Jaunajā Rīgas teātrī 9. janvārī sarīkojumā NN nakts tiks cildināti Gada balvai izvirzītie kritiķi, paziņoti Gada balvas mākslas kritikā un Jaunā kritiķa/-es veicināšanas balvas laureātu vārdi.
Šī gada NN nakts devīze ir Nebeidzamais neizšķirts. Tā veltīta mākslas un kritikas mūžīgajai cīņai, kas rada un piedzīvo viena otru. Pasākumu veido Elīna Gediņa, Rūdolfs Gediņš, Ilmārs Šlāpins un Edgars Mākens, piedalās Reinis Boters, Āris Matesovičs, Ģirts Bisenieks, indigo, kritiķi un kritizētie.
Žūrija Gada balvai mākslas kritikā nominējusi Annu Auziņu, Valdu Čakari, Stellu Pelši un Santu Remeri. Gada balva mākslas kritikā un Jaunā kritiķa/-es veicināšanas balva tiks pasniegta 9. janvārī sarīkojumā NN nakts Jaunajā Rīgas teātrī.
Gada balvas mākslas kritikā ieguvējs saņems naudas stipendiju 1500 eiro, ko atbalsta tehnoloģiju uzņēmums Tilde. Jaunā kritiķa/-es veicināšanas balvu 500 eiro apjomā atbalsta SIA Kurekss.
Žūrijas vērtējumā Anna Auziņa, kura ir bruņojusies ar pamatīgu praktizējošas dzejnieces pieredzi un akadēmiskas literatūrpētnieces bagāžu, savā kritikā koncentrējas uz baudu, ko var sniegt laba dzeja. Viņa ir uzmanīga un jūtīga lasītāja, kurai literārs teksts nav nošķirams ne no ikdienas pieredzes un pašreizējās sociālās realitātes, ne no priekšgājēju paveiktā. Tālab viņas kritiķes azarts uzplaiksnī, rakstot par visdažādākajām dzejas grāmatām – sākot no eleganta konceptuālisma un beidzot ar dramatisku dzimtas likteņu atklāsmi. Anna Auziņa nominēta par publikācijām Punctummagazine.lv un Domuzīme.
Žūrija uzskata, ka Valda Čakare ir teātra kritikas "Mona Liza". Piekļūstot ļoti tuvu izrādei, Valda Čakare sevi patur noslēpuma un privātuma zonā. Delikātuma un inteliģences aizsegā var atļauties būt gan sarkastiska, gan ironiska, gan arī pašironiska. Valdas Čakares fundamentālās profesionālās zināšanas un vērīgā acs apvienojumā ar rotaļīgu vieglumu rada pārliecinoši elegantu rakstības stilu. Viņas recenzijas ir aizraujošs intelektuāls piedzīvojums, kuras jo pievilcīgākas padara fakts, ka viņai nav svarīgi uztiept savu patiesību kā pēdējo vārdu. Valda Čakare nominēta par publikācijām Kroders.lv un Satori.lv.
Žūrijas ieskatā Stellas Pelšes recenzijas vienmēr izcēlušās ar profesionālu, daudzpusīgās zināšanās balstītu vēstījumu. Aizvadītā gada devums ir ne vien pārsteidzoši apjomīgs, bet izceļas arī ar pārdomāti kritiskiem akcentiem. Vērtējums izgaismojas uz zinātniski padziļināta, pasaules mākslas pieredzē izkopta konteksta fona. Autores personiskā stāja, gan vēsturiskā, gan pastāvīgi atjaunotā un paplašinātā aktuālās mākslas pieredze vērtējumam piešķir izteikti objektīvu kritēriju jēgu. Stella Pelše nominēta par publikācijām Latvijas Mākslas akadēmijas interneta vietnē un Kultūras Dienā.
Žūrijas vērtējumā Santas Remeres recenzijas par izstādēm, teātra izrādēm un grāmatām ir erudītas, analītiskas, stāstošas, tiešas un atklātas. Rakstot par mākslas darbiem un notikumiem, Santa Remere prot panākt patiesuma un klātbūtnes iespaidu – viņa apraksta pieredzi kopumā, kā tā tiek tverta prātā un jūtās, caur dažādām maņām un sīkām detaļām. Tie ir stāsti, kas rada interesi un vēlēšanos iet skatīties mākslu. Santa Remere nominēta par publikācijām Fotokvartals.lv, Punctummagazine.lv un Satori.lv.
Žūrija vērtēja recenzijas, kas ir publicētas laika posmā no 2021. gada 1. decembra līdz 2022. gada 1. decembrim.
Lēmumu par šī gada nominantiem pieņēma Normunda Naumaņa biedrības izveidotā žūrija: žūrijas priekšsēdētājs filozofs un rakstnieks Ilmārs Šlāpins, Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma, izdevniecības Neputns galvenā redaktore Laima Slava, kultūras žurnāliste Undīne Adamaite, dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš, Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga mākslinieciskā producente, muzikoloģe Baiba Kurpniece, literatūras kritiķe Anda Baklāne un Normunda Naumaņa biedrības valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte.
Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā 2015. gadā nodibināja Normunda Naumaņa biedrība, lai, godinot spoži talantīgā teātra un kino kritiķa Normunda Naumaņa piemiņu (1962–2014), kultūras telpā turpinātu uzturēt dzīvas viņa vērtības: teju bezrobežu erudīciju, krāšņu, plastisku valodu, attieksmi pret recenziju kā patstāvīgu mākslas žanru, ne tikai konkrētā mākslas darba pieklājīgu apčubinātāju un pašu kritiķi – kā autonomu domātāju par mākslu.
Biļetes uz pasākumu NN nakts var iegādāties: www.bilesuparadize.lv.
Jautājumi Normunda Naumaņa Gada balvas kritikā nominantiem
- 1. Kāda ir mākslas kritikas jēga?
- 2. Kādi ir jūsu kritēriji, rakstot recenziju?
- 3. Vai jums ir svarīgi, lai jūsu tekstu uzlūkotu arī kā literāri māksliniecisku darbu?
- 4. Vai mākslas kritikas nākotne (esība) ir apdraudēta? Kas ir mākslas kritikas pastāvēšanas lielākais apdraudējums?
- 5. Kad es rakstu, man ir nepieciešams…
- 6. Vislielāko gandarījumu, rakstot recenziju, sagādā...
TEĀTRA KRITIĶE VALDA ČAKARE
1. Skats no malas. Māksliniekam, ja viņš to vēlas, ir iespēja uzzināt, vai no viņa darba tiek izņemts laukā tas, ko viņš ir ielicis iekšā, vai kaut kas pavisam cits. Visiem pārējiem – interesants, ne tik interesants vai garlaicīgs teksts par tekstu (ja ar to saprotam mākslas darbu).
2. Savaldīties un lieki netērēt vārdus. Cik vien iespējams skaidri un precīzi aprakstīt to, kas notiek uz skatuves.
3. Ak kungs, nē taču, neesmu nekāda rakstniece.
4. Šķiet, ka ir apdraudēta. Vismaz teātra kritikas lielākais apdraudējums ir kritēriju trūkums. Teātris ir mainījies tiktāl, ka izrādes notikumu vai nenotikumu iespējams mērīt vien ar enerģijas apmaiņu starp izrādi un skatītāju. Bet tas ir tik subjektīvs atskaites punkts, ka vienīgais, kas kritiķim spējams, ir aprakstīt savas sajūtas. Un šai vajadzībai pietiek ar sociālajiem tīkliem, īpašs recenzēšanas institūts nav nepieciešams.
5. Dators, labs apgaismojums, kafijas krūze un spēja koncentrēties.
6. Retā sajūta, ka izdevies atrast īstos vārdus. Kaut vai vienu vārdu.
PUBLICISTE, ESEJISTE, KRITIĶE SANTA REMERE
1. Jēga ir saruna. Apziņa, ka mākslas process nenotiek tikai iezīmētajā spēles laukumā – uz skatuves, ekrāna vai gleznas rāmī –, bet tam ir arī "uzkāpšanas" un "nokāpšanas" process, kas ietver publikas vēlmi, motivāciju doties uz satikšanos ar konkrēto darbu un visu to, ko skatītājs paņem sev līdzi no šī darba. Kritikas jēga ir pārstāvēt skatītāju, padarīt viņu dzīvu un viņa personīgo redzējumu un vērtējumu par mākslas procesam nozīmīgu.
2. Es rakstu autopilotā. Bet pārējā laikā diezgan daudz lasu – gan citu autoru recenzijas, gan mākslai veltītus teorētiskos darbus. Tāpēc, iespējams, no tiem arī neapzināti uzņemu kādas kategorijas vai ritmu. Man pašai ir svarīgi vienkārši atcerēties visus momentus, kas skāruši konkrētās mākslas pieredzes laikā, nekautrēties tos nosaukt un savienot ar iepriekšējām zināšanām, laiku, kontekstu.
3. Nezinu. Man ir svarīgi, lai mani neuzlūkotu nekā īpaši – esmu viens no cilvēkiem, kas pieredzējis šo mākslas darbu un kam nav problēmu par to uzrakstīt. Bet es noteikti atbalstu to, lai par mākslu runātu vairāk un no dažādākiem rakursiem, jo māksla ir veids, kā satikties atšķirīgiem cilvēkiem, apzināties citam citu – par kaut ko iedegties kopā vai sastrīdēties, kas tik un tā dod kopības sajūtu.
4. Kaut kādā formā noteikti, bet es neticu pilnīgai jebkā iznīcībai – cerīgi paļaujos uz enerģijas nezūdamības likumu. Vienīgi gribētos, lai cilvēki vairāk interesētos cits par citu un būtu gatavi ieklausīties otrā, tad arī šī rezonanse nepazudīs. Lai būtu vairāk to, ar ko parunāt un kas novērtē, ka šī saruna ir vajadzīga. Piemēram, itāļu kritiķe un mākslas teorētiķe Karla Lonci atteicās no "sociāli atzītās kritiķa pozīcijas", lai pievērstos feministiskākām praksēm. Nezinu, cik atzīta ir kritiķa pozīcija Latvijā… Katrā ziņā es vairāk atbalstu sarunu, nevis personības kultu.
5. Aizrautība. Sajūta, ka esmu bijusi piedzīvojumā, vienalga, vai tas ir sajūsminājis vai licis vilties, bet ka es joprojām jūtu. Ka ir bijusi komunikācija ar šo mākslinieku/-ci/-iem/-cēm vai darbu, jo, kā teica Deridā, ikviens teksts patiesībā ir mīlestības vēstule un tās nedrīkst viltot.
6. Pēdējā laikā – ātrums un pašdisciplīna. Spēt piesēsties 9.00, ļaut pirkstiem kustēties līdzi domai, lai pēcpusdienā tiktu pie noapaļotiem 15 000 zīmju, par kurām nav jākaunas.
MĀKSLAS ZINĀTNIECE STELLA PELŠE
1. Teju katra mākslas kritikas definīcija tā vai citādi runā par konkrētā mākslas objekta unikalitāti – atšķirībā no mākslas vēstures kā secīgi saistītu fenomenu izklāsta vai mākslas filozofijas, kas interesējas par vispārējiem tās esamības aspektiem. Ieraudzīt, aprakstīt, padarīt citiem interesantu šo objektu tā konkrētībā noteikti ir svarīgs šīs jēgas elements, lai gan var būt vēl citi. Vienlaikus unikalitāte jāsabalansē ar vietējās mākslas skolas, pasaules tendenču, vēsturisko notikumu u. c. kontekstiem, lai tā nepazustu pašvērtīgā izolacionismā.
2. Ja domājam par vērtējuma kritērijiem – kas labs, ne tik labs vai varbūt pavisam problemātisks –, jānonāk pie zināmas attīstības kā vērtības rādītāja. Te nav jādomā par attīstību kā augšupejošu "progresu", lai ko tas arī nozīmētu, bet par daudzveidīgām izmaiņām attiecīgā mākslas veida tehnisko nosacījumu un indivīda kopējās jaunrades ietvaros.
3. Mākslinieciskas fikcijas izpratnē noteikti ne, jo tomēr recenzijas centrā jāpaliek aprakstāmajam darbam, "neaizpeldot" no tā pārāk tālu. Teksts kā jutekliski tverama objekta inspirēts paralēls mākslas darbs noteikti ir iespējams, taču tas droši vien nebūtu jāsauc par recenziju, bet jāatrod kāds adekvātāks termins.
4. Mākslas kritikas krīze apcerēta jau padomju laikos, sūrojoties par kritiķu trūkumu un neprofesionalitāti; savukārt Rietumos kopš poststrukturālisma uznāciena ne mazums spriests par teoriju kā pārāku un progresīvāku lauciņu pretstatā kritikai kā šaurai komerciālu interešu apkalpotājai. Mākslas kritikas mērķa zudumu var atvasināt arī, piemēram, no teorētiķa Artura Danto slavenās tēzes par "mākslas beigām", proti, ja vairs nepastāv priekšstats par vienu mākslas tālākvirzības ceļu, zūd mēraukla, attiecībā pret ko mākslas darbu novērtēt. Plurālisms un relatīvisms var tikt uzskatīti par šādiem draudiem, taču Danto arī piedāvājis joprojām iespējamu rīcības plānu, apgalvojot, ka kritiķa uzdevums ir spriest par mākslu, vispirms noskaidrojot, kas tai ir padomā – un cik labi tā šo mērķi īsteno. Tātad padomā var būt daudz kas, un nozare var turpināt to skaidrot. Bez šāda līmeņa draudiem, protams, var nolaisties tuvāk zemei un domāt par lokālā kultūras mediju spektra plašumu (vai šaurību), kritiķa iespējām eksistēt tikai no šīs nodarbes (kas ir mazticamas) u. c. prozaiskiem aspektiem.
5. Laiks vismaz dažas dienas, kad var nolikt malā citus darbus. Fonā noder klasiskā mūzika, īpaši viduslaiku, renesanses, baroka repertuārs.
6. Sajūta, ka ir izdevies ieraudzīt un izsekot aprakstāmo darbu saiknes ar radniecīgām, kaut ģeogrāfiski un hronoloģiski attālām, parādībām.
LITERATŪRAS KRITIĶE UN LITERATŪRZINĀTNIECE ANNA AUZIŅA
1. Mākslas kritikas jēga ir pievērst uzmanību nozīmīgiem mākslas darbiem un skaidrot tos citiem.
2. Ja jautājums ir par kritērijiem, pēc kuriem vērtē recenzējamo darbu, būtiska ir mākslinieciskā kvalitāte un novitāte. Zinu, ka tā nav universāla pieeja, taču pati cenšos neaplūkot mākslas darbus, kas man nešķiet uzmanības vērti, – tad retāk iznāk teikt kaut ko sliktu. Ja kritēriji domāti attiecībā uz manu recenziju, būtiski ir parādīt kontekstu, kas katram apskatāmajam darbam ir atšķirīgs. Apzinoties, ka uztvere ir subjektīva, jau kādu laiku cenšos tomēr izvairīties no pārmērīgi personiska skatījuma.
3. Aizvien mazāk.
4. Zemā samaksa un līdz ar to izdegšana. Nepietiekamā samaksa, protams, ir saistīta ar zemo lasītāju interesi par mākslas kritiku – tā ir mazāka nekā interese par pašu mākslu.
5. Laiks.
6. Ja izdodas pateikt par mākslas darbu kaut ko tādu, ko citi nav formulējuši.