Maijā Rīgā vienlaikus bija skatāmas divas organizatoriski nesaistītas izstādes, ko vienoja mākslinieciski dziļš, jūtīgs un vienlaikus analītisks skatījums uz savu laiku un laikmetu un autoru spēja savas domas un sajūtas transformēt glezniecības tēlos. Abi notikumi – Sandras Krastiņas izstāde Vien jāpārskrien pāri tam ziedu laukam, kas galerijā Māksla XO bija aplūkojama no 11. maija līdz 3. jūnijam, un Vinetas Kaulačas izstāde Laika jautājums, kas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) būs eksponēta līdz 6. augustam, – no atšķirīgiem skatpunktiem pievēršas laika jautājumam mākslā. Sandrai Krastiņai tas ir neredzamais, taču intuitīvi sajūtamais laika gars, māksliniecei tulkojot sava laika zīmes vizuāli piesātinātos, monumentāli precīzos simbolos. Savukārt Vineta Kaulača pievēršas kustības, telpas un mirkļa attēlojumam, tverot laiku kā glezniecības uzdevumu, tā attiecības ar telpu un skatienu. Abu mākslinieču darbos analītiska attieksme pret mākslas vēstījuma iespējām iet roku rokā ar glezniecisko plastiku.
Dzīvība un iznīcība
Ekspozīcijas Vien jāpārskrien pāri tam ziedu laukam aprakstā Sandra Krastiņa uzsver: "Jaunās izstādes vadmotīvs ir cilvēka pienākums dabas – dzīvās un nedzīvās dabas – priekšā, kas kara darbības rezultātā tiek iznīcināta. Vēlos runāt arī par indivīda apņēmības spēku, kad, būdams nāves briesmās, cilvēks cenšas glābt suni un kaķi, jo tā arī ir dzīvība, par kuru mums, cilvēkiem, jābūt atbildīgiem." Pārlasīt šos vārdus dažas dienas pēc Kahovkas HES katastrofas, kad manu informācijas telpu pārpludina attēli ar slīkstošiem savvaļas un mājdzīvniekiem, ir ļoti grūti un pat nedaudz sirreāli. Krievijas iebrukums Ukrainā kļuvis par daļu no mūsu ikdienas un ienāk arī kultūrā. Sandra Krastiņa par šīm norisēm domā un vēsta no ekoloģijas perspektīvas, kurai šobrīd, kad tiek piedzīvota viena no lielākajām ekoloģiskajām katastrofām pēdējo desmitgažu laikā, šķiet īpaši svarīga, pat pravietiska nozīme mākslinieces uzstādījumā. Trauslās dzīvības un iznīcības kontrasts ir jūtams sevišķi skaudri, un Sandrai Krastiņai to ir izdevies pārnest glezniecības tēlos, to iekšējā struktūrā un saspēlē.
Sandras Krastiņas gleznu cikls Kara ziedi atsauc atmiņā mākslinieka Paula Klē savulaik izteikto domu: "Jo šausmīgāka pasaule, jo abstraktāka māksla." Sandras Krastiņas monumentālās kompozīcijas nav pavisam abstraktas, tās organizē ziedu apveidi un karotes kā vēl viens dzīvības simbols. Taču šie tēli, priekšmeti tuvojas abstrakcijai caur izjukšanu, zināmu deformēšanos – tie ir izplūduši, notecējuši, izsmērēti. Vienlaikus vizuālo kopiespaidu raksturo monumentālisms, enerģija, ekspresija, Sandras Krastiņas glezniecībai raksturīgi lielumi, kas pretnostatīti formu izjauktībai.
Kara ziedos var just šo fundamentālo pretstatu – dzīvības un iznīcības – mūžīgo savstarpējo cīņu. Karadarbību piedzīvojušie ukraiņi bieži vien savos stāstos piemin, ka kara dēļ viņiem ir izmainījusies, saasinājusies dabas uztvere – augi, ainavas, debesu parādības šķiet īpaši skaistas, tās kļūst par avotu ticībai nākotnei un dzīvībai. Sandras Krastiņas gleznas pauž humānistiski līdzīgu pasaules notikumu izjūtu. Ekoloģiskās perspektīvas ienākšana formas valodā šo darbu ciklā ir lielisks piemērs tam, kā ar kompozīcijas izteiksmes līdzekļiem un vienkāršiem simboliem ir iespējams atklāt plašu sajūtu spektru un dokumentēt ģeopolitiskas norises glezniecības valodā.
Anonimitātes vieta
Vinetas Kaulačas izstādē Laika jautājums ir redzami trīs gleznu cikli, no kuriem daļa darbu sabalsojas ar muzeja telpu arhitektūru, balstformu, līniju un gaismu ritmiem. Šī saspēle ar muzeja telpām šķiet pārlieku uzspēlēta vai dekoratīva, jo novērš uzmanību no gleznās attēlotā. Vineta Kaulača mākslā ir ienākusi XX gadsimta 90. gados un šajā izstādē, līdzīgi kā citos pēdējo gadu darbos, konsekventi pievērsusies tam, ko sociālajās zinātnēs dēvē par "nevietām" – tās ir urbānās dzīves, cilvēku radītas starptelpas, kuru vienīgā funkcija ir uzkavēšanās starp diviem darbības punktiem. Vientuļas anonimitātes vietas, no kurām dveš bezpersoniskums, lifti, kāpnes, stacijas, uzgaidāmās telpas.
Fotoreālismam tuvā glezniecības valoda un motīvu izvēle pauž distancētu urbānās ikdienas vērojumu, kas dažbrīd izplūst dekoratīvā abstrakcijā. Šis Vinetas Kaulačas iemiesotais skatīšanās stāvoklis šķiet pazīstams ikvienam, kurš garlaikotībā aizsapņojas un konkrētus priekšmetus pārvērš abstrakcijā, kad it kā pazūd robeža starp lietām un priekšmeti izplūst krāsu laukumos. Līdzīgi kā Sandras Krastiņas darbos, arī Vinetas Kaulačas glezniecībā abstraktās formas ir nenoteiktās attiecībās ar priekšmetiskajām – šo abu pretējo attēlojuma veidu vienlaicīgums iezīmē arī realitātes nosacītību, tās relatīvismu.
Vinetas Kaulačas darbos dažādu nobīžu nianses funkcionē kā estētiski pašvērtīgs vizuālās meditācijas objekts. Lai arī attēlojuma saturā dominē telpiskas struktūras, izstādes nosaukums Laika jautājums uzmanības centrā izceļ mirkļus un ilgstamību. To pamatā ir lēns, konkrētam ainas fragmentam pievērsts skatiens. Fotoreālismam tuvā gleznošanas metode uzsver cilvēka vēlmi veidot attēlus kā piemiņas punktus aizgājušajam mirklim. Tas ir vienlaikus gan sastindzis, gan arī kaut kādā ziņā pašvērtīgs laiks ārpus ierastajiem nosacījumiem, jo pārtapis mākslinieciskā laiktelpā. Šīs laika nobīdes, iespējams, ir arī daļa no tā, kas cilvēkus valdzina mākslā un attēlu mākslā; tas, kas nojauc ierastās robežas starp pagājušo un esošo.
Vērojums ir ļoti izplatīta tēma Latvijas vizuālajā mākslā – kā māksliniecisko metodi un pasaules izjūtas veidu to var attiecināt teju uz katru otro mākslinieku neatkarīgi no viņa izvēlētā mākslas virziena un medija. Vineta Kaulača mākslas fenomenoloģijai pieskaras no glezniecības, attēla fiksēšanas pamatelementiem – skatpunkta, perspektīvas, skatiena trajektorijas un telpas organizācijas aspektiem. LNMM izstādē iesaistīts arī dialogs ar Gustavu Kluci, kura ekspozīcija muzeja telpās stāvu zemāk ir daļēji saskatāma caur stikla grīdu. Kopumā gan šis instalatīvais izvērsums nešķiet nepieciešams, jo Vinetas Kaulačas darbi telpas struktūras un laika relativitāti spēj lieliski atklāt arī divdimensijās.
Gan Sandra Krastiņa, gan Vineta Kaulača savā izstādē piedāvā it kā vienkāršu, nepretenciozu, klasisku glezniecību, kuras pamatā ir izsvērta krāsas, telpas, tēlu un plastikas izjūta, emocionāli dziļš, taču viegli uztverams saturs. Domāju, ka abu autoru darbi ir saistošs medijs, caur ko apdomāt un saprast laiku, kurā dzīvojam tagad un kurā dzīvojām pirms brīža. Taču rodas jautājums, vai mūsdienu auditorijai un skatītājam attēlu lasītprasme ļauj iegrimt šāda veida vizuālajā komunikācijā, un vai skatītājs vispār vēl ir gatavs iedziļināties? Vai šāda māksla nav pārāk lēna mūsu uztverei?
VINETA KAULAČA
Izstāde Laika jautājums LNMM līdz 6.VIII