Valmieras Drāmas teātris ir viens no "pēdējiem mohikāņiem", kurā šajā globālo kataklizmu sašķobītajā sezonā vēl ir iespējams noskatīties "dzīvo" izrādi. Protams, arī virtuālais ziedu pušķītis labi pilda savu funkciju, bet, ja skatītāja, kurai skaistas sakritības pēc aktieris izrādes laikā iedalījis savas pirmās mīlestības lomu, pēc izrādes ar draudzeni pasniedz viņam pureņu pušķus, ar teatrālu gaisa buču neaizmirstot arī "par tiem diviem metriem", tad ko tur vēl piebilst… Šādas emocijas nevar piedzīvot nevienā zoom lodziņā.
Līdz 16. jūnijam Valmieras Drāmas teātra Apaļajā zālē ir skatāma aktiera Mārtiņa Meiera monoizrāde Visas labās lietas. Pašlaik Eiropas teātros populārā britu dramaturga Dankana Makmilana lugu Every Brilliant Thing iestudējusi režisore Inese Mičule. Lugas aktualitāti apliecina arī fakts, ka šo pašu darbu ar nosaukumu Dzīves dārgakmentiņi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī pavasarī iestudēja Rēzija Kalniņa. Diemžēl nebūs iespējams iestudējumu vērtēt kontekstā, jo Krievu teātra versiju attaisnojošu iemeslu dēļ, tāpat kā daudzi, nepaguvu noskatīties.
Savukārt Nacionālajā teātrī jau labu laiku repertuārā ir Valtera Sīļa iestudējums – Makmilana lielākais hits – luga par cīņu ar narkotiku un alkohola atkarību Cilvēki, vietas un lietas, kurā ar aktiermeistarības un personības dziļumu žilbina aktrise Maija Doveika.
Neuzbāzīga kopības sajūta
Visas labās lietas ir par kādu mazu zēnu, kurš mēģina izprast, kāpēc viņa mamma ir nelaimīga un negrib dzīvot, un ik palaikam "izdara kaut ko muļķīgu", kā tētis saka, līdz izdara pavisam… Ne uz vienu viņa "kāpēc?" tētis tā arī nespēj atbildēt. Nekas cits neatliek, kā pašam mēģināt palīdzēt mammai. Zēns sāk veidot visu labo lietu sarakstu, kas, viņaprāt, dzīvi padara jēdzīgu un dzīvojamu. Viņš sāk numurēt visas tās lietas, kas liek iemirdzēties acīm, piedzīvot priecīgu satraukumu, ir jocīgas, smieklīgas vai dīvainas, bet katrā ziņā ir uzmanības un piedzīvošanas vērtas. Atkal un atkal. Dienu no dienas. Sākumā tie ir septiņus gadus veca puikas dzīves prieki: 1. Saldējums. Tālāk – kungfu filmas, palikt augšā pēc gulētiešanas laika un skatīties televizoru, degošas lietas, smieties tā, ka piens izšļācas no nāsīm, pieaugušie, kas slimnīcas uzgaidāmajā telpā dīvaini neož. Visa māja ir pielīmēta pilna ar šādām lapiņām, bet katru reizi puika atrod tās saplēstas. Taču viņš tik turpina līmēt un līmēt, aizkustinošā bezspēcībā mēģinot noturēt savu un vecāku dzīvi "viss ir labi" robežās. Visas labās lietas daudzējādā ziņā ir radniecīgas Rasas Bugavičutes-Pēces darbam Puika, kurš redzēja tumsā, kas arī ir skaists literārs piemineklis bērna drosmīgajiem un pašaizliedzīgajam mēģinājumam nosargāt savus vecākus no pašiem un dzīves.
Izrādes Visas labās lietas īpatnība ir šķietami nesavienojamā tēma un intonācija. "Varonim var būt pašnāvnieciska depresija, bet pati izrāde var būt dzīvi apliecinoša un priecīga," intervijās saka dramaturgs. Viņam ir gandrīz 40 gadu, un viņš savās lugās vēlas runāt par dzīves sarežģītību. Makmilans ir pārliecināts, ka tas ir pārpratums, ka "eksperimentālam teātrim vienmēr jābūt drūmam". Tāpēc viņš spēj runāt par depresiju tādā intonācijā, kas New York Post likusi rakstīt: "Visas labās lietas, iespējams, ir jautrākā luga par depresiju, kādu jūs jebkad būsit redzējuši… par to, kā atrast iemeslu, lai dzīvotu, nevis mirtu. Un šie iemesli tikpat labi var būt gan kapuces valkāšana, gan iemīlēšanās." Jā, tā ir puikas saraksta galvenā iezīme, ka vienā līdzvērtīgā sarakstā rindojas gan tiešām lielas lietas, gan tikai tev pašam zināmi iepriecinoši sīkumi. Dramaturgs intervijās runā par to, ka bieži raksta no sajūtas – vai ar mani vienu notiek kaut kas tāds? Deviņdesmit procentu no saraksta pēc skatītāju reakcijas pierāda, ka esam līdzīgāki, nekā domājam. Valmieras Apaļā zāle piedzīvoja daudz solidāru atpazīšanas smaidu – jā, es arī, jā, man tāpat, jā, es to pazīstu, jā, es arī tā bērnībā darīju…
Vienas plates mūzika
Mārtiņš Meiers skatītājus sagaida jau pie Apaļās zāles durvīm. Sasveicinās, palīdz saprast, kur sēdēt jaunajā izretinātajā zāles izkārtojumā. Tas notiek ļoti vienkārši un nesamāksloti. Praktiski neiespējami pateikt, vai viņš to dara kā Mārtiņš Meiers vai jau kā izrādes Puika. Katram uz krēsla ir nolikta dzeltena lapiņa ar vairākiem numurētiem saraksta teikumiem. Man tika: dzeltenā krāsa, makaroni ar sieru un tas, kā Rejs Čārlzs izrunā vārdu "you".
Pirms izrādes jau ir dzirdētas baumas, ka izvairīties no interakcijas šoreiz neesot iespējams. Šādu formu paredz pats dramaturgs. Gribas gandrīz vai kāpt ārā no busiņa. Bet izrāde pārliecina. Veids, kā tiekam iesaistīti izrādē, īstenībā – savā, mūsu kopīgajā dzīvē, nesagādā ne mazāko neveiklības mirkli. Gan Inesei Mičulei kā režisorei, gan Mārtiņam Meieiram kā aktierim piemīt smalkjūtīga emocionālā inteliģence, un tā šajā gadījumā lieti noder. Skatītāju uzdevums nav sarežģīts. Brīdī, kad stāsts nonāk līdz konkrētajam saraksta skaitlim un ja tas sakrīt ar tavā kartītē redzamo, – tev jānolasa konkrētais ieraksts. Daži skatītāji, kurus aktieris noskata kā iespējamo tēti, psiholoģi, pasniedzēju vai meiteni bibliotēkā, tiek pie mazliet sarežģītākiem uzdevumiem, bet arī tas ir atrisināts "nesāpīgi" un asprātīgi. Turpat rokas stiepiena attālumā ir vajadzīgie rekvizīti un "suflieris" Meiers. Viens gan – ejot uz šo izrādi, ir jābūt gatavam novilkt kurpi. Izrādē, kuru skatījos, tieši šī – Puikas saruna ar psihoterapeites kurpi – Reksi – izvērtās par vienu no sirsnīgākajām un dziļākajām ainām. Nebūtu piedzīvojusi – neticētu.
Rakstot šo lugu, dramaturgs pieļāvis, ka "kādam tā šķitīs nestilīga un vecmodīga", bet viņam tomēr gribējies pateikt, ka "tu neesi viens, tu neesi dīvains, tu tiksi tam pāri". Laikam nav šaubu, ka nav jāpiedzīvo mammas pašnāvība, lai būtu vajadzība reizumis izdzirdēt no kāda šos vienkāršos vārdus. Gan lugai, gan izrādei izdodas nepalikt cukursaldu psiholoģijas pašpalīdzības grāmatiņu līmenī. Visas labās lietas noteikti nav "cāļa zupa dvēselei", bet kaut kas spirdzinošs dvēselei tas ir noteikti. Patiesi aizkustinošs darbs, bet ne sentimentāls vai salkans. Iespējams, izrāde tapusi arī īstajā laikā, kad pat vislielākie vientuļie vilki mazdrusciņ ir noilgojušies pēc mijiedarbības ar citiem cilvēkiem. Ineses Mičules izrāde rada sajūtu, ka mēs visi, kas atrodamies zālē, esam mūzika no vienas un tās pašas plates. Un ir tik labi dalīt "dzīvajā" to dīvaino sprakšķošo klusumu, kad atskaņotāja adatiņa pāris reižu apgriežas, pirms sāk skanēt mūzika. Arī tādēļ ir vērts dzīvot.
Visas labās lietas
Valmieras teātra Apaļajā zālē 14.VI plkst. 13 un 17, 16.VI plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā
EUR 15–25