Jauno režisoru birums, ar ko pavasarī mūsu teātra ainavu papildināja Latvijas Kultūras akadēmija, trāpījis pandēmijas ierobežojumu laikā, tāpēc ir svarīgi, ka pastāv vairāku teātru sadarbības projekts Jauno maiņa, kas dod režisoriem iespēju sevi parādīt un pakāpeniski nostiprināties profesijā. Divas izrādes Dirty Deal Teatro, par kurām būs runa šajā recenzijā, savā starpā saista tikai formāls aspekts – tās ir radījuši jauni cilvēki tūlīt pēc augstskolas. Tematiski un estētiski iestudējumi ir visai atšķirīgi, kaut problēmas, ar kurām jaunie režisori cenšas tikt galā, ir stipri līdzīgas.
Austra lauž klavieres
Jau no žanra apzīmējuma "Eksistenciāls koncerts liriskā garā" jaušama svārstīšanās starp nopietnību un ironiju/pašironiju, kas raksturo režisora Mārtiņa Gūtmaņa un dramaturģes Elzas Martas Ružas sadarbībā tapušo iestudējumu Saule riet austrumos. Izvēlētā koncertizrādes forma, telpas centrā izvietojot vienas īstas un vienas elektroniskās klavieres, bet neaizraujoties ne ar kādiem vizuāliem efektiem (scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristina Rezvohh – tieši šādā rakstībā), koncentrē skatītāja uzmanību uz teksta un mūzikas saplūsmi un mijiedarbību. Elīza Dombrovska un Platons Buravickis ir mūzikas autori un izpildītāji, vienlaikus Elīzas Dombrovskas ziņā ir arī tekstuālā daļa, kas tiek ieplūdināta muzikālajā partitūrā, un skatītājam gribas domāt, ka viņa vismaz daļēji pretendē iemiesoties Austras Skujiņas tēlā.
Iestudējums prasa elementāras priekšzināšanas par Austru Skujiņu, ņemot vērā, ka naratīvs ir ļoti fragmentēts. Izrādei nav lineāra sižeta, un tā vairāk atspoguļo jaunas sievietes emocionālo stāvokli, kam ar Austras Skujiņas reālo biogrāfiju saistība ir, taču tā nav izšķiroša. Melnā kleitā tērptā aktrise ir vizuāli efektīga, sievišķīga un skaista, taču viņas temperamenta izpausmes ir eksplozīvas. Izrādes novatorisms ir tieši pieejā Austras Skujiņas tēlam, noņemot sēri lirisko plīvuru, ar kuru dzejnieces vārdu savienojušas Raimonda Paula dziesmas (vēl nesen Rīgas Krievu teātra aktrises Veronikas Plotņikovas koncertizrādē Meitene kafejnīcā ar komponista līdzdalību). Šī Austra netiek ar sevi galā nevis kā pasīva sērotāja, bet tieši otrādi – viņa plosās postošā enerģijā, dauzot vecās klavieres un raustot to atsegtās stīgas ar izmisīgu spēku. Nevajadzētu no šī pašdefinētā koncerta gaidīt koncertu tradicionālā izpratnē – lirisku dziesmu nebūs.
Mani šajā izrādē mulsina nepietiekamais līdzsvars starp ironisku atsvešinājumu un empātiju pret Austras Skujiņas traģisko likteni – gan atsevišķās ainās ar Elīzu Dombrovsku, gan lielā mērā ar Platona Buravicka darbošanos, jau sākot no viņa frakas pārspīlēti garajām un skrandainajām ļipām un beidzot ar viņa uzsvērti pārspīlēto bezvārdu eksistenci telpā. Ir brīži, kad tas, kas notiek uz skatuves, provocē it kā smieklus nevietā, un īsti nevar saprast, vai tas ir apzināts režisora un izrādes dalībnieku paņēmiens vai arī tomēr komisms dažubrīd rodas neplānoti. Piemēram, Platona Buravicka nogāšanās uz grīdas izrādes beigās. Un, ja tas viss ir mērķtiecīgi plānots, kāda tādā gadījumā ir autoru attieksme pret pašu kompilēto vēstījumu.
Naži nokrīt
Režisore Ilze Bloka sevi profesionālajā teātrī vispirms pieteica ar Māras Zālītes lugas Dzīvais ūdens iestudējumu Valmieras Drāmas teātrī, par kuru dzirdētas atzinīgas atsauksmes (pandēmijas saraustītais dzīves ritms bijis šķērslis šo darbu noskatīties). Dirty Deal Teatro režisore sevi piesaka ar 45 minūšu izrādi Sēņošanas čempionāts 2021, kurā līdztekus aktrisei Indrai Burkovskai darbojas astoņi tā dēvētie 6. paaudzes laikmetīgās dejas horeogrāfi, kuri kopā ar režisori ir arī kustību partitūras autori. Grūti pateikt, cik lielā mērā ir īstenojusies sākotnējā iecere, respektīvi, vai tā jau no paša sākuma ir bijusi tik pieticīga. Izrāde iedod stāsta sākumu, tad ar kustību palīdzību mēģina sniegt kādu vispārinājumu sēņošanai kā dzīves metaforai, un, kad sižetam beidzot vajadzētu attīstīties, izrāde beidzas. Turklāt arī dramaturģes Madaras Rutkēvičas tekstā ir tikai pavisam lakoniska informācija par galveno varoni Valdu, kurai telpas un kostīmu māksliniece Marianna Lapiņa radījusi spilgti dzeltenu kostīmu. Vairāk par biogrāfijas aizmetņiem un dažiem, šķiet, Vikipēdijā vai citos interneta portālos atrodamiem faktiem autori nepiedāvā.
Līdzīgi kā Mārtiņa Gūtmaņa izrādē, arī Ilze Bloka izvairās formulēt nepārprotamu attieksmi pret notiekošo. Tā var būt, jo viennozīmība ir garlaicīga, taču Sēņošanas čempionātā 2021 visa kā vienkārši ir par maz. Indra Burkovska ir iezīmējusi konkrētu tēlu – sievieti, kura ar milzīgu entuziasmu rīkojusi sēņošanas sacensības, taču to popularitāte pamazām mazinās, dalībnieku skaits sarūk, un līdz ar pārdomām, ka no čempionāta rīkošanas laikam nāksies atteikties, iezogas arī rezignācija par to, ka dzīves spilgtākie mirkļi jau ir aiz muguras.
Izrādes autori ir uzticējušies tam, ka vajadzīgo noskaņu radīs kustību partitūra, Vijas Moores mūzika un Oskara Pauliņa gaismas. Taču tas īsti nenotiek. Izrādi noteikti varētu attīstīt vismaz trijos virzienos – galvenās varones Valdas biogrāfijas atspoguļojumā, izvērstākos atmiņu stāstos par čempionāta norisi dažādos gados vai arī – kas būtu mūsdienīgi un vieglāk sasaistāms ar horeogrāfiskām izpausmēm – vairāk vai mazāk metaforiskā apcerē par cilvēka un dabas attiecībām. Pašlaik no tā visa ir tikai skices. Dejotāji kādā brīdī no rokām izmet nažus – to varētu tulkot kā atteikšanos no vardarbīgām cilvēka un dabas attiecībām, taču nez vai sēņošana ir īstā tēma, uz kuras jebkādu ekoloģisku patosu būvēt. Indra Burkovska Valdas lomu atveido ar pašcieņu, nepadarot ekscentrisko sievieti par apsmiekla objektu, pat ja viņa satērpusies kā uz karnevālu.
No šīm divām izrādēm, protams, nav iespējams izdarīt secinājumus nedz par jauno režisoru paaudzi kopumā, nedz konkrēto režisoru gatavību turpmākiem darbiem. Viņi ir pašā ceļa sākumā. Galvenais – izmantojot meža metaforu – ir savā sēņošanas maratonā neapmaldīties.
Sēņošanas čempionāts 2021
Dirty Deal Teatro 24.I plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18