Silvijas Radzobes grāmatas par Aleksandru Čaku recenzija. Vai tu zini, kas ir bailes!?

Jaunajā Latvijas Universitātes profesores Silvijas Radzobes monogrāfijā, kura izseko dzejnieka Aleksandra Čaka (1901– 1950) pēdējiem dzīves gadiem pēckara staļinisko represiju laikā, apkopotas liecības, kā Čaks piemērojās padomju varas estētikai un ētikai, kā tiecās iekļauties Komunistiskajai partijai padevīgo autoru rindās un kā vēlējās rakstīt dzejoļus, kas patiktu padomju kultūras dzīves noteicējiem. Padomju varas atbilde bija krasi negatīva: Čaka dzejā dogmatiskā kritika saskatīja neiznīdētas buržuāziskuma un formālisma atliekas, savukārt viņa rakstītās teātra recenzijas ierāva dzejnieku tā sauktajā kosmopolītu lietā, kas apkaroja šķietamos padomju teātra ienaidniekus kritiķu aprindās visā Padomju Savienībā.

Vēlēšanās saglabāt statusu

"Kosmopolītu prāva" bija 1949. gadā PSRS vadošās elites sākta represīva kampaņa, kas vērsās pret šķietamiem ideoloģiskiem pārkāpumiem teātra kritiķu recenzijās. Krievijā tai bija antisemītisks raksturs, taču citās republikās, arī padomju Latvijā, tā kļuva par iebiedēšanas rīku kritikai vispār: kritiķiem aizliedza izteikt pat vismaigāko kritiku par laikabiedru dramaturgu neveiklajām lugām, kurās tika cildināta padomju dzīve un rādīts možais, darbīgais padomju darba cilvēks, – dedzīga komunistiskās pārliecības paušana toreiz pilnībā drīkstēja aizstāt rakstnieka talantu.

Manuprāt, grāmatas atslēga ir tās beigu daļā citētais Jāņa Andrupa atmiņu fragments, kurā viņš atstāsta privātu sarunu ar Čaku Otrā pasaules kara gados. Uz jautājumu, kādēļ viņš tik cītīgi sekojis komunistu diktātam 1940./41. gadā, "Čaks atbildēja, iekaisis ar dūri sizdams uz virtuves gāzes pavarda, ka nograbēja vien: "Vai tu zini, kas ir bailes!?"" (178. lpp.).

Lasot Čaka padomju laika dzejoļus, šķiet maz ticams, ka pašam dzejniekam to rakstīšana sagādāja lielu prieku: kritika no tiem centās izskaust katru subjektīvu atkāpi, katru neparastāku tēlu un pārdrošu salīdzinājumu, vārdu sakot, visu to, par ko lasītāji mīlēja Čaka pirmskara dzeju. Kā izriet no monogrāfijas, galvenie šīs dzejas rašanās iemesli acīmredzot bija vēlēšanās saglabāt savu populāra dzejnieka statusu un bailes no represijām, ko varētu izraisīt šķietami objektīvi pagātnes grēki, piemēram, poēma Mūžības skartie, vai subjektīva laikabiedru vēlme pazemot izcilu dzejnieku.

Meklē aiz protokoliem

Viens no Silvijas Radzobes grāmatas galvenajiem ieguvumiem ir apjausma par staļiniskā terora iracionālo, grūti izskaidrojamo raksturu – par grēkāzi toreiz, šķiet, varēja kļūt jebkurš, kura darbs saistīts ar publicēšanos un publicitāti, kā arī jebkurš, kas privātās sarunās atļāvās neglaimojošus izteicienus par padomju valsti. Neprognozējamās represijas lika ikvienam baiļoties par savu drošību un, domājams, desmitkārt apsvērt katru vārdu un rīcību. Tālab jo interesantākas ir atkāpes par citu, mūsdienās mazāk zināmu Rakstnieku savienības biedru Edgara Dambura un Cecīlijas Dineres vaļīgo izrunāšanos un padomju varas netiešo kritizēšanu, kurai, saprotams, sekoja modro biedru aizrādījumi un pamācības.

Lasot grāmatu, arvien pastiprinās pārliecība, ka pētījumos par šo laiku ir nepietiekami izmantot tikai publikācijas un sēžu protokolus: Silvijas Radzobes intervēto aculiecinieku (kritiķis Juris Pabērzs, tulkotāja Milda Grīnfelde, rakstnieki Arvīds Grigulis un Mirdza Kļava) atmiņas mudina meklēt sarežģītākas attiecības starp protokolos un laikrakstos pausto un personiskajām attiecībām, kas literātu un komunistu vidi caurauda 40. gadu otrajā pusē. Ne vienu reizi vien izskan pārliecība, ka kaislīgi nosodošās runas un bargi kritizējošos avīžrakstus paši rakstnieki nemaz tik nopietni neuztvēra, tā mudinot ticēt, ka šādas paraugbāršanas bija absurds farss, kuru visas iesaistītās puses spēlēja, aizkulisēs tikai pasmejoties. Tomēr zīmīgi, ka šādu viedokli izsaka, piemēram, Grigulis, kurš intervijā 80. gadu beigās, visticamāk, bija ieinteresēts izvairīties no jebkādas līdzatbildības par latviešu rakstnieku likteņu kropļošanu. Savukārt Pabērzs, kurš pats cieta "kosmopolītu lietā", atceras, ka uz Čaku šie publiskie pazemojumi atstāja ļoti nomācošu iespaidu.

Gaidot "lielo" Čaku

Domājot par Čaka attiecībām ar savu lasītāju 40. gadu otrajā pusē, Silvija Radzobe uzsver, ka "tā tauta, ko viņš agrāk pazina, – viena vairāk vai mazāk vienota latviešu tauta – bija izzudusi, bija dažādas latviešu tautas" (162. lpp.). Gribētos oponēt, ka demokrātiskās Latvijas gados Čaks tomēr bija vairāk vai mazāk partijiski noskaņots, kreisas ievirzes dzejnieks, kurš, visticamāk, neuzskatīja dažādās sabiedrības grupas par pilnīgi vienotu tautu – savos agrīnajos dzejoļos viņš azartiski uzsver šīs tautas dažādību. Vairāk vai mazāk vienota Latvijas tauta tika padarīta Ulmaņa autoritārisma gados, taču šai vienotībai, protams, bija piespiedu raksturs. Līdz ar to, manuprāt, arī Čaka populārā poēma Mūžības skartie ir darbs, kura toņkārtu noteikuši autoritārā režīma gadi, kad latviešu tauta tika plaši daudzināta kā mītisks, esenciāls fenomens, aiztaupot kritiskas piezīmes vai norādes par šī fenomena sociālo konstruētību.

Savukārt apakšnodaļa, kurā 1948. gadā izdotie padomju Latvijas dzejoļu krājumu teksti sastatīti ar Sibīrijas nometnēs un Rietumu trimdā rakstītajiem tālaika dzejoļiem, lai arī parāda spilgtu ideoloģisko kontrastu, tomēr mudina uzdot jautājumu, ar ko diletantiskie padomju Latvijas dzejdaru Staļina slavinājumi mākslinieciskajā ziņā atšķiras no ne mazāk diletantiskajiem Osvalda Skujas, Arnolda Stubava un Teodora Spādes pantiem, kas pauž izsūtītā mokas un sāpes, kā arī asinīs un liesmās aptrakušā trimdinieka Andreja Eglīša vārsmām (tās par nebaudāmi histēriskām atzina jau kritiķis Jānis Rudzītis trimdā 50. gados)? Vai tiešām pietiek būt pareizajā ideoloģisko ierakumu pusē, lai dzejoli atzītu par vērā ņemamu mākslas darbu? Šāds domu gājiens, manuprāt, bīstami atgādina grāmatā citēto padomju dramaturģijas aizstāvju paziņojumus, ka ideoloģiski pareizi sacerējumi automātiski ir arī laba literatūra. Kā vientuļa pērle starp pārējiem dzejoļiem šai nodaļā stāv Veronikas Strēlertes nelielais teksts, kas pauž savu pārliecību mākslas, ne publicistikas valodā.

Kā autore nesen atzina Latvijas Radio raidījumā Kultūras rondo: "Šis ir mans mazais Čaks, un darba procesā ir lielais." Jau tagad redzams, ka "mazais" palīdzējis meklēt atbildes uz jautājumiem, uz kuriem pilnīgāk atbildēt, domājams, būs iespējams, "lielajā". Atliek apbruņoties ar pacietību, gaidīt un novēlēt autorei darba prieku šajā mums visiem tik ļoti vajadzīgajā iecerē.