Pavisam nesen ar diviem studentiem runājām, cik lielu ļaunumu var nodarīt deminutīvi un cik nepatīkami ir jauniem aktieriem, kurus sauc par aktierīšiem un pirmās lomas – par glītiem darbiņiem, jauniem dramaturgiem izsaka uzslavas par ludziņām utt. Respektīvi, cik ironiski tas skan arī tad, ja tā nav domāts.
Tajā brīdī sapratu, ka man mērķtiecīgi un apzināti jauno režisores Ināras Sluckas iestudējumu Dzimusi vakardien gribas nosaukt par izrādīti. Ne tāpēc, ka tas būtu neveikls iesācēja darbs, gluži otrādi. Tā ir labi nostrādāta profesionālu aktieru un pieredzējušas režisores izrāde, kuru teātris uzskata par piemērotu izvirzīšanai Spēlmaņu nakts balvām. Tad kāpēc tomēr izrādīte?
Toreiz un tagad
Amerikāņu dramaturgs Gārsons Kanins savu lugu Dzimusi vakardien sarakstījis 1946. gadā, tūlīt pēc Otrā pasaules kara, un viņu, šķiet, primāri interesē tas, kā mazizglītoti biznesmeņi raujas pie ietekmes politikā. Izrādes programmiņā minēta iespēja atkarībā no interpretācijas lugas nosaukumu tulkot arī kā Dzimis vakardien vai Dzimuši vakardien. Iestudējumā piesaistes konkrētam laikam nav, toties vismaz sastāvā, kurā metāllūžņu magnātu Hariju Broku spēlē Juris Hiršs, nevar nepamanīt tiešu laipu uz Donalda Trampa tēlu, kas izrādes ideju pietuvina mūsdienām. (Otro sastāvu ar Mārtiņu Eglienu Broka lomā neizdevās noskatīties, jo iestājās mājsēde.) Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis darbības vietu – viscaur baltu telpu – ievietojis mizanscēnā, kur pa logu redzams Baltais nams, tā nepārprotami mājot uz Broka ambīcijām.
Taču šis Trampa faktors, ja to tā var saukt, skatītāja uztveri aizved pa drusku maldīgām takām, jo Jura Hirša tēlotais varonis ir gana valdonīgs un aprobežots, tomēr daudz vājāks un daudz mazāk bīstams nekā Tramps un viņam līdzīgie, kuru ambīciju muskuļi un gatavība Kapitolija kalnu iekarot ar pūļa spēku, ja vajadzīgs, kopš 1946. gada ir auguši simtkārtīgi. Tāpēc skatītājs sāk gaidīt no izrādes to, ko tā nemaz nemēģina sniegt, – politisku satīru ar mājieniem uz mūsdienām, kaut Kanina patoss drīzāk bijis nosodījums magnātam, kurš savu bagātību sarausis uz kara rēķina.
To es uzskatu par vienu no galvenajām izrādes problēmām – kolīdz mēs mēģinām, lai arī komēdijas formā, skart sociālpolitiskas tēmas, par tām ir jārunā pēc būtības, nevis jākoķetē. Bet Kanina luga no mūsdienu viedokļa piedāvā tieši koķetēšanu. Turklāt tajā dzīvespriecīgi neitrālajā veidā, kādā lugu saredz Ināra Slucka, izplūst arī fokuss, caur kuru skatāmies uz galveno sieviešu tēlu – Broka mīļāko Billiju Dounu.
Gudrāka par idioti
Ja reiz teātris izšķīries izrādes nosaukumā izcelt sievieti, mums jāpieņem, ka viņas tēls ir arī režisores galvenais intereses objekts. Inga Misāne-Grasberga (šajā lomā vēlāk redzēsim arī Līgu Zeļģi) Billiju Dounu rāda kā dievgosniņu, kas sniedz pakalpojumus gultā, paraksta papīrus, ļaujot blēdīgos nolūkos izmantot savu vārdu, bet pārējā laikā vienkārši staro iz savas gaismas, respektīvi, ir neaprakstāmi dumja, kā to paredz dramaturgs. Aktrise savu varoni atveido gaumīgi, apspēlējot dažādas klišejas par blondīnēm, ja šo apzīmējumu lietojam prāta spēju, nevis matu krāsas nozīmē. Labas gaumes robežās bez pašmērķīgiem kariķējumiem noturas viss ansamblis, vienlaikus nevar nepamanīt, ka tie ir tipāži, kas diezgan drīz sevi izsmeļ. Piemēram, Aināra Ančevska ietekmīgais žurnālists Pauls Verals kļūtu interesantāks, ja skatītājam līdz pēdējam brīdim būtu intriga, vai viņu vairāk pievelk Billija vai iespēja atmaskot miljonāru, kura labā, izglītojot dumjo sievieti, viņš sāk strādāt un reāli nonāk interešu konfliktā. Egila Melbārža alkoholā ieslīgušo advokātu Edu Deveriju acīmredzot grauž sirdsapziņa, kas jāremdē ar apreibinošām dzirām, taču kopumā šis tēls izveidots eleganti, lai arī aktiera radošajā biogrāfijā neko jaunu neienes. Skatīties uz Jāni Āmani mazliet lempīgā Harija brālēna Edija lomā, kā arī Juri Lisneru un Annu Klēveri pērkamā senatora un viņa kundzes lomās ir patīkami, tomēr arī viņi ir tikai fona spēlētāji, no kuriem neviens negaida īpaši niansētus aktierdarbus, un mākslinieki to labi apzinās.
Lugas interpretācijā, manuprāt, problēma ir tajā, ka režisore pietiekami asredzīgi nenofiksē bēdīgo patiesību – palasot dažas grāmatas, Billija Douna no pilnīgas muļķes nekļūst par gudrinieci. Viņas analītiskās spējas joprojām ir visai ierobežotas, un faktiski skatītājam būtu jāsmejas ne tikai par to, kā viņas mīļākais reaģē uz Billijas sacelšanos pret viņu, bet arī par to, cik groteska ir pati sacelšanās, lai arī Billijas izdomātais veids, kā mīļāko sodīt, ir atjautīgs. Cits jautājums, vai ar šādu niķošanos pietiek, lai iedragātu uz nekaunības un kukuļošanas pamatiem uzbūvētu impēriju, vai arī šis ticamības aspekts režisori nav interesējis, jo šī taču ir komēdija (Ināras Sluckas pirmais mēģinājums šajā žanrā).
Šī aptuvenība pieejā materiālam noved pie tā, ka tā ir par maz smieklīga, lai to skatītos tikai kā tīru komēdiju, un par maz dzēlīga, lai saskatītu paralēles ar mūsu laikmeta problēmām ne tikai ārējās izpausmēs, bet arī pēc būtības. Izrādes Billija iziet kā uzvarētāja, jo formāli ir daudzu metāllūžņu laukumu īpašniece. Mūsdienu realitātē karteļu bīdītāji un viņu līdzinieki ir kļuvuši rafinētāki un nežēlīgāki. Protams, lai runātu par viņiem pēc būtības, nav jāiestudē Kanina luga, turklāt ar atklāsmi, ka, arvien vairāk mēģinot, šīs tēmas šķitušas arvien nopietnākas. Galu galā iestudēšanas procesā, saprotot, ka materiāls tomēr, tomēr ir gaužām klišejisks, varēja apzināti panākt lielāku distanci starp aktieriem un viņu atveidotajiem tēliem, nemēģinot izlikties, ka kāds no viņiem ir pozitīvais varonis.
Un vēl. Lai cik zīmīgs izrādes veidotājiem liktos beigu akcents, kurā nošķiebjas pie sienas pieliktais Harija portrets, tā nu tomēr ir superklišeja, kas būtu pieļaujama vienīgi tādā gadījumā, ja izrāde nemitīgi šādas klišejas apspēlētu un par tām ņirgātos.