Galerijā Māksla XO ir atklāta Tatjanas Krivenkovas darbu izstāde Savienojums. Telpas centrālais balsts piesaka kontrapunktu – ģeometrisku abstrakciju akvatintas tehnikā Saruna (2022). Pārējie septiņi darbi ir izkārtoti pa zāles perimetru, radot iespaidu par izkliedētu, attālinātu, dzēstu vai slāpētu atmosfēru. Anotācijā Tatjana Krivenkova raksta: "2021. gada pavasarī jaunais dzejnieks Kirils Ēcis uzaicināja mani izveidot kopīgu publikāciju literārā žurnāla Žoklis Eglītes numuram. Kirila Ēča dzejolis gājiens (mikrotonāls skaitāmpants ar ilustrāciju) paredzēja pirmelementu rindas no manām skiču burtnīcām. Dzejnieku interesēja "vārdu savienojumi". Mani aizķēra vārds "savienojums". Ideāli būtu, ja varētu iegleznot katrā žurnālā, veidojot sēriju, nevis tiražēt vienu formu. Mana izstāde ir atbildes gājiens Kirila Ēča dzejolim. Ilustrācija, t. i., izgaismošana, tuvojoties ideālam."
Kirila Ēča dzejoli gājiens pilnībā var ieraudzīt un izlasīt arī izstādē. KDi slejas platumam tā telpiskais pieraksts nepakļaujas.
Burtu drūzma
Dzejolis uzbur ziemīgi aukstu ainavu: "todzird-to-dzird-ne-viens-ne-viens- / toredz-to-redz-ne-viens-ne-viens-". Vērojums smadzenēs transformējas elektriskajos signālos. Tie rada vārdus, kas tiek saslēgti ar sirds ritmu, kurš savukārt saskalda vārdus zilbēs. Dzejoļa pieraksta īpatnība ir tāda, ka nav ne lielo sākumburtu, ne beigu punktu. Lielo burtu nav arī ķīniešu, japāņu, arābu alfabētā. Šo principu grafiskajā dizainā pārņēma Bauhaus. Herberts Baiers sludināja: "kādēļ rakstīt ar lielo burtu, ja nevaram runāt ar lielo burtu?"
Rodas sajūta, ka teksta bremzētā, aizkavētā artikulācija, tāda kā stostīšanās, dzīvojas nenosakāmā apjomā, varbūt pat bezgalībā, jo, latviski sakot, nav galu. Taču "-dies-šņors-tiem-šņors-tiem-šņorstiem-šņors-tiem-sa-sien-". Tiek fiksēta mezgla vieta – kritiens. Mīklainākie ir vārdi, kuros izgaist patskaņi vai līdzskaņi, pazūd pat zilbes, iestājas aritmija, mazs haoss, tāda kā burtiņu drūzma, un no šīs berzes izlobās kaut kas negaidīts – jaunas pasaules aina.
Žurnālam Žoklis Tatjana Krivenkova uzgleznoja abstraktu lineāru struktūru sēriju A4 formātā. Taču publicētais darbs, zaudējot dabiskās umbras krāsu, palika melnbalts. Rezultāts nedeva dzejolī apsolīto mieru. Turpinājums vārdu pārcēlumam vizuālajā valodā sekoja drīz.
Ieejot galerijā, tūlīt pa kreisi mēs redzam gleznu ar vertikālu dzeltensarkanbaltu svītrojumu, kas tapis ar eļļas krītiņiem un ir izkārtots trijās platjoslās. Tatjanas Krivenkovas gleznās slāni no slāņa atdala un vieno terpentīna vai likvīna fiksāža. Balto toni darbam piešķir audekla pamatne. Sekojot filosofam Klodam LevīStrosam, te varētu piesaukt diskrētās struktūras "nulles elementu". Ja atkāpjas un ilgi blenž uz šo darbu, aiz svītrām var ieraudzīt rēgainu kausu. Ūdenszīmei līdzīgu, ļoti neuzkrītošu subversīvu tēlu, kas piešķir abstraktai telpai mērvienību, sagraujot bezgalības iedibināto ritmu. Paturēsim šo kausu prātā. Pirmais darbs uzliek programmu.
Virzoties tālāk, ieraugām tirkīzzilu smīļojumu. Tajā planē glāze. Krāsa, sajaukta ar balto toni, dod dzidrumu. Prom slīdošu vieglumu. Pats gleznojums liek atcerēties, ka uzgleznota gaisma ir vieliskāka par caurspīdīgo ēnu. Iedomāsimies lielisko gaismas gleznotāju Vermēru.
Tad ieraugām zaļganu audeklu ar sarkaniem pakalniem. Vai varbūt kurmja rakumiem. Savukārt pie zāles gala sienas ir sastumtas līdzās divas gleznas. Vienā no tām krāsu līnijas satiekas un sasienas "kūlīšos" kā septiņas dienas nedēļā. Blakus izplešas rītausmas atblāzma, rozīgs maigums. Iejūsmas starojums, kas necenšas neko iekarot, sagūstīt, apliecināt vai pierādīt. Tik pašpietiekami izpaužas šis tīrkrāsas virmojums, valdzinājums, vilinājums, kas nepazīst nolūku ietekmēt un piepēdot apziņu.
Izstādi noslēdz divas miniatūras, taču smagsvarīgas akvatintas Savienojums I un Savienojums II (abas 2022), kurām atvēlēta vesela siena. Laikam ir jāatgādina, ka Tatjana Krivenkova ir beigusi ne tikai Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu (1988), bet arī ieguvusi maģistra grādu Grafikas apakšnozarē (2010). 2022. gadā viņa tika uzaicināta piedalīties mecotintas un akvatintas tehnikai veltītā izstādē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Speciāli šai izstādei tika filmēts darbu tapšanas process. Mēs redzējām, kā māksliniece drukā un kā no sākotnēji auksta prāta aprēķina tiek iegūts gaidīti negaidīts, emocionāls rezultāts. To nevar izkalkulēt. Lai atrastu ideālā krāsu pāra saspēli, tiek drukāti vairāki varianti. Akvatintā krāsas ir caurspīdīgas. Tām sedzoties, rodas dažādas tonalitātes. Tatjana Krivenkova, lietojot vēsu un siltu krāsu, iegūst ļoti smalkus, niansētus stāvokļus.
Izstādē redzamajos "savienojumos" dramatisku kontrastu rada pretkrāsu – sarkanās un zaļās – dialogs, savukārt vēsi citrondzeltenā un kardinālsarkanā savienojums, kā zināms, dod oranžu kvēli. Nezināmais šeit ir kompozīcijas daļu proporcijas un attiecības ar tukšumu.
Skats uz misticismu
"Viss ir viens," bija teicis Hērakleits Tumšais no Efesas. Latvijas mākslā šī filosofa izteikumu iedēstīja Ilmārs Blumbergs. Starp vārdiem, vizuāliem tēliem, ķermeņa plastiku un skaņu robežu nav. Pastāv konceptuāla vienotība. "Konceptuālajā mākslā ideja vai koncepcija ir vissvarīgākais darba aspekts," rakstīja amerikāņu mākslinieks Sols Levits, kura Paragrāfi par konceptuālo mākslu Jāņa Taurena tulkojumā pašlaik ir katra Latvijas Mākslas akadēmijas studenta dienišķā maize. "Ja mākslinieks lieto konceptuālās mākslas formu, tas nozīmē, ka vispirms notiek visa plānošana un lēmumu pieņemšana, bet tas, kā tos izpilda, nav svarīgi. Ideja kļūst par mehānismu, kas darina mākslu. (..) Darba vai darbu sērijas loģika ir līdzeklis, ko reizēm lieto vienīgi tāpēc, lai to sagrautu. (..) Idejām nav jābūt sarežģītām. Vairums sekmīgu ideju ir smieklīgi vienkāršas. Sekmīgas idejas vispār izskatās vienkāršas, jo tās šķiet pašsaprotamas. Kas attiecas uz idejām, tad mākslinieks ar tām var pārsteigt arī pats sevi. Idejas atklāj intuīcija." No šejienes arī paveras plašs skats uz misticismu.
Pomeranču vainags
Ja Tatjanas Krivenkovas darbiem vajadzētu piemeklēt analoģiju no jaunākajiem teātra iespaidiem, īsti vietā būtu oranžā epizode Jaunā Rīgas teātra iestudējumā Pelēka vasara, saulaina ziema. Tajā Matīsa Ozola Klements žonglē ar trim klementīniem, savukārt Gunas Zariņas atveidotā baleta prīma, Klementa māte Matilde, noloba klementīnam mizu un ar daiviņām cienā dēlu. Spītējot ledaini stindzinošai vientulībai, hibrīdforma uzplaukst pomeranču ziedos un veidojas sudraba laikmeta cienīgi plastiskie savienojumi, refleksija pašiem par sevi.
Šim Gerda Lapoškas režisētajam iestudējumam mūziku ierakstījusi grupa Alejas, kurā piedalās dzejnieks Kirils Ēcis. Viņš pats parādās tīmeklī esošajā videoklipā Ūdensvīrs kā andergraunda blondais Loengrīns ar gulbi uz galvas.
Nav izslēgts, ka raksta sākumā pieminētais Tatjanas Krivenkovas mistiskais kauss izgaismo Svētā Grāla gaismu. Ja tā ir, izstādē Savienojums satiekas šķietams minimālisms ar maksimālu garīgās dzīves intensitāti.
TATJANA KRIVENKOVA
Izstāde Savienojums
Galerijā Māksla XO līdz 28.X