Atklājot jauno sezonu, pagājušās nedēļas nogalē, 6. un 7. oktobrī, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) Lielajā ģildē sniedza divus koncertus ar savu māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Tarmo Peltokoski pie diriģenta pults. Programmas ziņā tie bija divi vienādi koncerti, bet muzikālajā izteiksmē, krāsās un niansējumā – pārsteidzoši dažādi! Par to pārliecinājos, noklausoties abus minētos simfoniskās mūzikas vakarus.
Programmas pirmajā daļā skanēja Ērika Ešenvalda klarnetes koncerts Arktikas nakts vīzijas, kas 2012. gadā aizsāka triloģiju Arktikas vīzijas un nu jau piedzīvoja trešo lasījumu, šoreiz ar Annas Gāganes solo. Koncerta turpinājumā baudījām Riharda Vāgnera vērienīgās operas Valkīra pirmo cēlienu, kura varoņu – Zīglindes, Zīgmunda un Hundinga – balsis piederēja Somijas opersolistiem Hannakaisai Nirenenai (soprāns), Jirki Antilam (tenors), Erikam Rousi (bass). Turklāt ziemeļu dabas stihiju un mitoloģijas klātbūtne bija tilts, kas saplūdināja šīs abas pasaules vienotā, tikai atšķirīgi tvertā veselumā.
Bezgalības klusums
Ērika Ešenvalda Arktikas nakts vīzijas līdz šim Latvijā atskaņojis Liepājas simfoniskais orķestris. Klarnetiste Anna Gāgane, kura šoreiz to interpretēja kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, ir jau trešā šī opusa soliste pēc Inta Dāldera un Egīla Šēfera. Ēriks Ešenvalds šo koncertu ir uzrakstījis tā, lai tajā atklātos visplašākais klarnetes tēlainās, tembrālās izteiksmes un mūsdienu spēles paņēmienu arsenāls, dodot iespēju solistam parādīt gan estētiskās toņa kvalitātes, gan virtuozitāti, taču nepārvēršot to par sportisku spēles tehnikas demonstrējumu poligonu.
Annas Gāganes sniegums ir pārliecinošs un savaldzinošs – šajā mūzikā viņa jūtas brīvi un dabiski un ir nedalāmi saaugusi ar savu instrumentu, vienlaikus izjūtot un izbaudot tā kopskaņu ar kinematogrāfiski bagātīgajām simfoniskajām krāsām. Tikmēr diriģents Tarmo Peltokoski prasmīgi rūpējas par akustisko līdzsvaru un skaņdarba dramaturģiju.
Lai gan kopš Arktikas nakts vīziju pirmatskaņojuma pagājuši jau vairāk nekā desmit gadu un opuss šajā laikā nav ticis atjaunināts, tas skanēja svaigi, tēlaini, iespaidīgi, uzburot skaņās plašu un majestātisku ziemeļu dabas ainavu, kurā ir gan bezgalības klusums, gan pirmatnējās dabas varenība un mūzikā teju vizuāli tverams skaistums, kas liek aizrauties elpai. Vairāki spilgti ziemeļblāzmas uzplaiksnījumi skaņdarba gaitā orķestra un solistes izpildījumā izaug līdz galējam spēkam. Vēlreiz ir jāatzīmē Ērika Ešenvalda veiksme apvienot šajā darbā mūzikas "konservatīvo" skaistumu un laikmetīgumu. Klarnetes partijā ir visvisādi paņēmieni, ieskaitot multifoniju un instrumenta tembrālo krāsu un diapazona galējo robežu pārsteidzošu izmantojumu, savukārt orķestra instrumentācijas krāšņumu un izdomu neuzkrītoši, bet būtiski papildina elektronikas lietojums, kas uzbur solo klarnetes atbalsu kanonus, vēja skaņas orķestrī un tā ierasto instrumentu, piemēram, zvaniņu, reverso skanējumu.
Vērtīgs, patiesi brīnišķīgs ieguvums orķestrim un klausītājiem ir LNSO šīs sezonas vieskoncertmeistare beļģu vijolniece Vērle Haubrākena, kuras izsmalcinātā un vienlaikus dabiski atraisītā spēle gan zaigoja kā ziemeļzemju sidrabotais sniegs un saltais gaiss, gan kopā ar kolēģiem spilgti atklāja un piepildīja Vāgnera operas varoņu emocijas un slēptākās domas, kā arī izgaismoja mitoloģiskos vadmotīvus – simbolus un dabas varenību. Vērli Haubrākenu, kura ir arī Flandrijas simfoniskā orķestra pirmā vijole, esam sastapuši un iemīļojuši jau vairākos LNSO pagājušās sezonas koncertos.
Līdz galējai ekstāzei
Režija un scenogrāfija patiesi nav nepieciešama, ja vēstījums ir tik saturiski skaidrs, emocionāli piepildīts un aizraujošs, kāds tas bija Riharda Vāgnera Nībelunga gredzena tetraloģijas operas Valkīra pirmā cēliena lasījumā Tarmo Peltokoski un viņa tautiešu – Somijas operdziedoņu – un LNSO sniegumā. Arhetipiskais, monumentāli episkais, skandināvu mitoloģijas iedvesmotais stāsts šo mūziķu interpretācijā bija arī dziļi cilvēcisks un līdzpārdzīvojumu rosinošs. Trīs solisti bija dziļi patiesi un vokāli izturīgi šo varoņu atveidotāji. Vēl pavisam jaunais soprāns Hannakaisa Nirenena, 2019. gadā uzvarējusi Starptautiskajā Elizabetes Konelas konkursā topošajiem dramatiskajiem soprāniem, 2020. gadā debitēja Somijas Nacionālajā operā un sākotnēji apliecinājās Mocarta repertuārā. Par spīti pandēmijas norautajām bremzēm, viņa jau ir paspējusi attīstīt strauju Vāgnera dramatiskā soprāna karjeru, dziedot gan Brīnhildi Valkīrā, Zīgfrīdā un Dievu mijkrēslī, gan Zīglindi Valkīrā, kā arī Izoldi operā Tristans un Izolde un Freiju Reinas zeltā. Pateicoties dziedātājas dramatiskā soprāna daudzpusībai un elastībai, viņas Zīglinde Rīgā izpaudās amplitūdā no silti sievišķīga skanējuma līdz dramatiskam vērienam un impulsīvai emocionalitātei.
Pieredzējušais tenors Jirki Antila, kurš Zīgmunda lomu atveidoja arī Latvijas Nacionālās operas Valkīras iestudējuma pirmizrādē 2007. gada martā, joprojām ir izcilā formā – izteikti dramatisks, spēkpilns tenors, kurš šo apjomīgo partiju spēja iespaidīgi nodziedāt divus vakarus pēc kārtas, nezaudējot ne vokālo, ne emocionālo asumu. Bass Eriks Rousi – dziedātājs, kura repertuārs sniedzas no baroka līdz lielajām vācu komponistu operām, – savu vareno un būtībā silto balsi šoreiz lieliski izmantoja mežonīgi primitīvā, nežēlīgā Hundinga raupjā rakstura atveidošanai. Tas spilgti atspoguļojās arī viņa mīmikā. Solisti savu vokālo priekšnesumu papildināja vien ar dažiem zīmīgiem, jēgpilniem žestiem un savstarpējiem skatieniem īstajā brīdī.
Muzikālu baudījumu sagādāja arī orķestra un tā solistu sniegums. Pūšaminstrumentu spēlētāji izcēla operas vadmotīvus, kas ir saistīti ar Zīgmunda varonību un viņam lemto, dziļi oša stumbrā ietriekto burvju zobenu Notungu, savukārt Dianas Ozoliņas dziļi piesātinātais čella solo ir Zīglindes un Zīgmunda skumju mākto, likteņa apzīmogoto dvēseļu spogulis. Orķestris Tarmo Peltokoski vadībā niansēti atklāja kā varoņu pārdzīvojumus, tā ar tiem saderīgo dabas stihiju un norišu fonu – gan vētru tumšajā mežā, caur kuru Zīgmunds ar pēdējiem spēkiem izlauzās līdz mirkļa patvērumam, gan pavasari, kas spēji modās līdz ar Zīgmunda un Zīglindes kaislīgi uzliesmojošo mīlu.
Pats galvenais ir tas, cik ļoti diriģents un orķestris viens otram uzticas. Tas ļāva Tarmo Peltokoski dot orķestrim brīvību muzicēt – tas ir gana riskanti, taču ir tā vērts, jo rezultāts ir tāda aizrautība, kādu sastopam reti. Lēnām, bet mērķtiecīgi virzot uz priekšu garo, nesteidzīgo operas pirmā cēliena triju ainu attīstību, Tarmo Peltokoski izdevās to pakāpeniski izaudzēt līdz galējai ekstāzei. Šī ir reta kombinācija vienā talantā: jaunības maksimālisms kopā ar pārsteidzošu erudīciju, dziļumu un pārliecinošu profesionālismu.
P.S. Pēc diviem Rīgā aizrautīgi nodiriģētajiem koncertiem svētdienas, 8. oktobra, vakarā Berlīnes koncertnamā diriģentu Tarmo Peltokoski (gan ne paša klātbūtnē) cildināja kā prestižās Vācijas mūzikas balvas Opus Klassik 2023 laureātu. Viņam šī godalga piešķirta kategorijā Gada jaunais mākslinieks par vācu komponista Oskara Bēmes (1870–1938) mūzikas albumu, kas ierakstīts ar Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas orķestri. Albuma centrālais opuss ir trompetes koncerts ar solistu Matiasu Hefsu. Ierakstu ir izdevusi kompānija Berlin Classics. Ja Tarmo Peltokoski nākotnes programmās arī Latvijā parādīsies šie mūsu mūzikas apritē līdz šim nebijušie vārdi, atcerēsimies kontekstu, kādā par tiem esam jau dzirdējuši.