Dzirkstoša prieka, mīlestības, humora un jaunības enerģijas dāsni piepildītā Gaetāno Doniceti operas Mīlas dzēriens jauniestudējuma pirmizrāde ar Mārtiņu Ozoliņu pie diriģenta pults 23. maijā veldzēja Latvijas Nacionālās operas (LNO) publiku kā dziedējošs balzams dvēselei, ļaujot uz krietnu brīdi aizmirst, cik raižpilnā, biedējošā un neprognozējamā laikā dzīvojam. Rīgā sen nebija redzēts tik aizraujošs, dabisks, spridzīgs un atraisīts liriski komiskās operas iestudējums ar tik spilgtiem tēliem, tik dinamiskām mizanscēnām un tik precīzi izstrādātu kustību partitūru. Izrāde uzrunā plašā emociju gammā no personāžu gavilēm līdz žēlabām, balansējot uz komēdijas un melodrāmas robežas. Der zināt, ka pats Doniceti partitūrā Mīlas dzērienu definējis kā melodrāmu.
Klasiski un nesamāksloti
Diriģenta Mārtiņa Ozoliņa un vācu režisora Svena Ērika Behtolfa veidotais iestudējums Džūliana Krauča scenogrāfijā un kostīmos ir patīkami klasisks un muzikāls šo abu vārdu vislabākajā nozīmē. Savu skatuves dzīvi Latvijas Nacionālajā operā tas sāka jaunu, talantīgu un jau profesionāli meistarīgu Latvijas dziedātāju – Ļubovas Karetņikovas (Adīna), Mihaila Čuļpajeva (Nemorīno), Rinalda Kandalinceva (Belkore) un Katrīnas Paulas Felsbergas (Džaneta) – balsīs. Pirmizrādē viņi piedzīvoja debiju katrs savā lomā, spoži apliecinot gan vokālo, gan aktierisko meistarību un spēju perfekti strādāt komandā.
Solistu sniegumā mūs uzrunā spilgti raksturi aizrautīgā un izteiksmīgi artikulētā savstarpējā saspēlē, kurā valda dzīvas, patiesas emocijas un attiecības. Ceļojošā šarlatāna Dulkamaras tēlu krāšņi atveido pieredzējušais ungāru bass, izcilais komisko buffa – un ne tikai – lomu izpildītājs Pēters Kālmāns, kurš diezin vai vairs skaita, cik dažādos iestudējumos jau smīdinājis skatītājus ceļojošā viltus daktera lomā. Viesis uz LNO skatuves dziedāja visus trīs vakarus pēc kārtas – arī piektdienas, 24. maija, izrādē, kurā viņa skatuves partneri bija Inga Šļubovska, Pablo Martiness un debitēja Rihards Millers un Laura Kancāne. Tovakar Lielajā ģildē notika orķestra Sinfonietta Rīga sezonas noslēguma koncerts, tāpēc šī izrāde man diemžēl gāja secen.
Aktīvs un izteiksmīgs iestudējuma situāciju izspēlē ir LNO koris, kas atbilstīgi konkrētajām operas ainām pārliecinoši izpaužas gan jauktā, gan vīru, gan sieviešu kora sastāvā. Savukārt orķestris Mārtiņa Ozoliņa vadībā jūtīgi seko līdzi solistu frāzējumam un elpai, būdams atbalstošs partneris solistu balsīm, nevis skanējuma spēkā konkurējot ar tām.
Visa emociju palete
Aizrautīgajā solistu un kora mākslinieku saspēlē uz skatuves mijas gan neatvairāmi smieklīgi, gan bezgala naivi un romantiski saviļņojoši brīži. Negaidīti notikumu pavērsieni, komiski pārpratumi un mīlestības trijstūris darbībā izpaužas visa iespējamā emociju paletē no priekpilnas, sirsnīgas jūsmas un sentimentālas ilgošanās līdz greizsirdībai, bezcerīgai grūtsirdībai, dusmām un atriebīgas izlikšanās spēlītei: "Tu vēl redzēsi, kā es likšu tev ciest!", kuru pazīst ikviens, kam jelkad dejojuši taureņi vēderā. Mizanscēnu risinājumā ir svarīgi, ka kustīgums nepārvēršas haotiskā jezgā. Tieši pretēji – lai nenovērstu skatītāju uzmanību no galvenā, apkārtējā ņirboņa uz brīdi sastingst kā fotogrāfijā.
Lai cik naivs būtu šis stāsts, tas joprojām apbur, un iestudējuma skatītājiem ir paveicies, ka tā veidotāji neuzbāžas ar sagudrotu koncepciju, paralēliem stāstiem un sarežģītiem zemtekstiem, bet rūpīgi seko Feličes Romani libretam un – pats galvenais! – Doniceti ģeniālajai mūzikai, kas pasaka visu, gan atklājot varoņu raksturus un mainīgo noskaņojumu, gan risinot darbību muzikāli spraigi mainīgajās ainās. Programmiņā ir publicētas režisora izstrādātās operas varoņu biogrāfijas, taču tās var arī nelasīt, jo šo izrādi var vienkārši skatīties un baudīt. To darīt ne brīdi nav garlaicīgi.
Lomu debitantiem Mīlas dzēriens ir pamatīgs pārbaudījums, jo vokālās partijas ir sarežģītas, taču izpildījumā ir jārada viegluma iespaids. Tās ir izteiksmē daudzveidīgas, koloratūrām bagātas, turklāt nemitīgi acumirklīgi ir jāpārslēdzas no plūstoša dziedājuma uz virtuozām instrumentāla tipa pasāžām, rotaļīgiem iestarpinājumiem, rečitējošām replikām un izaicinoši veiklām, enerģiskām ansambliskajām stretām. Šajā operā dziedātājiem ir jāizmanto plaša vokālo krāsu palete un jāspēj ātri reaģēt, jo ārijas un īsāki solo posmi gan pāraug solistu ansambļos, gan savijas ar kori.
Doniceti to visu ir tik meistarīgi saaudis kopā, ka atliek vien ievērot viņa noteikumus un tempu. Tas nav viegls uzdevums, taču opermākslinieki ar šiem izaicinājumiem tiek galā brīnišķīgi. Izrāde rit raiti, un tai piemīt šai mūzikai un stāstam tik nepieciešamais rotaļīgais vieglums un šarms.
Varones stila izjūta
Adīnas loma Ļubovas Karetņikovas liriskajam soprānam der kā uzlieta, ļaujot parādīt gan balss skaisto tembru un nokrāsu dažādību, gan niansēto artikulāciju, gan vokālo veiklību daudzajās instrumentālā tipa pasāžās un koloratūrās, ar kurām Adīnas partija ir īpaši bagāta. Ļubovas Karetņikovas sniegums apliecina arī lielisku stila izjūtu. Te ir jūtama Zalcburgas slavenās Mozarteum universitātes skola. Dziedātājas dubultdebija (gan Adīnas lomā, gan Latvijas Nacionālajā operā) ir patiesi spoža. Taču, godam izturējušai pirmizrādes stresu, māksliniecei otrās izrādes sākumā gadījās pēkšņa kļūme: Adīnas iznāciena kavatīnē, kurā viņa vēsta par Izoldes un Tristana mīlas un burvju dzēriena leģendu, dziedātāja iestājās vienu liktenīgu takti par vēlu. Tomēr viņa neapjuka, jau pēc īsa brīža "noķēra" orķestri un pārliecinoši turpināja savu pirmo dziedājumu, ko noslēdza ar spožām koloratūrām un atkārtotu augsto si.
Adīnu, kura aiz tēlotas bravūras un pašpārliecības slēpj maigu, trauslu dvēseli un ilgas pēc mīlestības, Ļubova Karetņikova atklāj attīstībā no tēlotas bravūras un vienaldzības, kas slēpj maigu, trauslu, kautrīgu, viegli ievainojamu un mīlas alkstošu dvēseli, līdz brīdim, kad ārēji tik pašapzinīgā jauniete beidzot pārvar bailes atzīties savās jūtās. Ārija Prendi, per me sei libero izskan tik maigi un silti, ka viss jau ir skaidrs, vēl pirms ir pausti mīlas vārdi. Adīnas un Nemorīno attiecību peripetijas ir arī vizuāli dabiskas un ticamas, pateicoties Ļubovas Karetņikovas un Mihaila Čuļpajeva skatuves partnerībai, – abi ir jauni, temperamentīgi un kustīgi.
Skanīgais saviļņojums
Nemorīno lomu Mihails Čuļpajevs atveido spilgti un pievilcīgi, jo ir simtprocentīgi iejuties naivā, lētticīgā, sirsnīgā un neizglītotā puiša tēlā. Jauneklis ir neprātīgi iemīlējies, taču viņam pietrūkst pašapzinības, nekaunības un pieredzējuša mačo izveicības atšķirībā no sāncenša – seržanta Belkores –, kurš ir gatavs plūkt sievietes kā ziedus. No skatuves mūs uzrunā liriskais tenors ar skaistu tembru, spožām augšējām notīm un labu vokālo tehniku, taču pats galvenais – balss viņam ir nevis pašmērķis, bet līdzeklis tēla atklāsmei. Tāpēc tik uzrunājošs ir gan maigais vokālais plūdums, gan jūsmīgais vai izmisīgais, impulsīvi skanīgais saviļņojums, gan teatrāli vieglprātīgā lallināšana, to visu apvienojot ar precīzu un azartisku režijas horeogrāfiskā plāna izpildījumu. Jāpiebilst, ka Mihails Čuļpajevs gandrīz visu laiku ir uz skatuves aktīvā darbībā, kurā svarīga ir ik detaļa. Par laimi, šim māksliniekam kustība vienmēr ir bijusi organiska skatuviskās identitātes daļa.
Nemorīno lomā Mihailam Čuļpajevam, no vienas puses, ir noderējusi iepriekš gūtā pieredze ārkārtēji virtuozajā Džoakīno Rosīni bel canto komēdijā Pelnrušķīte (prinča dona Romiro lomā) un Mocarta operā Dons Žuans (dona Otāvio lomā Rīgā, Helsinkos un Stokholmā). No otras puses – arī Džuzepes Verdi repertuāra lirisko varoņu lomas, kā Alfredo Traviatā un hercogs Rigoleto. Ar Doniceti solists ir sastapies komiskās operas Dons Paskvāle iestudējumā.
Jau pašā pirmajā dziedājumā – kavatīnē Quanto è bella, quanto è cara! – Mihails Čuļpajevs apliecina vokālo daudzpusību no vijīgas kantilēnas līdz enerģiskiem posmiem un lieliski izdziedātai a cappella solo kadencei, kuru mākslinieks ir izvērsis krietni plašāku par notīs pierakstīto obligāto minimumu. Publika to novērtēja ar aplausiem. Sirsnīgas ovācijas izpelnījās arī patiesi saviļņojošā, niansēti artikulētā Nemorīno romances Una furtiva lagrima interpretācija – dziedātājs šīs operas melodiskajā hitā izceļ mūzikas elpojuma sakabi ar vārdu. 23. maijā notikušajā pirmizrādē Mihaila Čuļpajeva Nemorīno dažbrīd iemaldījās arī citā žanra un stila telpā, kas drīzāk pieder lielo drāmu un traģēdiju varoņiem, taču nākamajā izrādē 25. maijā balss skanējums jau bija daudz vieglāks.
Pārsteigumi nebeidzas
Pārsteidzoši, cik ļoti baritonam Rinaldam Kandalincevam piestāv iedomīgā, pašpārliecinātā seržanta Belkores loma. Dziedātājs, kura vārds pārsvarā asociējas ar nopietnu dramatisko tēlu atveidojumu, burtiski spridzina šajā raksturlomā, kuru spēlē ar acīmredzamu prieku. Viņa balss skanējums ir tikpat noteikts un īsteni vīrišķīgs kā staltā stāja un žestu valoda. Rinalda Kandalinceva vokālo izteiksmes līdzekļu arsenālā ir arī lielisks legato, virtuozajās pasāžās viņš jūtas kā mājās, jo daudz dziedājis baroka operu.
Lai gan Džanetai nav daudz solodziedājumu, Katrīnas Paulas Felsbergas piemīlīgo, gaišo, dzidrskanīgo soprānu un atraktīvo skatuvisko darbošanos nevar nepamanīt. Dziedātājas zelta brīdis ir aina ar sieviešu kori, kurā viņa meitenēm atklāj par Nemorīno tēvoča atstāto mantojumu. Dulkamares lomā Pēters Kālmāns apbur visus gan ar basa sulīgo tembru un ātrrunu, gan komiķa talantu no pirmās parādīšanās (kavatīne Udite, udite, o rustici!) līdz patiesi smieklīgi kariķētajai barkarolai (duetā ar Adīnu) un izrādes beigām (Aria finale), kad viņš omulīgi ciemojas skatītāju zālē. Tagad gaidīsim pašmāju solista Riharda Mačanovska debiju Dulkamares lomā.
Mīlas dzēriens
LNO 8., 16.VI, 7.IX, 17.X, 5., 6.XII plkst. 19
Biļetes Opera.lv EUR 11–60