Jasmīnas Rezā luga Slaktiņa dievs (2007) ir ļoti populāra Eiropā, Krievijā un ASV. Drīz pēc pirmā iestudējuma Londonā dramaturģei tika piešķirta Lorensa Olivjē vārdā nosauktā teātra prēmija. Režisors Romāns Polaņskis pēc šā darba motīviem uzņēmis filmu Asinspirts/Carnage (2011). Latvijā luga tikusi iestudēta Jaunajā Rīgas teātrī 2010. gadā (režisore Ilze Olingere). Tagad tapusi pirmizrāde Nacionālajā teātrī, un iestudējumu ir paredzēts rādīt daudzās Latvijas pilsētās.
Pavisam cits strīds
Noskatījusies pirmizrādi, varu piekrist: uzvedums ir pelnījis tikt izrādīts visdažādākajās vietās, jo jebkuram skatītājam tajā ir par ko pasmieties un par ko padomāt. To veicina pati luga ar savu vieglumu un kapacitāti. Reiju ģimenes laulātais pāris ierodas pie Valonu ģimenes lauleņiem, lai pieliktu juridisku un cilvēcisku punktu abu famīliju pusauga dēlu kautiņam. Puikas sakāvušies tā, ka Valonu dēls palicis bez diviem zobiem, un vecāki nolēmuši rast miermīlīgu konflikta atrisinājumu. Taču ar katru ainu arvien skaudrāk kļūst jaušams, ka bērnu saķeršanās atkailina pašu vecāku problēmas, līdz galu galā apgriezienus uzņem pavisam cits strīds. Darbība kāpina tempu, un personāžu dzīvīgā rakstura dēļ grūti noturēties pretim smiekliem, viņu strīda cēloņi un problēmas ir ļoti labi saprotamas.
Jasmīna Rezā ir dramaturģe, kas sākotnēji bijusi aktrise, tāpēc viņas daiļradi raksturo principiāli svarīga iezīme – lieliski izstrādāti dialogi. Teksts, gluži kā tas mēdz notikt dzīvē, var pēkšņi aprauties, liekot aktieriem negaidīti apklust, intelektuālu atziņu var mirklī pārtraukt pliekana aizkaitinājuma nots, mierīgs prātojums var pārtapt pamācību pilnā aurošanā. Visumā sadzīves un psiholoģijas patiesums. Dzīves patiesība. Tādēļ tik labi, ka šo lugu iestudējusi Jasmīnas Rezā aroda dvīņumāsa. Proti – aktrise, kura kļuvusi par režisori. Nē, tas nav Daigas Kažociņas pirmais inscenējums. Viņas darbi bijuši projektu teātrī Dirty Deal Teatro un Zirgu pastā, kā arī Nacionālajā teātrī – Mūžīgais komentārs nr. 4 (2016). Jaunākais uzvedums spilgti izgaismo režisores profesionālo savdabību – teicamu māku strādāt ar tekstu. Režisore, kas pretstatā daudziem jaunajiem inscenētājiem nebaidās palikt ēnā, visu uzmanību veltot aktieru darbam ar lugas lomām.
Nepretenciozitāte – vārda pozitīvā nozīmē – sākas jau ar izrādes noformējumu. Tā tiek spēlēta Nacionālā teātra Jaunajā zālē. Uzveduma telpa ir neliela viesistaba, kur abās pusēs ir dīvāni un pa vidu galds. Kopumā ierasti vienkāršs, elegants minimums (scenogrāfs Ivars Veinbergs). Vispirms šo interjeru apdzīvo gaisma un skaņa, un šajā saspēlē ir uztveramas gaidāmo dialogu zīmes (gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš; atbildīgie skaņotāji Normunds Zālamans un Eduards Hiršs).
Izrādes gaitā nekādu slaktiņu no režisores puses nebūs. Pat varoņu tērpos Daiga Kažociņa kā kostīmu māksliniece ir eleganti pieticīga, darbā ar aktieriem – tikpat smalka. Jā, dzirksteļojošie, dzīvīgie, gudrie un asie dialogi no aktieriem pieprasa spēcīgu varēšanu un rūpīgu, līdz sīkumam izcakotu darbu ar lomu. Tas ir izdevies. Atkal ir jāuzteic Nacionālā teātra aktieru meistarība.
Vientulības cēloņi
Mūsu priekšā ir divi laulātie pāri, dažādi savas mentalitātes un pasaules uztveres ziņā, bet būtībā ārkārtīgi līdzīgi un, galvenais, ar savu problēmu buķeti tik ļoti pazīstami. Es teiktu, ka ir atsegts viens no principiāliem mūsdienu vientulības cēloņiem – nepieciešamība ik pa brīdim pielāgoties, izlikties par kaut ko citu, ne to, kāds cilvēks tu patiesībā esi, citiem vārdiem, valkāt sociālo masku. Piemēram, Mārtiņa Egliena tēlotais Alēns, kurš nemitīgi ir ieslēpies savā telefonā. Viņš ir atnācis kopā ar sievu, lai godīgi noskaidrotu, kā atrisināt situāciju ar dēlu, kurš klasesbiedram izsitis divus zobus. Tomēr būtībā viņu visu laiku nodarbina cits jautājums: viņš ir pārņemts ar savu advokatūru un cenšas pa telefonu noskaidrot, kā par labu samaksu aizstāvēt aizdomīgu biznesa darījumu. Alēns gribētu ar sevi lepoties, taču īstenībā savas patmīlības dēļ tēlo rosīgu veiksminieku. Lielisks aktiera darbs, jo nav lieka pārspīlējuma, – patiesi mūsdienīgs tips.
Atbilstīgi vīra statusam savu veidolu pieslīpējusi viņa sieva Anete, ko spēlē Evija Krūze. Tikai, raug, dzīve mēdz aizlikt priekšā kāju. Kad varone nervozē un vēl arī iedzer, viņai uznāk vēmiens. Elegantajai dāmai visu acu priekšā nākas pamatīgi apvemties. It kā pliekans komēdijas žanra paņēmiens. Tomēr spēlē nav primitīvisma, ir psiholoģiskā noskaņojuma un fizioloģiskā stāvokļa patiesība. Ne jau nejauši šis banālais fakts uzvedina skatītāju uz nopietniem minējumiem par situācijas dziļākajiem cēloņiem.
Apzināti negribu iedziļināties lomu aprakstā. Ir tapuši lieliski mūsdienu tēli – dažādi un ietilpīgi. Lietojot vārdu "ietilpīgs", vēlos uzsvērt tēlu daudzējādību. Ir izveidoti labi pazīstami mūsdienu inteliģences tipi, kas jau kuro reizi man liek uzdot sev jautājumu: vai patiesi mēs kļūstam aizvien seklāki? Viss tiek pakārtots vienīgi mākai pareizi un labi dzīvot.
Spoži spēlē Inga Misāne-Grasberga. Viņas Veronika pārzina vissmalkākos uzvedības etiķetes noteikumus, spēj arī uzliesmot bezapvalda emociju izvirdumā. Bet kas ir viņas dvēselē? Varbūt to sažņaugusi smeldzīga sāpe pēc mīlestības gaismas? Taču šī gaišuma nav, un dvēsele ievīkstījusies rūpēs un darbā pie grāmatām.
To, ka Veronika dvēselē mokās, sāk saprast arī viņas vīrs Mišels, kad viņa, izdzērusi nez kuro glāzīti konjaka, metas viņam virsū, lai sadotu pa smeceri. Jāņa Āmaņa atveidotais varonis tobrīd gandrīz vai apstulbst – un ne jau izbaiļu, bet drūma izbrīna dēļ – kādēļ sieva tik agresīvi satrakojusies? Interesanti skatīties, cik uzmanīgi Mišels pēc tam vēro šo sievieti. Kas zina, varbūt vīrs savu vientulību tā pa īstam ir apjēdzis pirmo reizi. Kaut situācijas, protams, mainās, un Veronika, kā jau sievai piedienas, atbalstīs Mišelu, kad pret viņu vārdu uzbrukumā dosies Reiju pāris.
Sadeva pa mizu – šo sajūtu izdzīvo visi varoņi, un šādus "samizotus" mēs viņus arī atstājam. Samizots kā sinonīms vārdam "atkailināts". Taču nekas nemainās. Arī mēs, skatītāji, paanalizējam, aplaudējam un aizejam. Bet ģimenes konfliktkomēdija (lugas žanrs) turpinās. Gan tāpēc, ka teātris to spēlēs, gan tāpēc, ka dzīvē tās ir papilnam.
Slaktiņa dievs
Nacionālā teātra Jaunajā zālē 3.I plkst. 18.30,
Limbažu kultūras namā 14.I plkst. 19,
Vidzemes koncertzālē Cēsis 23.I plkst. 19,
Ogres novada Kultūras centrā 14.II plkst. 19