucienā beidzas ar to, ka Hollija dusmās izsviež pa auto logu Džeka mīļāko mantiņu Cūku. Rotaļlieta, protams, pazūd uz ātrgaitas šosejas, kur tai izdzīvot zem daudzo braucēju riteņiem nav ne mazāko cerību.
Te kāds pieaugušais varētu vīzdegunīgi bilst, ka Džeka ciešanas, zaudējot Cūku, ir daudz dramatiskākas, nekā izjūkot ģimenei, – un tā arī ir! Tēva zaudējums bērna gados vēl nav īsti aptverams lielums; tas, ko nozīmē šķirta ģimene, iespējams, psihē iesakņosies daudz vēlāk, taču mīļmantiņa – lūk, te tā bija katru dienu līdzās, un nu tās vairs nav un nebūs nekad – atšķirībā no tēta, kurš taču eksistē, tikai dzīvo citur. Zaudējuma sāpes neremdē tas, ka Hollija nožēlā atnes svaigi nopirktu tieši tāda paša izskata cūciņu – jo šis nav Tas Cūks, bet bezvērtīgs aizstājējs! Un mantiņa tiek dusmīgi aizsviesta malā, pat bradāta kājām bezspēcīgās dusmās par zaudējumu.
Neuzkrītošais simbolisms
Līdz šim varētu teikt: absolūti reālistiska grāmata, un pat ne noteikti bērniem. Taču ar šo brīdi Roulinga izvēlas sākt pasaku. Kādu nakti drīz pēc Cūka zaudējuma zēna istabā atdzīvojas Lietas, un jaunais, Džeka nievātais cūciņš aicina savu negribīgo īpašnieku doties viņam līdzi uz Pazaudēto Lietu zemi, lai glābtu savu draugu. Abiem ceļotājiem atklājas brīnumaina, taču arī bīstama pasaule, kurā nokļūst viss, kas jelkad šai realitātē ticis pazaudēts, – ne tikai neskaitāmas pazaudētas mantas, bet arī zaudēti sapņi un cerības, godkāre un principi, pat zaudēti kaitīgi ieradumi –, turklāt Roulinga visām aprakstītajām Lietām un parādībām piešķir asprātīgi, kaut konspektīvi izstrādātas rakstura iezīmes, kas ļauj mums iztēloties raibu raibo fantāzijas ņiguņegu.
Ceļojot cauri trim Pazaudēto Lietu zemes pilsētām – tajās mitinās patiesi vairs nevajadzīgas Lietas, Lietas, kuru to īpašniekiem tomēr pietrūkst (burvīgs Silvijas Brices radīts nosaukums – Skāde-ka-Nava!), un Lietas, kuras tikušas patiesi mīlētas –, Džeks uzzinās ne tikai mantu patieso vērtību, bet arī to, cik maksā draudzība, drosme un uzticība. (Var gadīties, ka uzmanīgs lasītājs Pazaudēto Lietu zemes uzbūvē samanīs vairāk nekā nejaušas sakritības ar Dantes radītās aizpasaules trijādību.) Lietu vērtība nav atkarīga no cenu zīmes – augstprātīgs briljanta auskaru pāris Pazaudēto lietu zemē izrādās krietni mazvērtīgāks par pavirši pašūtu, toties cēlsirdīgu lupatu trusīti vai no tualetes papīra rullīša pagatavotu Ziemassvētku eglītes rotājumu – eņģeli.
Ar neuzkrītošu simbolismu autore izvērš patiesas vērtības tēmu, neatkāpjoties no diskusijas par zaudējumu un aizstājējiem, – pieminētais pašdarinātais eņģelis virszemē ir cietis suņa zobos, tāpēc pat Pazaudēto Lietu zemē izrādās neatgūstams, bet rotājums eņģelis, ko Džeka mamma nopērk sagrauztā vietā, – koši krāsaina bezgaumība, kas vispirms šķiet nevajadzīga un tiek aizmirsta eglītē, – izrādās drosmīgs palīgs, kas atbalsta Džeku grūtību pilnajā misijā. Un, kā jau daždien maģiskā piedzīvojumā, zēna ceļā uzradīsies gan negaidīti sastapti draugi, gan vēl negaidītāk sastapti ienaidnieki; ceļam, protams, ir jāvijas līdz pat visbīstamākajai vietai un arhiienaidniekam, monstram, kuru autore nosaukusi par Zaudētāju, – citādi stāsts nebūtu pilnīgs. Taču īstais varonis izrādās jaunais, neviena īsti nemīlētais spēļu cūciņš, kuru Džeks nodēvē par Ziemassvētku Cūku, – tieši viņš iemācīs zēnam, ko nozīmē nesavtīga draudzība un spēja uzupurēties.
Vēlreiz atgriežoties pie sākumā minētā stāsta par Kafku un pazaudēto lelli, morāle, kas parasti tiek piesaukta šai kontekstā, ir "viss, ko tu mīli, tiks zaudēts, bet agrāk vai vēlāk atgriezīsies pie tevis citādā veidolā". Arī Ziemassvētku Cūks, risinot zaudējuma tēmu, nonāk pie līdzīga atzinuma. Draugus un drosmi ir iespējams atrast tur, kur šķietami nav bijis nekā, cerību nedrīkst atmest līdz pēdējam – šie ir jautājumi, kurus, lasot grāmatu, vecāki noteikti varēs apspriest ar jaunākajiem lasītājiem arī pašu pieredzes kontekstā. Taču labas bērnu grāmatas pazīme ir tā, ka, runājot par būtisko un pat sāpīgo, tā spēj to izdarīt saprotami, gaiši (šoreiz negribas lietot vārdu "viegli") un bērna pagaidām ierobežotajai pieredzei aptverami. Ja par zaudējumu un sāpēm var runāt šādi, tas ir īsts Ziemassvētku stāsts. Jo īstie Ziemassvētki jau nestāsta par dāvanu kalniem, bet par mājvietas trūkumu, par neziņu un bailēm, un par koka kasti šūpulīša vietā. Lūk, tikai eņģeļi – tie ir sastopami abos stāstos.