Uz Artūra Virtmaņa personālizstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) var doties kā uz operu – kosmisko operu – vai šausmu filmu, kurā drošā vidē ieskatīties acīs savām apzinātajām vai neapzinātajām bailēm. Muzeja bēniņos – arhitektoniski izteiksmīgajā Kupola zālē – mākslinieks ir inscenējis ainavu, pa kuru lodājot skatītājam būtu jāiejūtas pastardienas vērotāja ādā. Mūsu laika gars diemžēl veicina psihoemocionālo traumatismu ne mazāk auglīgi kā tajā laikā, kad Dīrers savas sabiedrības fobijas iegravēja Četros apokalipses jātniekos.
Dvēseļu pavadonis
Atbilstoši laikmetīgā postmodernisma izteiksmes paņēmieniem Artūrs Virtmanis stāstu par mūsdienu kolektīvo paranoju, cita starpā piesaucot arī vīziju par muzeju drupās, veido pievilcīgi un rotaļīgi, šeit neiztiek bez performances elementiem. Kopā ar domubiedriem no skaņas un dejas mākslas (Danielu Vētru, Tomu Auniņu, Pēteri Tenisonu un citiem) viņš radījis sava veida metafikciju – fiktīvu laiktelpu performancei, kas savstarpējā saspēlē vienlaikus notiek videoekrānā un fiziskajā telpā. Katrs ienācējs gribot negribot kļūst par tās dalībnieku. Daži iejūtas tēlā, pat ietinas zeltainajā folijas segā un klaiņo kopā ar gaismas kūļiem, dažādos rakursos aplūkojot objektus. Citi neļaujas melanholijai un ātri metas prom. Kā jau tas ir raksturīgi, iejušanās un iedziļināšanās vedina ieraudzīt arvien jaunus asociāciju slāņus un konstatēt, ka te tādu ir daudz – kā mūžamežā.
Jau izstādes nosaukums Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē brīdina par gaidāmo apziņas robežu šķērsošanu un tikšanos ar piemirstiem, tik tikko atpazīstamiem simboliem. Psihopomps ir dažādās pasaules reliģijās nedaudz atšķirīgi nodarbināts dvēseļu pavadonis uz citu pasauli. Arī Junga analītiskajā psiholoģijā psihopomps zināms kā vidutājs starp apziņas un bezapziņas sfērām, pasakās un sapņos personificēts kā gudra sieviņa vai vīriņš, vai izpalīdzīgs zvērs. Tā nu viņš mūs ir atvedis uz skaistu, baltu vietu, kur karājas un mētājas melnas un zeltainas atlūzas, kāds saļimis ķermenis, lidmašīna, baloni, izpletņi, lentes, daudz taustekļu, asnu vai zaru. Ik pa brīdim kaut kas vēl novizuļo no gaisa.
Miniatūra konstrukcija zem aizsargapvalka liek domāt par dzīvības klātesamību. Instalācijā vairākkārt ir pamanāmi vārdi "Ne šodien"/"Not2day", tie ir ietverti arī slīdošā teksta animācijā kā lūgums katastrofai vēl nenākt, bet tomēr uzreiz seko traģiskā pasaules situācijas apziņa: "Mēs apskaujam savu katastrofu, kā bērns apskauj savu māti. Svešķermeņi mūsu pašu ķermeņos, bēgļi, kas cenšas izbēgt no sevis, no iekšējiem kariem un katastrofām, bērnišķīgi mēs dejojam uz nebūtības robežas."
Mēs mīlam katastrofu
Līdzās Artūra Virtmaņa radošajā darbībā allaž klātesošajai tīksmei par entropiju, zudību un senatnes rituāliem šajā izstādē blīvo asociāciju slāni vairo vāji slēpta sasaiste ar sociālām aktualitātēm. Domājams, vairākums no mums par nesen iegūtu kolektīvo traumu no attēliem vien var atzīt tādus bezapziņā jau ieperinājušos tēlus kā sagrauta nama gruvešu kaudze, kara lidmašīnas atlūzas, folijas segās ietīti bēgļi laivās.
Maz ticams, ka es pati to būtu atpazinusi, bet intervijā Sergejam Timofejevam portālā Arterritory mākslinieks atklāja, ka gribējis, lai izstādē būtu klāt arī Jozefa Boisa gars. Sveicieni "sociālās plastikas" aizsācējam ir gan segā ietinusies figūra izstādē, gan notriektās lidmašīnas modelis pie muzeja ieejas, gan izaicinošais sauklis "Mēs mīlam katastrofu, un katastrofa mīl mūs", kas ir Boisa akcijas Es mīlu Ameriku, un Amerika mīl mani (lidojums uz Ameriku, lai parunātos ar koijotu muzejā) tiešs pārfrāzējums. Artūrs Virtmanis atsaucas arī uz gadījumu ar Boisu, kura lidmašīna Otrajā pasaules karā tikusi notriekta virs Krimas, avarējušo mākslinieku vietējie iedzīvotāji atraduši pārsalušu un sasildījuši, ietinot viņu taukos un filcā, kas pēc tam kļuva par viņa "sociālo skulptūru" izejmateriāliem.
Artūrs Virtmanis tikpat konsekventi turas pie sava iecienītā skulptūru materiāla – papīra. Jāatzīst, ka šajā izstādē vairāk nekā jebkad ir novērtējamas viņa tēlnieka prasmes (Artūrs studējis tēlniecību Latvijas Mākslas akadēmijā, tomēr, ilgstoši dzīvojot Ņujorkā, vairāk nodarbojies ar scenogrāfiju). Ne vien emocijas, bet arī estētisku pārdzīvojumu rosina veiksmīgais formu modelējums, izvietojums un gaismojums. Telpisko instalāciju veido trauslas, izteiksmīgas lielformāta skulptūras no celtniecības papīra jeb pergamīna – ar melnu, darvai līdzīgu naftas produktu piesūcināta papīra –, kā arī tilla plīvuri, ogles, sintētiskais zelts. Estētiskā izsmalcinātība salikumā ar biedējošo vēstījumu un nebēdnīgo autora attieksmi izstādei ļauj iedarboties teatrāli spilgti un neparasti.
Artūrs Virtmanis
Izstāde Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē
LNMM Kupola zālē līdz 11.II