Miera laika teātris – šādu apzīmējumu reizumis gribas lietot, kad uz skatuves rit tik rāma, varbūt ne harmoniska, bet katrā ziņā diezgan nesteidzīga dzīve, kā tas notiek Liepājas teātra jaunākajā izrādē Kaija Dmitrija Petrenko režijā. Mūsdienu trauksmainajā laikā – kaut gan piesaukt karu katrā recenzijā ir bezgaumīgi – šāds miers var likties vilinošs, bezmaz kā patvērums, kas gan ir mānīgs, jo tāpat piesātināts ar klusām drāmām un pat traģēdijām.
Tomēr, skatoties izrādi, rodas zināma plaisa starp to, ko redzi uz skatuves, un to, ko izrādes programmiņā definējis režisors Dmitrijs Petrenko, proti, ka "ir sajūta, ka luga uzrakstīta nevis gandrīz pirms 130 gadiem, bet tieši šobrīd, un ka ir tik viegli gan saprast lugas varoņus, gan just tiem līdzi". Izpludinot laiku un abstrahējot telpu, nekonkrētas kļūst arī varoņu attiecības, un skatītājam, kam tā nav pirmā Kaija, pietrūkst krāsu varoņu interpretācijā, lai varētu patiesi just viņiem līdzi.
Konceptuālā dzīve
Režisors intervijās neslēpj, ka ideju par Kaiju ieguvis no šīs recenzijas autora pārspriedumiem par citu savu izrādi – Cietsirdīgās spēles –, kurā galveno varoņu starpā veidojās Ņinas un Kostjas attiecību modelis. Toreiz es patiešām ieteicu padomāt par Kaijas iestudēšanu, jo teātrī ir aktieru ansamblis, kas var ar to tikt galā, un darbs ar Čehovu var būt interesants arī režisoram, kura iepriekšējiem darbiem ir raksturīga rūpīga iedziļināšanās varoņu psiholoģijā. Taču jau otro reizi šajā sezonā režisors nevis dara to, ko prot vislabāk, bet izmēģina sevi konceptuālisma lauciņā – vispirms Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī Dmitrijs Petrenko faktiski apkalpoja Reiņa un Kristas Dzudzilo strikti izkalkulēto vizuālo konstrukciju un tagad Kaiju interpretē no mūsdienu mākslas pozīcijām.
Dmitrijs Petrenko iedod ironisku kodu pašā sākumā, skatuves priekšā izvietojot no dažādu mākslas kuratoru tekstiem sakompilētu viltus aprakstu ar visdažādākajām klišejām, bet teksts ir izveidots tā, ka to var uztvert arī kā pilnīgi nopietni domātu, lai arī liekvārdīgu ("Neaizstājama loma ir dabai, kas māksliniekiem kalpo kā personifikācija iekšējam konfliktam starp cilvēka jūtām un prātu"). Tomēr šo intonāciju viņš turpinājumā nesaglabā. Scenogrāfe Marija Ulmane pirmā cēliena dekorāciju piedāvā kā laikmetīgās mākslas darbu, kurā varoņi reizēm iekāpj, izraisot signalizācijas troksni. Taču piedāvātās situācijas abstraktums, radot vidi, kurā neviens īsti nevar justies kā mājās, prasa vai nu izteikti atsvešinātu, vai arī ļoti izkāpinātu spēles stilu. Tajā neattaisnojas vienkārši reālpsiholoģiska eksistence, turklāt neskaidra ir arī laiktelpa, kurā izstāžu zāles iekārtojums un Baibas Litiņas kostīmi vedina uz vairāk vai mazāk mūsdienīgu skatījumu, bet tekstā joprojām iejūdz (un neiejūdz) zirgus un neatgriež žurnāla lapas.
Lai sajauktu galvu vēl vairāk, Artūra Irbes atveidotais ratiņkrēslā sēdošais Jakovs ne tikai nogādā uz skatuves solus, bet brīvos brīžos lasa grāmatu par Eduardu Smiļģi. Savukārt dekorācija Kostjas novatoriskajai izrādei ezera malā ir izteikti arhaiska, kaut nevar noliegt, ka mēness ripa ir izteiksmīga arī šādos apstākļos. Dmitrijam Petrenko ir pieredze ar izrādes iestudēšanu milzīgā un pilnīgi tukšā skatuvē (Elpa Dailes teātrī), tātad viņam nebūtu problēmu radīt dzīvas, aktīvas varoņu attiecības arī gludi pelēkajās sienās. Taču aktieri respektē faktu, ka spēlē Čehovu, un paradoksālā kārtā tādēļ zaudē nervu. Dialogi skan, viss ir ļoti inteliģenti, raksturi ir iezīmēti, bet no tā visa dveš kaut kāds remdenums.
Mīlestība vai ieradums
Cik saprotams, izrādes iestudēšanas laikā tās koncepcija ir mainījusies, jo sākumā Sorina lomā bija plānots bijušais Liepājas teātra premjers Juris Bartkevičs, kurš daudzus gadus strādā Dailes teātrī, tad teātra direktors Herberts Laukšteins, un visbeidzot skatītājam tiek piedāvāta versija bez Sorina vispār, daļu viņa tekstu piešķirot Edgara Pujāta inteliģentā atturībā atveidotajam Dornam. Taču līdz ar to nobrūk motivācija, kāpēc Arkadina ar Trigorinu vispār ierodas lauku īpašumā, jo viņa taču brauc pie slimā brāļa, īpaši jau pēdējā cēlienā. Inese Kučinska spēlē provinces aktrisi, kura, visticamāk, nav necik izcila uz skatuves, un ir nojaušams, ka arī viņa jaunībā ir gājusi cauri dažādiem pazemojumiem, līdzīgi kā Ņina pēc aktrises gaitu sākšanas.
Var diskutēt, vai nebūtu interesantāk, ja Arkadina patiešām tiktu rādīta kā ekstraordināra personība, kura ir bijusi spiesta samierināties ar to, ko dzīve viņai piedāvā. Uzticot Trigorina lomu Leonam Leščinskim, kurš Oļģerta Krodera spilgtajā 1987. gada iestudējumā bija Trepļevs, režisors met tiltu uz pagātni, ļaujot skatītājam domāt, vai nenošāvies Kostja varētu pārvērsties par šo samērā cinisko, aiz ieraduma joprojām rakstošo Trigorinu. Zināmu likteņa pēctecību iezīmē arī Šamrajeva un Polīnas meitas Mašas lēmums apprecēties ar pagarlaicīgo skolotāju Medvedenko. Mātes un meitas likteņu līdzība ir iezīmēta daudzos iestudējumos, bet Armanda Kaušeļa Šamrajevs nav prasts un pašapmierināts ģimenes tirāns, kā tas reizēm redzēts, bet gan tikpat garlaicīgs kā viņa znots, vienīgi šādā traktējumā asumu zaudē viņa varas izpausmes, dodot vai nedodot zirgus, tostarp savai faktiskajai saimniecei Arkadinai.
Režisors ļauj Mašai tikt visai tuvu savam dievinātajam Kostjam, kurš pēdējā cēlienā vairs no viņas necenšas vairīties. Kintija Stūre Mašas lomā ir vitāla un diezgan racionāla, un arī Karīnas Tatarinovas Polīna ir pieradusi pie tā, ka mīļotais cilvēks ir tuvu, bet nav sasniedzams. Edgara Ozoliņa Medvedenko ir jauks un bezcerīgi neinteresants savai potenciālajai sievai, bet daudz par to neskumst, jo ir ar mieru ļauties tik ļoti tipiskajam kopdzīves modelim.
Kāpēc Agnijas Dreimanes slaikā, pievilcīgā Ņina iemīlas vecišķi nīgrajā Trigorinā? Tā nav tikai tieksme sildīties slavena cilvēka uzmanības staros. Ņina cenšas patikt, viņa ierodas sarkanā tērpā, turot rokās makšķeri, šo sirmajam rakstniekam tik iemīļoto atribūtu. Ar ko šis vīrs tik ļoti apbur meiteni, ka viņa arī pēc neveiksmju sērijas un bērna nāves joprojām nodreb, dzirdot Trigorina balsi? Interesanti, ka pēdējā ainā Ņina nebūt nav tik salauzta un gandrīz uz ārprāta robežas, kā to ierasts traktēt. Tepat blakus ir Kārļa Ērgļa dedzīgais, pēc mīlestības alkstošais Kostja. Aktieris rūpīgi izstrādājis rakstura attīstību, vienīgi viņa vizuālais tēls ar kuplajām krēpēm liekas nedaudz pārspīlēts. Nogludinot asumus tēlu attiecību interpretācijā, režisors sarežģī atbildi uz jautājumu, kāpēc Trepļevs vēlas sevi nogalināt. Kur ir tā nesadzijusī vāts, kas nedod miera? Gribētos to sajust skaudrāk.
Kopumā Kaijas iestudējumu gribas saukt par inteliģentu, bet pārlieku gludu. Varoņi tiekas, tērzē, kašķējas, spēlē loto, visam pāri ir ieraduma patina, bet gribētos, lai savas sāpes viņi nenomaskētu tik veiksmīgi. Tad būtu lielāka vilkme just līdzi, arī skatītāju zālē sēžot.
Kaija
Liepājas teātrī 24.II plkst. 19, 18.III, 15.IV plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–25