Interese par latviešu klasiskajiem rakstniekiem, viņu dzīvi un darbu ārpus ikonisku daiļrades sasniegumu robežām latviešu literatūrā šobrīd ir īpaši aktuāla. Vissparīgāk šo tēmu pēta romānu sērija Es esmu…, taču meklējumi un atradumi ir arī ārpus šīs sērijas. Viens no šādiem darbiem ir tikko izdotais Lindas Šmites romāns Ne tikai Staburaga bērns. Valdis, kurā autore centusies atšifrēt rakstnieka un pedagoga Voldemāra Zālīša/Valda dzīves līkločus. Valdi un viņa lieliskos Staburaga bērnus zina ikviens – ne velti vēl pašlaik, vairāk nekā simt divdesmit gadu pēc grāmatas pirmizdevuma, tā joprojām piedzīvo jaunus izdevumus, tiek lasīta, iekļauta skolu programmās un iestudēta. Taču romāna autore jau ar darba nosaukumu vērš lasītāja uzmanību uz šo faktu – ka absolūtajam vairākumam latviešu lasītāju rakstnieks Valdis ir tikai Staburaga bērnu autors un nekas cits.
Nebūt ne rets gadījums, kad viens meistardarbs tik ļoti aizēno tā radītāja personību, ka faktiski tiek identificēts ar to, kaut pats vēl dzīves laikā centies pretoties šādam liktenim. Tāpēc Lindas Šmites romānu būs saistoši izlasīt ikvienam, kurš bērnībā dzīvojis līdzi Janča un Marča piedzīvojumiem, labi zina, ka pašā Rīgas centrā ir Valda Zālīša vārdā nosauktā sākumskola, bet nekad nav īsti iedomājies par personību, kas slēpjas aiz šiem diviem vēsturē palikušajiem faktiem.
Cilvēciska disonanse
Grāmatas nosaukumā minētā nolieguma dēļ Linda Šmite savā tekstā Staburaga bērniem velta salīdzinoši maz uzmanības. Tekstu gan caurvij ik pa laikam uzpeldošas atmiņas, ko Valdis lolo par bērnības draugu – Janča prototipu –, taču abu satikšanās "šaipus Staburaga bērniem" nenotiek. Primāri Valdis – zinību alkstošais lauku zēns – izaugs, būs un paliks skolotājs. Talantīgs pedagogs, kas lielāko daļu mūža veltīs skolai, tomēr otra viņa personības šķautne allaž ilgosies pēc izcila rakstnieka vārda. Jau bērnībā zēns alkst solītā rokasspiediena no "īsta, dzīva rakstnieka" – Anša Līventāla –, savās domās pielīdzinādams rakstnieku teju Dievam.
Šajā duālismā – ja vēlamies, varam to saskatīt arī pretnostatījumā "Voldemārs Zālītis – skolotājs, Valdis – rakstnieks" – veidojas romāna galvenais iekšējais konflikts, kas citādi tradicionāli hronoloģiski plūstošajā, lielākiem un mazākiem notikumiem izraibinātajā vēstījumā ienes pastāvīgi fonā klusi skanošu, ļoti cilvēcisku disonansi. Par to signalizē Valda pārdomas jau Staburaga bērnu kontekstā. Tieši šajā laikā, proti, XIX gadsimta nogalē un turpmākajās desmitgadēs, košus un talantīgus bērnības atmiņu tēlojumus laiž klajā vēl virkne spožu latviešu rakstnieku – Doku Atis, Vilis Plūdons, Anna Brigadere –, un Valdis jūtas šo talantu aizēnots un nospiests – arī par preses paviršību, kas dažus minēto autoru darbus izceļ kā pirmos, kaut Staburaga bērni publicēti agrāk. Taču šīs dziļi personiskās sajūtas neaprobežojas ar to vien.
Mazvērtības stīdziņa
Dzīvojot līdzi ziņām par kādu plaukstošu rakstniecības talantu no Ērgļiem, Valdis tikai ar pūlēm spēj apvaldīt domu īgnumu. Briest apņēmība radīt ko vairāk, ko dižāku, vērtīgāku par vienu bērnības stāstu, un Lindas Šmites grāmata vēsta tieši par to – par Valda ilggadējiem centieniem pārspēt savu laikabiedru un pašam savus sasniegumus, par "mūža darba" tapšanu, proti, romānu dzejā, kam, pēc autora domām, jākļūst par spridzekli latviešu literatūrā...
Jā, šis ir laiks, kad rakstniecībā valda tieksme pēc ideāliem, pēc darba dzimtenes labā, pēc lieliem mērķiem, un Valda darbs iekļaujas šajā plūdumā – ja vien nebūtu tās sīki skanošās sāncensības, mazvērtības stīdziņas. Tas, ko saskata lasītājs, bet ko neredz pretrunu plosītais rakstnieks, ir Valda paša daiļrades unikalitāte, ko atspoguļo kaut vai romānā citētie dzejas fragmenti – dziļi emocionāli, personiski, skanīgi. Un top dzejas krājums, tēlojumi, beigu beigās arī izlolotais romāns dzejā par moderno latvju tautas varoni, "gāršas mantinieku" Juri Brasu, – tas, kaut gan tiks pabeigts un piedzīvos izdošanu, tā arī uz mūžīgiem laikiem paliks Vīgantes blēņdaru Janča un Marča ēnā... Nē, Valda radītais nelīdzinās Blaumaņa un Raiņa tekstiem, un tas arī nav vajadzīgs, taču vismaz romāna kontekstā neatbildēts paliek jautājums, vai pats autors to saprot.
Ģimene un skola
Rainis, Poruks, Plūdons, Pēteris Stučka un citi rakstnieka laikabiedri romānā parādās epizodiski, tomēr tie palīdz tekstu iekonturēt laikmeta rāmī, gadsimtu mijas un XX gadsimta trauksmainā sākuma ielogā. Tomēr Valdi, šķiet, visai maz skar šajā laikā jau virmojošās sociālpolitiskās vēsmas: tās pārskan tieksme strādāt un radīt. Revolūcija un tās sekas, pasaules karš un bēgļu gaitas... Gan sekodams līdzi norisēm valsts mērogā, Valdis tomēr garīgi allaž stāv it kā nostāk, viņa pasaules ietvars ir paša ģimene un skola, kam tas ziedo visus spēkus – tik daudz, ka pašam sev par nožēlu literārajiem pūliņiem atliek visai maz. Un Valdis (autores vārdos) savas sajūtas formulē skaudri precīzi: "Ir neizsakāmi grūti būt par pakāpienu tiem, kuri Latviju ceļ augšup – mūžībā, ja visu apzināto mūžu esi vēlējies kāpt pats."
Pamazām nāk apjausma, ka literatūras laukā, kurā vairāk par visu alkts darboties, citi ir aizgājuši daudz tālāk uz priekšu, "atstājot Staburaga bērnus un Sirdsdomas un to radītāju pamežā, kur ievas un pīlādži, kuriem netikt līdz ozolu un ošu aizņemtiem augstumiem". Rakstnieka apziņā kā ērkšķi duras brūklenāju vijas, ar ko tiek pušķots no trimdas atgriezušos dižgaru Raiņa un Aspazijas automobilis, – simbolizējot dusmas par tiem, kuri kā varoņi ierodas "pie visa gatava", pie tiem, kuri iznesuši valsts veidošanas smagumu, un, ko tur liegties, arī par daudz vairāk slavas saņēmušo amatbrāli.
Jā, vairākas desmitgades pēc pirmā izdevuma tolaik gandrīz nepamanītie Staburaga bērni tomēr atkal tiek izcelti gaismā un atnes savam radītājam ilgoto slavu. Sapņi piepildās – kaut ne tā, kā Valdis būtu vēlējies: daudzus gadus rakstītais romāns dzejā panākumus nenes, un neapmierinātības stīga joprojām skan. Taču visa skanēšana reiz beidzas. Rakstnieks tā arī neuzzina, ka viņam tiks pat kārotie brūklenāju vainagi – jau pēc aiziešanas mūžībā. Un būs arī pati mūžība – tā pati grāmata, kuras panākumus tās radītājs tik ļoti centās pārspēt, un pavisam netālu no Raiņa bulvāra vēl vairāk nekā pēc gadsimta joprojām sliesies arī Valda Zālīša vārdā nosauktā sākumskola.