Pieminekļi neattaisno cerības. Šis Jura Rubeņa grāmatas nosaukums nevilšus nāk prātā, uzlūkojot rakstnieka un dramaturga Laura Gundara jauno grāmatu Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A., kas piederīga pavisam citam žanram, – tie noteikti nav domugraudi, taču, izrādās, nav arī kārtējais slavinošais vēstījums par "pieminekli", Latvijas slavenāko disidentu Gunāru Astru. Jautājums, vai šis vispār ir biogrāfisks darbs un, ja – jā, tad kā biogrāfija tā ir, arī pēc izlasīšanas paliek atbildēts vien daļēji. Ne velti grāmatas nosaukums piemin tikai neatkarības aizstāvja uzvārda pirmo burtu, aiz kura uzreiz seko punkts. Punkts, kas var norādīt gan uz uzvārda saīsinājumu, gan teikuma beigām, bet tikpat labi – uz secību, numerāciju. Ja ir Gunārs A, vai ir arī Gunārs B?
Sajukusi pasaule
Šie visi, protams, ir tikai domas rosinoši jautājumi, taču tieši šādu – īpatnēju, no pirmā acu uzmetiena pat pļāpīgu, skaidri nestrukturētu – pieeju mums piedāvā Lauris Gundars tekstā, kas vēsta gan par Gunāru, gan autoru, gan – plašāk tverot – par paaudzi vai paaudzēm, kas piedzīvojušas pēckara un neatkarības atjaunošanas laikus, piedzīvojušas dažādos laikposmos un atšķirīgās dvēseles seismogrāfijas stadijās. Lasītājs, pazīdams vismaz zināmākos ievērojamā disidenta dzīvesstāsta pieturpunktus, no grāmatas sākotnēji, dabiski, gaida tieši uz šāda stāsta varoni fokusētu vēstījumu, tāpēc ir ne mazums pārsteigts par faktu, ka autors stāstu sāk pats ar sevi – ar 1976. gadā pabeigto vidusskolu un tās laikā realizētajām maigajām dumpības izpausmēm pret padomju režīmu, sākot ar baznīcas apmeklējumu Ziemassvētkos un beidzot ar tekstā daudzkārt piesaukto mežonīgo matu sakārtojumu, ko tolaik dēvēja par "mikrofongalvu".
Atmiņu ainas mijas ar iztēles radītiem nekad nenotikušu atgadījumu kadriem (kuģītis, kurā izlaidumu skaļi svin autora klasesbiedri, pa Daugavu virzās garām krastā klusi sastingušajam Gunāram A.), dokumentu izvilkumiem, citātiem un netapušas lugas vai varbūt kinofilmas scenārija fragmentiem. Rezultātā teksts veidojas kā nelineāra, savdabīga kolāža, kurā rakstnieks apzināti ignorē tādus standarta tekstveides paņēmienus kā hronoloģija, strikta kompozīcija un stāstījuma personas viendabīguma saglabāšana. Jo – un tekstam atvērts lasītājs to saprot jau diezgan agri – par komplicētu laiku un komplicētu psiholoģisko dilemmu var stāstīt ja ne tikai tā, tad pilnīgi noteikti – arī tā. Un šāda veida vēstījums, kurā neskaitāmas detaļas tā arī netiek atšifrētas kā strikti piederīgas faktu vai fikcijas pasaulei, ir lielisks paņēmiens, kā atainot nekonkrēto, absurdi ļodzīgo dažādpatiesību pasauli, kurā starp kara beigām un neatkarības atjaunošanu mitinājās gan Gunārs un Lauris, gan mūsu, lasītāju, vecāki, vecvecāki un mēs paši.
Sajukusi pasaule bez skaidrām robežām un konkrētām atbildēm, pasaule, kurā plīvo jautājumi un izplūst patiesuma kontūras, pasaule, kurā, šķiet, laba un ļauna atzīšanas koks ir sazāģēts malkā, bet izpratne par morāli sarāvusies mazmazītiņa no Sibīrijas uzplūstošā aukstuma viļņos. Pasaule, kurā bija jāizdzīvo un kurā izdzīvoja, kā spēja. Bet tikai izdzīvojušie drīkst tiesāt, turklāt paradokss – tieši viņi to dara vismazāk. Zīmīgs ir grāmatas nosaukums Svešam kļūt, nevis Svešam būt, tātad – svešatnība kā process, kas turpinās, nevis fakts, kas ir apstiprināts no paša sākuma.
Autors te nedomā tikai savu paša etnisko izcelsmi, kaut gan arī par šo svešāduma aspektu grāmatā runāts daudz, bet par to neredzamo žogu, kas patiesības vakuuma laikmetā citu no cita nošķīra pat vistuvākos cilvēkus – radiniekus, draugus, kolēģus, ģimenes locekļus.
Mantija nošļūk
Laura Gundara – dramaturga – uzburtās neesošu lugu un filmu scēnas, kas punktē stāstījumu, ir pilnas simbolisku tēlu, kurus pats autors neslēpti atšifrē un parodē – tā sakot, ar to un to domāts tas un tas. Patriotisma, simbolu, saukļu un nekritiskas dievināšanas aura, kas daudzos tekstos un citos medijos apvijusi neatkarības atgūšanas laiku un tās varoņus, grāmatā kā ne visai labi piegriezta mantija nošļūk valkātājam no pleciem, atsedzot zem tās cilvēku. Cilvēku, kurā pārliecība cīnās ar izdzīvošanas instinktu, radot vājumu, kuru varoņu meklētāji nevēlas redzēt. Bet tieši tāpēc, ka Laura Gundara atrastajos un plaši citētajos Gunāra Astras tiesas sēžu protokolos ne viss atbilst sabiedrības apziņā nostabilizētajam mocekļa tēlam lauru vainagā, autors skaidrākas redzamības labad varonim līdzās nostāda otru tādu pašu nevaroni, proti – sevi.
Jaunības gados piedzīvotā "vizīte" Stūra mājā, režīma pārstāvju piedāvājums izpirkt bravūrīgas neapdomības grēkus par sadarbības algu, uz kuru pārbiedētais jaunietis kā tādā greizā tautas pasakā vai labi zināmajā Bībeles sižetā ("Pirms gailis divas reizes dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi") trīs reizes atbild ar "jā" (solījums, ko pat došanas brīdī, protams, nav domāts pildīt nekad) kā apsūdzoša sirdsapziņas balss vajā tā teicēju cauri gadu desmitiem līdz pat grāmatas pēdējām lappusēm. Kam teicis "jā" ir Gunārs A.? Un, izrādās, līdzās patiesi ir bijis arī Gunārs B. – "mazais Gunārs", Astras vārdabrālis, tiesāts vienlaikus, sodīts krietni maigāk, iemesli – tostarp nožēlas izteikšana – daļēji minami, daļēji lasāmi tiesas protokolos. Kuram ir tiesības nosodīt, un kuram – lemt? Vai mūsu pašu radītajiem mītiem?
Laura Gundara grāmatas kulminācija mītu dekonstruēšanā ir tās noslēguma daļa, kurā citēts Gunāra Astras pēdējais vārds, autoram kā dramaturgam iejaucoties teksta plūdumā un sniedzot instrukcijas neredzamajam aktierim lomas uzbūvē, teikumu izrunā un motivācijas rašanā. Jā, tiek citēts, iespējams, slavenākais kāda pretošanās kustības dalībnieka teiktais Latvijas vēsturē, skudriņas uzdzenošie teikumi: "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs – tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot." Taču veids, kādā izteiktais tiek citēts atkārtoti un dažādās teksta vietās, liek ne tikai skaidrāk paraudzīties uz ikonisko frāzi, bet arī uzdot jautājumu – kad tas būs? Vai garīgais murgs, ko sagādāja okupācija, izgaisa brīdī, kad Rīgas pils tornī uzvilka sarkanbaltsarkano karogu? Vai ar kvēlām dziesmām un sadošanos rokās Baltijas ceļā bija gana, lai dziedētu gadu desmitiem ilgi neskaidrībā un bailēs mētātu sirdsapziņu? Rakstnieks nebaidās atbildēt: nepietiek.
Laikmeta kompromisu nepieciešamības cirstās brūces ir dziļas, neglītas un čūlojošas, nevis fotorāmī liekamas un pielūdzamas, un diez vai ir kāds, kurš būtu no tām izvairījies pilnībā. Ja vēlamies būt godīgi pret sevi un citiem, tās nevar pārsiet ar karogkrāsas drānu un izlikties dziedinātiem, ja tādi neesam. "Sirdsapziņas cietumnieks" ir vārdkopa, kuru Lauris Gundars savā darbā nelieto, bet kura lasīšanas laikā nevilšus uzpeld apziņā, tāpat kā spārnotā frāze par pieminekļiem. Tikai lingvistiskais saturs ir cits: cietumnieks tāds ir nevis sirdsapziņas dēļ, bet gan sirdsapziņa pati ir cietums. No loka, kurā griežas atmiņas, dokumenti un liecības, nevar izkļūt ar nožēlu un varbūt pat ar nāvi ne. Jā, Gunāram A. ir taisnība – mokošais laiks, kurā laba un ļauna atzīšanas koks tiek sazāģēts malkā, izgaisīs kā ļauns murgs. Taču, kamēr dažādu paaudžu murgi turpinās, ir tikai godīgi pateikt, ka pareizo atbilžu uz visiem jautājumiem mums nav. Jo gailis ir dziedājis un mēs esam aizlieguši.