Māris Bērziņš ir viens no tiem mūsdienu latviešu rakstniekiem, kurš šarmē ne tikai ar talantu, bet arī ar neparedzamību. Raksta autors, raksta (citu stāstu starpā) bezbēdīgi lietišķus, visnotaļ nopietnus un tieši tāpēc brīžiem līdz asarām smīdinošus pastāstiņus par pirmā numura latvieti Gūtenmorgenu, un tad pēkšņi (citu romānu starpā), blīkš un blākš, top vēsturiskais smagsvars Svina garša, kas bez pūlēm nolasa rindu prestižu literāro balvu, uzkāpj uz Nacionālā teātra skatuves un izsit no līdzsvara gan lasošo, gan kritizējošo publiku tik vien kā ar krustiņu rindu...
Pēc Svina garšas autors, laikam lai atkoptos no vēstures āmura bliezieniem, žigli atgriezās pie Gūtenmorgena izdarībām un izdeva krājumu Gūtenmorgens. Otrreiz, un tagad klajā nāk romāns Aizliegtais pianīns, kuru pirmo reizi paņemot rokās skaidrs ir tikai tas, ka nekas nav skaidrs, – jo Māris Bērziņš, kā nu jau zinām, ir spējīgs uz visu.
Deputātes dāvinājums
Grāmatas vāka noformējumā izbārstīti melnbalti klaviertaustiņi, zili ietonētā fotonegatīva fonā vīd katram 70. un 80. gadu bērnam labi pazīstamās galda spēles Cirks fragments. Šādu spēles duālismu, kurā draiskulīgo izklaides prieku regulē stingri noteikumi, vai nu tie būtu nošu lapas, vai biedējošās Cirka kazas izskatā, kas liek teju jau mērķi sasniegušajam atkal nošļūkt uz spēles sākuma lauciņiem, atspoguļo arī viss teksts, tiesa, sākumā lasītāju izaicinot tieši ar noteikumu neskaidrību.
Saeimas deputātes Lindas Cibānes un viņas vīra mākslinieka Induļa sadzīvi aptumšo, kā jau parastās ģimenēs, nevis kāda tur globāla traģēdija, bet parasts priekšmets, kas, mantots no vīra ģimenes, stāv istabas vidū, traucē pārvietoties un nesader ar interjeru, – vecmodīgs padomju laika pianīns Rīga. Linda labprāt uzdāvinātu lieko mantu tuvējam bērnudārzam, kuram klavieres tieši vajadzīgas. Ja tā padomā: kur problēma, man nevajag, tev vajag, nokārtots! Izrādās – šajā spēlē nekas nav vienkārši. Autors jau ar pirmajiem spēles kauliņa ripinājumiem iepiņķerē neuzmanīgo lasītāju tādos jūrnieku mezglojumos, ka, šķiet, kaklu var aplauzt. Sižetam pieslēdzas bērnudārza iekšējā ikdiena – mazāk tas, kas risinās grupiņās un rotaļlaukumos (izņemot pāris kolorītu epizožu, bērnu tēmu autors praktiski neskar vispār), bet vairāk iestādes administratīvajās aizkulisēs, kur rosās tikpat kā nevienam nemanāmie atbildīgie – metodiķe, saimniecības vadītāja, pavārs, kurinātājs, galdniekmeistars... –, kurus, izrādās, savažojuši tie paši mezgli, kas deputāti ar visu viņas pianīnu.
Regula vai sirdsapziņa
Prātam neaptveramas dokumentu kaudzes, pārskati, akti, pavēles, protokoli un noteikumi, kuros paredzēts, noteikts, aizliegts, rekomendēts teju katrs eksistences aspekts un kuri praktiski paralizē jebkuras valsts iestādes un amatpersonas darbību, romānā kļūst par tādu kā daudzgalvainu pasaku pūķi, kam velti cirst vienu galvu, jo momentā tās vietā izaug trejdeviņas. Nežēlīgā precizitātē aprakstot uzbrūkošo papīrmonstru kaudzes un bezgalīgās saskaņošanas, autors atkal bez piepūles ieslēdz "Gūtenmorgena režīmu", kurā viss it kā gluži pareizi un tieši tāpēc traģikomiski.
Bērnudārza virtuves inspekcijas laikā atklājas, ka iestādei obligāto mušu sietu pie loga tur no ārpuses uz kastēm pakāpušies galdnieks un mūzikas skolotāja. Izrādās, gadiem nav pildīts... ledusskapja temperatūras svārstību žurnāls. Arī inspektore nevar doties prom agrāk, jo darba devēja izsniegtajā planšetē iebūvētais GPS ziņo par darbinieces atrašanās vietu un tur pavadīto laiku. Un, kad vēl sižetam pieslēdzas arī detektīvlīnija, kuras absurditāti var salīdzināt tikai ar kaut ko no britu melno komiķu Monty Python repertuāra, kļūst skaidrs: mūsu acu priekšā risinās farsa komēdija, tikai diemžēl šodienas realitātē pilnīgi iespējama.
Te atkal ir jāatgriežas pie romāna vākā iekodētā spēles principa. Tāpat kā Cirkā, spēles dalībnieki kustas pa noteiktu trajektoriju veidā, kādu nosaka metamais kauliņš, šajā gadījumā – birokrātija. Lūgumraksts par pianīna dāvinājuma pieņemšanu – gājiens uz priekšu. Lūgums atteikts interešu konflikta dēļ – trīs lauciņi atpakaļ. Izdomājam, kā apiet likumu ar līkumu, – palēciens uz augstāku lauciņu. Uzzinās vadība – nobrauksim ar kazu lejā un sāksim visu no jauna. Turklāt autors nenoliedz noteikumu nepieciešamību – taču vismaz divi personāži, kuriem romāna gaitā šo noteikumu dēļ tieši vai netieši zūd veselais saprāts, signalizē, ka kaut kas šajā sistēmā tomēr nav līdz galam pārdomāts.
Neparedzamību, neiespējamību ieplānot un konkrētos lauciņos ieslodzīt pilnīgi visu autors iekļauj pianīna tēlā – brūnās, bezpersoniskās klavieres, no vienas puses, sniedz norādi uz mūziku, kurā, kā zināms, atļauta arī improvizācija, no otras – jau priekšmetiskā ziņā tās "salaiž raibā dejā" visu kārtīgo pasaulīti, kādu ap sevi uzbūvējusi gan deputātes ģimene, gan bērnudārza administrācija. Netiešā veidā nabaga instruments kļūst par iemeslu tam, ka Linda tiek apsūdzēta sava vīra slepkavības mēģinājumā, veselam trādirīdim bērnudārzā (nedrīkst pieņemt dāvinājumu no bērna mammas, ja šī mamma ir valsts amatpersona!) un visbeidzot kādam klusam un privātam atklājumam romāna noslēgumā.
Aizliegtais pianīns ir teksts, kurā autors virtuozi nobalansē starp Gūtenmorgena absurdo komismu un Svina garšas reālismu. Romāns nekādā ziņā nav tikai izvērsts farss, lai gan atsevišķas situācijas literārajām vajadzībām, protams, tiek piespēlētas, taču, tā kā teksta beigās ir pievienots avotu saraksts, kurā atrodama 91 vienība – romānā citētie noteikumi, rīkojumi un citi dokumenti –, ir skaidrs, ka galvenais teksta absurditātes cēlonis slēpjas ne jau rakstnieka iztēlē, bet dzīvē.
Spēle pēc noteikumiem vienmēr ir abpusgriezīga. Kurā brīdī aiz noteikumu fona pazūd cilvēcīgais nepareizības faktors? Ar šo jautājumu mokās bērnudārza komiski likumpaklausīgā vadītāja Sabīne, murgā redzot situāciju: ielas otrā pusē saļimst cilvēks, bet priekšā – sarkanā gaisma luksoforā... Kādos apstākļos un, pats galvenais, kurš tiesīgs lemt par to, kas svarīgāks – regula vai sirdsapziņa? Kara laikā par pavēles ignorēšanu varēja saņemt gan lodi, gan ordeni. Aizliegtais pianīns – gan mūsdienīgā un (mazliet neganti) rotaļīgā veidā – uzdod to pašu grūti atbildamo jautājumu – par prioritātēm.