Dramaturģes Justīnes Kļavas speciāli Jaunajam Rīgas teātrim un režisoram Aikam Karapetjanam radītās lugas Fēlikss, Anatolijs un Ilona sižets aptver laiku no pagājušā gadsimta 90. gadu vidus līdz 90. gadu beigām. Lai arī autore rūpīgi pētījusi laikmetu, asredzīga acs pamana dažas nobīdes un zināmu mākslīgumu, kas apliecina vien to, ka Justīne Kļava pati šo laiku ir piedzīvojusi tikai kā mazs bērns. Es savukārt atceros gan skarbo naudas reformu, gan supermazās algas, gan arī to fantastisko brīvības sajūtu, kas virmoja gaisā, kad šķita – viss ir iespējams, pie mums ienāk brīvās pasaules māksla, literatūra, visās malās tiek atvērti visdažādāko minoritāšu klubi un dažādi viedokļi par politiku, vēsturi, sabiedrību ir akceptējama norma jebkurā saiešanā. Runājot par brīvību, ir komiski vērot, ka Instagram cenzē un dzēš storijos izvietoto izrādes plakātu ar divu vīriešu bikšu priekšu.
Deviņdesmito smeķis
Fēliks, Anatolijs un Ilona koncentrējas uz jaunās, neatkarīgās Latvijas ekonomiskajām grūtībām, reketu un dažāda veida krāpniecību, kas zēla tajā laikā. Tam visam pa vidu – tā sauktie mazie cilvēki Anatolijs un Ilona, kas nokļūst Fēliksa nagos. Negribu atklāt potenciālajiem skatītājiem visus sižeta samezglojumus, tomēr pateikšu, ka lugā un izrādē risinās gan homēriski smieklīgi, gan ārkārtīgi dramatiski, pat traģiski notikumi.
Franču teātra zinātnieks Patriss Pavī uzsver, ka traģikomēdija ir jauktais žanrs, kas spēj savienot cēlo ar grotesko un izgaismot cilvēka eksistenci ar krasu kontrastu palīdzību. "Reālisma jeb pirmsabsurda mākslā traģikomēdija atspoguļo cilvēka eksistences bezcerību, savukārt mūsdienu laikmets tajā saskata savu atspulgu," rakstījis Pavī pirms 35 gadiem. Šim raksturojumam atbilst JRT jaunā izrāde, lai arī komiskā tajā proporcionāli ir daudz vairāk.
Uz priekškara projicētie dokumentālie kadri ar Ojāra Rubeņa un Māra Gaiļa uzrunām pirms Skrundas lokatora nojaukšanas kalpo vairākiem nolūkiem. Tie ieskicē laiku un sižetiskā samezglojuma punktu, jo Viļa Daudziņa Anatolijs ir strādājis Skrundas lokatorā, bet tagad spiests tirgot avīzes un dzīvot kioskā. Otrajā cēlienā Gaiļa uzrunas laikā aiz priekškara tiek pārbūvēta skatuve. Vērojot uz ekrāna 1995. gada cilvēkus ar attiecīgā laika frizūrām un tērpiem, rodas iespēja novērtēt izrādes vizuālo atbilstību šim neaizmirstamajam laikam. Tas ir kļuvis vēsturisks, un mana 19 gadu vecā meita ar interesi izrādes programmiņā iepazinās ar informāciju par lokatoru, naudas reformu, denacionalizāciju un reketu.
Tajā, ka izrāde tik ļoti precīzi, lai arī, protams, ar žanram piedienīgo komisko un grotesko nobīdi, atspoguļo pagājušā gadsimta 90. gadu smeķi, ir liels mākslinieces Kristīnes Jurjānes nopelns – viņa ir radījusi gan teju autentisku nošņurkuša, tad pamazām uzlabota bāra tēlu ar stilizētu Vecrīgas panno, gan 90. gadu dzīvokļa iekārtojumu ar bārkšu durvju aizkariem un gaiša koka mēbelēm kantristilā. Arī izrādes personāžu ietērps rūpīgi pārdomāts – no caurām kokvilnas zeķbiksēm Ilonai un sarkani rūtotiem Amerikas latvietes Veltas svārkiem līdz Fēliksa importa džinsu kostīmam un bāra īpašnieka Genādija aveņsārtajai žaketei.
Ticamība un groteska
Režisoram Aikam Karapetjanam 90. gadu anturāža ir labs fons, uz kura paspēlēties ar žanriem – komisko un traģisko –, būvējot izrādi kā kontrastu virkni, kam publika dažbrīd nav gatava, smejoties, piemēram, Anatolija izvarošanas epizodē. Iespējams, pie vainas ir jau minētā nesamērīgā proporcija starp smieklīgo un nopietno. Aiku Karapetjanu, bez šaubām, interesē atmosfēra un tipāži kā teatrālas metodes paņēmieni. Atainotais laikmets savukārt liek nonākt pie secinājuma, ka trīsdesmit gados daudz kas ir mainījies stipri mazāk, nekā gribētos.
Izrādē, kurā ir nodarbināts Jaunā Rīgas teātra aktieru zieds, uzplaukst meistarīgi aktierdarbi. Tie nav viendabīgi. Baibas Brokas kreisi noskaņotā Amerikas latviete Velta savā hiperaktivitātē un sociāli iekļaujošajā atvērtībā ar neizbēgamo ārzemju akcentu un Kaspara Znotiņa uz marasma un demences robežas bīstami balansējošais krievu okupantu nīdējs, Amerikas latvietis Arvīds ir filigrāni izstrādāti komiskie personāži. Zinot aktieru meistarību, tas, ka Veltā un Arvīdā nav ne kripatas cilvēciskās nopietnības, ir režisora uzstādījums. Savukārt Jevgēnija Isajeva Genādijs un jo īpaši Andra Keiša Fēlikss, Viļa Daudziņa Anatolijs un Sabīnes Tīkmanes Ilona dzīvojas teritorijā starp ticamību, dramatismu un grotesku.
Nevaru piekrist Facebook lasītajam vērtējumam, ka izrādē personāži tiek tikai kariķēti un izsmieti. Andra Keiša "zilais" (gejs) Fēlikss ir kārtējais aktiera meistardarbs, kurā ir manāmas dažu iepriekšējo lomu atbalsis, īpaši panterveidīgais Ostaps Benders no Divpadsmit krēsliem. Ar lielu harismu apveltīts, šis blēdis viegli, kā riekstus šķeļot, iegūst cilvēku uzticību un apmāj tos, viņš virtuozi pavedina līdz šim šķietami heteroseksuālo Ilonas laulāto draugu Anatoliju. Viļa Daudziņa niansētajā tēlojumā Anatolijs ir tipisks mazais cilvēks – pieticīgs, vienmēr atvainojas, samierinās ar dzīves netaisnīgajām peripetijām, tomēr allaž godīgs. Viņš izrādē piedzīvo traģisku lūzumu un zaudē sirsnīgo uzticēšanos apkārtējiem.
Sabīnes Tīkmanes Ilona – uz Ameriku centienos pēc labākas dzīves izlauzties kāra jauna, nonīkusi sieviete – ir vistuvāk reālpsiholoģiskam portretam. Zīmīgi, ka izrādes veidotāji viņai ļauj piepildīt sapni – lugas variantā, kuru man atsūtīja dramaturģe, fināls ir atšķirīgs. Šajā lomā ir arī Marija Linarte, kuru esmu redzējusi tikai mēģinājumā, un man radās priekšstats, ka viņa savai varonei mazāk taupījusi groteskas krāsas. "Sapņi piepildās," izrādē vairākkārt atkārto Fēlikss, tomēr tā ne tuvu nenotiek ar visiem.
Novēlu atrast jūtīgāku līdzsvaru starp komisko un traģisko. Izrādei Fēlikss, Anatolijs un Ilona ir izredzes kļūt gan par nesenās vēstures uzskatāmu palīglīdzekli, gan skatītāju iemīļotu hitu.
FĒLIKSS, ANATOLIJS UN ILONA
Jaunajā Rīgas teātrī 26.X, 23.–26.XI, 7.–9., 28.–30.XII, 2., 3., 16.–19.I plkst. 18.30
Biļetes pārdotas