Jaunais fotogrāfs Reinis Lismanis (1992) pieder pie tās latviešu mākslinieku "trimdas" paaudzes, kuri savu māksliniecisko karjeru veido ārvalstīs un Latvijas kultūras dzīvē ienāk jau kā citviet atzītas uzlecošās zvaigznes ar prestižu ārzemju skolu un ievērojamu izstāžu sarakstu CV. Arī Reiņa Lismaņa biogrāfijā varam iepazīties ar vērā ņemamiem sasniegumiem, tādēļ izstādi Mēģinājumi un kļūdas izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā gribas uztvert kā starptautiskā mākslas apritē strādājoša mākslinieka darbu reprezentāciju, kura rokraksts un izteiksmes līdzekļi veidojušies plašākas un dinamiskākas kultūras pieredzes iespaidā.
Robežu izzināšana
Reiņa Lismaņa mākslinieciskie meklējumi ietiecas postinterneta kultūras ietekmju zonā un aktualizē fotogrāfisku attēlu radīšanas, uztveres un lietošanas apstākļus digitālo un virtuālo mediju laikmetā. Šīs tēmas Latvijas fotogrāfijā ienāk vēl tikai pamazām un pusapzināti, savukārt Reiņa Lismaņa darbos to var vērot kā konceptuāli noteiktu pieeju centienos izzināt fotogrāfijas robežas.
Lielākā daļa izstādes Kļūdas un mēģinājumi darbu veltīti fotogrāfiju radīšanas tehniskajam procesam, drukas ierīcēm un mehānismiem, krāsām, tintei, papīram. Lielformāta tintes zīmējumus, ko veido spilgti krāsainu svītriņu un punktiņu kompozīcijas, var iztēloties kā ironisku komentāru par glezniecības un fotogrāfijas vēsturiski sarežģītajām attiecībām, jo fotogrāfijas tehnoloģijas šajos darbos tikušas izmantotas glezniecībai radniecīga artefakta radīšanā. Ekspozīcijā klātesošs ir arī atgādinājums, ka interneta un tiešsaistes lietojuma laikmetā fizisko tehnoloģiju loma pakļauta dažādām pārmaiņām, jo arvien straujāk attīstās mākslas formas, kas jau sākotnēji paredzētas tikai virtuālai eksistencei.
Abu šo pretpolu klātesamība Reiņa Lismaņa izstādē ļauj to uztvert kā mākslinieciskās pašidentitātes meklējumus kaut kur starp analogo un virtuālo fotoattēla stāvokļu pretnostatījumiem, proti, apzinoties abu priekšrocības, bet cenšoties adaptēt gan vienas, gan otras fotogrāfijas kultūras elementus. Uz starpstāvokli norāda arī izstādes nosaukumā piesauktās kļūdas un meklējumi (tiesa, precīzāk un skanīgāk nosaukums izklausās angļu valodā, kas droši vien atbilst oriģinālajai versijai).
Procesualitātes iespaidu pastiprina arī ekspozīcijas asimetriskais iekārtojums, kas nedaudz atgādina darbnīcu vai studiju. Kopumā telpas izmantojumu ir vērts uzslavēt – tā vietā, lai pārbāztu zāli ar visu pēc kārtas atbilstoši tās izmēriem (izstādes tēma pieļautu plašu materiālu iekļaušanu), darbi diskrēti aizņem aptuveni pusi no Radošās darbnīcas zāles un priekštelpu, tuvojoties asociatīvas telpas instalācijas formātam, kas pārkāpj baltā kuba perimetrālos principus.
Mehānisma fragmenti
Interese par fotomākslas tehnoloģiskajām aizkulisēm Reiņa Lismaņa darbos bija vērojama arī citās sērijās un rosina nelielas asociācijas ar puicisku interesi, piemēram, par pulksteņu izjaukšanu, – arī izstādē redzamie darbi kaut kādā līmenī ir atsevišķi sadalīti un izjaukti lielāka mehānisma fragmenti. Aizraušanos ar tehnoloģiskajiem procesiem esot ietekmējusi ilgstoša darbošanās kā citu fotogrāfu asistentam, liela daļa laika tika veltīta digitālai attēlu apstrādei. Līdz ar to tehnisko paņēmienu motīvi Reiņa Lismaņa darbos līdzinās ikdienas dokumentēšanai, arī tai, kas raksturīga Instagram publicēto attēlu saturam. Tehniskie paņēmieni netiek romantizēti vai jebkādās cita veida noskaņās estetizēti, to atveide ir bezkaislīgi distancēta, un tikai aktīvais spilgto krāsu izmantojums darbu sērijai piešķir zināmu rotaļīgumu.
Definēt šīs izstādes – kolāžas mērķi nav viegli, jo līdz galam netop skaidrs, kādu efektu autors ar šo sēriju vēlējies panākt. Daļēji tiek demistificēti dažādi tehniskie paņēmieni, par galveno mākslas darba saturu padarot tā "izgatavošanu". Šādu pozīciju var skatīt kā pretstatījumu mākslas brīnuma metafizikai, sentimentāliem mākslas garīguma un netveramības pārspīlējumiem, kas ir pasveši mūsdienu ciniskajam laikmetam, – neizskaidrojama brīnuma vietā izstādē skatāmi neprofesionālim nesaprotami tehniskie procesi.
Izstādes anotācijā tiek piesaukta refleksija par fotogrāfijas "aizkulisēm", taču redzamais drīzāk ir vērojošs, nevis aktīvi analizējošs. Iegūto rezultātu var raksturot kā glīti un neparasti sakārtotas foto piezīmes par profesionālās dzīves mēģinājumiem un kļūdām. Tiesa, kad mēģini formulēt izstādes iespaidus, nepamet sajūta, ka kaut kas tajā netiek pateikts līdz galam, iespējams, mākslinieks nemaz arī nav vēlējies apmeklētājiem nodot kaut ko vairāk par acīmredzamajām vizuālajām liecībām, taču izstādes anotāciju teksti rosina domāt par jaunā autora ieceres mērķtiecīgumu un meklēt kādu konkrētāku ideju aprises, kas apvienotu izstādē redzamo darbu tapšanu. Vēl viens pieņēmums vedina uz minējumu, ka ilgstošā saskarsme ar fototehnoloģijām māksliniekam tās padarījusi par meditatīvu procesu un izstāde ir šo savstarpējo attiecību pieraksts, kas svešiniekam (tas ir, ikvienam, kas nav Reinis Lismanis) var izskatīties pēc kaut kā tikpat bezpersoniska kā, piemēram, veikala pirkumu čeks.
Reinis Lismanis
Izstāde Kļūdas un mēģinājumi
Izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā līdz 21.I