Ar vērienīgu koncertu, kas šoreiz notika Rēzeknē Latgales vēstniecībā Gors, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) atklāja savu 99. sezonu. Tā ir pirmā koncertsezona, kura orķestrim jāpavada ārpus savām sienām, jo Lielā ģilde ir slēgta rekonstrukcijai uz diviem gadiem, un pēdējā sezona, kurā LNSO mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents ir Tarmo Peltokoski. Nešaubos, ka tieši viņš bija magnēts, kas, par spīti sestdienas, 21. septembra, mūzikas notikumu spriegajai konkurencei, atvilināja uz Rēzekni tik daudzus klausītājus no visas Latvijas.
Konkurence bija patiesi nežēlīga, jo Rīgā tajā pašā vakarā sezonu ar intriģējošu programmu atklāja valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga, savukārt koncertzāle Cēsis ar krāšņu koncertu svinēja savu desmitgadi. Iespējams, vairāk no visa šeit minētā varētu paspēt, jau piektdien Lietuvā noklausoties LNSO sezonas atklāšanas programmas pirmatskaņojumu tikko restaurētajā Viļņas Kongresu zālē… Ir jārēķinās, ka turpmākās divas simfoniskās sezonas notiks kustībā.
Jūtīgā reakcija
LNSO sāk arī jaunu tradīciju, pirmoreiz pieaicinot uz sadarbību sezonas rezidējošo mākslinieci. Tā ir mūsu starptautiskā vijoļmākslas zvaigzne Vineta Sareika, pirmā sieviete godpilnajā un atbildīgajā Berlīnes filharmoniķu koncertmeistares amatā, kuru tagad stingri nolēmusi atstāt jaunu, individuālu radošo izaicinājumu vārdā.
LNSO sezonas atklāšanas vakarā Vinetas Sareikas solo gan skanēja Cēsīs Pētera Vaska meditācijas Vientuļais eņģelis lasījumā kopā ar Liepājas simfoniskā orķestra stīgu grupu un Tadeušu Voicehovski pie diriģenta pults. LNSO sezonu viņa ieskandināja kamermūzikas programmā Dzintaru koncertzālē 19. septembrī duetā ar Tarmo Peltokoski pie klavierēm. Jaunā dueta pirmais iznāciens bija drosmīgs un nopietns.
Savam pirmajam kopīgajam koncertam Vineta Sareika un Tarmo Peltokoski bija izvēlējušies divas pazīstamas sonātes vijolei un klavierēm – Ludviga van Bēthovena Devīto jeb Kreicera sonāti un Sezāra Franka romantisko Lamažora sonāti, kuras muzikālais skaistums un saviļņojošais spēks ir tik universāls, ka ļāvis šo meistardarbu aizņemties arī citiem instrumentiem. Īpaši bieži šo sonāti spēlē čellisti, taču esmu to dzirdējusi arī flautas izpildījumā.
Oriģinālā – vijolei un klavierēm – šī sonāte īstajās rokās apbur gan ar francisko izsmalcinātību un gaisīgo virmojumu, gan ar melodisko plūdumu un emocionālo izteiksmīgumu. Vinetas Sareikas skanīgā, jaudīgā, izcili rezonējošā Antonio Stradivāri 1683. gadā darinātā vijole valdzināja ar teju čellisku piesātinājumu, skanējuma siltumu un dziļumu, it kā vijoles korpuss pat fiziski būtu kļuvis lielāks. Taču te nebija smagnējības. Arī vibrato izmantojums bija gaumīgs, jo tas nebija pārspīlēts, augšējā tesitūrā – pat taupīgs. Vijolnieces un pianista partnerībā izdevās izcelt gan lirisko sapņainību, gan dramatismu, gan netveramo virmojumu, gan bezgalīgo melodisko plūdumu. Tā bija sonāte lidojumā, un Vinetas Sareikas vijoles dziedājums bija šīs mūzikas dvēsele.
Bēthovena Kreicera sonātes izpildījums bija grods, pamatīgs un jauneklīgi aizraujošs, lai gan bija jūtams, ka jaunais ansamblis vēl nav īsti saliedēts un līdz galam precīzs. Tam ir vajadzīgs laiks, un vēl nav zināms, vai šim duetam būs turpinājums nākotnē. Toties bija aizraujoši vērot dueta jūtīgo, acumirklīgo savstarpējo reakciju, piemēram, izbaudot tēlaino un faktūras nianšu dažādību sonātes otrās daļas variāciju muzikālajā attīstībā. Tarmo Peltokoski arī pie klavierēm ir pirmkārt diriģents. Viņa pianisms ir izteikti orķestrāls un tieši caur to arī ļoti krāsains un niansēts, mūziķis izceļ faktūras slāņu un elementu iekšējās attiecības un pavērsienus. Tā ir liela priekšrocība, ko spoži pierādījušas pasaulē ievērojamo diriģentu pianistu paaudzes, piemēram, Leonards Bernsteins, Daniels Barenboims, Genādijs Roždestvenskis un Mihails Pletņovs. Vēl septembrī turpat Dzintaru Mazajā koncertzālē Kremerata Baltica festivālā abos ampluā izpaudās Tarmo Peltokoski tautietis Olli Mustonens.
Vinetas Sareikas un Tarmo Peltokoski koncerts bija publikas pārpildīts. Visi biļetes nedabūja, tāpēc der zināt, ka koncerta ierakstu Latvijas Radio 3 Klasika raidīs 10. oktobra vakarā.
Dzīve tango ritmā
Brauciens uz LNSO sezonas atklāšanas koncertu Rēzeknes Gorā bija krietni ilgāks par pašu koncertu, toties šī bija iespēja izbaudīt, cik spilgti simfoniskā mūzika uzplaukst tai piemērotā, lieliskā akustikā. Šajā telpā tā iegūst perspektīvu un dzīvīgumu.
Tas ir nerakstīts likums, ka LNSO sezonas atklāšanā ir jāskan latviešu mūzikai. Tarmo Peltokoski šim notikumam bija izvēlējies jau pārbaudītu vērtību, vienu no spilgtākajiem un visbiežāk atskaņotajiem XXI gadsimta latviešu mūzikas simfoniskajiem darbiem – Artura Maskata Tango (2002). Uzreiz paņēmis savā varā klausītāju uzmanību ar zīmīgo dzīves laikskaiti opusa sākumā, Tarmo Peltokoski vadīja atskaņojumu ar temperamentīgu degsmi, taču neiegrimstot ciešanu kultā. Līdzās liriskā varoņa drāmai te bija alkains dzīves tvērums. Tarmo Peltokoski lasījumā Tango bija spilgts dzīves apliecinājums, ko raksturoja efektīgas kulminācijas un liriskas oāzes ar niansētām Artūra Novika akordeona solo iespēlēm.
Gora akustikā krāšņi izskanēja arī abi programmas otrajā daļā iekļautie britu komponistu opusi: vispazīstamākais Gustava Holsta (1874–1934) meistardarbs – simfoniskā svīta Planētas – un Ralfa Vona Viljamsa (1872–1958) Septītā simfonija Sinfonia Antarctica. Kāpēc tieši britu komponisti, turklāt divi? Šogad tiek svinēta Gustava Holsta 150 gadu jubileja, un LNSO koncerts Rēzeknē notika tieši viņa dzimšanas dienā. Tam par godu Tarmo Peltokoski pat bija uzvilcis zeķes britu karalisti simbolizējošās krāsās, turklāt viņš arī izpētījis, ka Gustava Holsta vecvectēvs esot dzimis Rīgā. Abi izraudzītie opusi ir ļoti kinematogrāfiski, iztēli rosinoši, bagāti ar instrumentālajām krāsām, orķestra sastāvs tiek papildināts ar ērģelēm, kuras spēlēja Aigars Reinis, un sieviešu balsīm (Rīgas Projektu kora dziedātājas un soliste soprāns Agnese Pauniņa).
Mūžīgais sasalums
Droši vien es nebiju vienīgā, kas abus šos darbus koncertā dzirdēja pirmoreiz, – ne tikai Vona-Viljamsa Sinfonia Antarctica, kas Latvijā skanēja pirmo reizi, bet arī populāro Holsta svītu Planētas. Katra no septiņām Saules sistēmas planētām ir spilgts, atšķirīgs planētas kā astroloģiska simbola raksturportrets krāšņā instru mentācijā, intonatīvi un ritmiski (žanriski) spilgtā mūzikas izteiksmīgumā tiek atklāta katras simboliskā jēga. Mūzikas kosmiskajā bezgalībā sastopamies ar kara un agresijas tēliem (Marss), harmonijas, miera un mīlestības piepildītu noskaņu (Venera), intelekta cildinājumu (Merkurs) un netveramo sapņu un iztēles pasauli (Neptūns). Iepretim Urānam, kas vēstī dinamiskas pārmaiņas, Saturns mums atgādina par neizbēgamajām vecumdienām. Savukārt Jupitera mūzika klausītāju ieved dzīvespriecīgā ražas svētku ballē, kurā lauku ļaudis līksmi dejo. Ne velti tieši šo svītas daļu Tarmo Peltokoski izvēlējās vēlreiz nospēlēt koncerta piedevā.
Ralfa Vona-Viljamsa Sinfonia Antartica (1949–1952) sākotnēji tika radīta kā mūzika filmai (Scott of the Antarctic, 1948), taču simfoniskā skaņu palete ir tik krāsaina, ka gluži labi varam iztikt bez kino, ļaujot filmai veidoties iztēlē. Šis ir dramatisks, traģisks stāsts par britu polārpētnieka Roberta Skota un viņa kolēģu grupas pēdējo ekspedīciju. Šis ir skaņu vēstījums par dabas skarbo, nežēlīgo spēku un zinātnieku, kurš, par spīti visam, cenšas sasniegt savu mērķi, uz spēles liekot visaugstāko likmi – savu dzīvību – un šajā cīņā zaudējot. Vona-Viljamsa mūzika mūs neizklaidē, tajā valda pārsvarā drūmas noskaņas, taču simfonisko krāsu palete ir interesanta un uzrunājoša. Stindzinošais sals un vējš partitūrā uzrunā ļoti tieši, pat burtiski (ar tipiskajām vēja skaņām). Publikai neredzamā sieviešu kora dziedātāju balsis ir izmantotas kā orķestra krāsa. Atcerēsimies, ka aptuveni tajā pašā laikā šādi rīkojies arī mūsu simfonisma klasiķis Jānis Ivanovs, Ceturtajā simfonijā Atlantīda iekļaujot epizodi ar sieviešu kori – Poseidonijas meitu lūgšanu.
Ralfs Vons-Viljamss ir vēl viena lielā Tarmo Peltokoski mīlestība līdzās Vāgneram un Sibēliusam. Tā ir cienījama izvēle, jo viņa mūzika nav izpildītājam izdevīga, efektīga, viegli pasniedzama. Šī nav mūzika, ar kuru viegli gūt panākumus un iekarot klausītāja sirdi. Toties šis darbs, tāpat kā arī Holsta Planētas, īpaši izcēla un apliecināja LNSO pūšaminstrumentu mūziķu izcilību. Spoži bija visi – no flautām līdz tromboniem, tubai un eifonijam. Tarmo Peltokoski aizrautības iedvesmots, LNSO dedzīgi un jūtīgi dzīvoja mūzikas dzīvi, parādot sevi vislabākajā formā,
Nepalaidiet garām Tarmo Peltokoski diriģētos koncertus! LNSO sezonas atklāšanas koncerta ieraksts pieejams Latvijas Radio 3 Klasika 1. oktobra pārraižu arhīvā.