Negribu sevi nodarbināt ar kļūdu un slikto sarakstu, teic aktieris Gerds Lapoška. Pavasarīgā diena pēc monoizrādes Karaļu spēle, kas Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) tapusi Lindas Zaharovas režijā, atgādina par austriešu literāta Stefana Cveiga vārdiem. Viņš savulaik rakstījis: laiks doties, iziet ārā no šīs istabas – doties kaut kur, jebkur. Karaļu spēles pamatā ir šī literāta proza Šaha novele, kas stāsta par diviem atšķirīgiem šaha spēlmaņiem. Viņi satiekas pasažieru tvaikoņa reisā no Ņujorkas uz Buenosairesu. Uzšķiļas duelis, kas vairs nav tikai par šaha spēli, bet par dzīves kāpinājumiem, apsēstību un kaislību.
Izrāde, kurā Lapoška atveido, izspēlē un izdzīvo visus Cveiga varoņus, ir viņa atgriešanās darbs JRT štatā. 2024. gada sākumā aktieris atstāja teātri, drīz vien veidojot personīgai dienasgrāmatai līdzīgo monodarbu Goodbye, February!/ Uz redzi, februāri! – tā pamatā bija paša aktiera un režisora atmiņu etīdes par teātri, tā rutīnu un viņam nozīmīgiem cilvēkiem, vietām un lietām. Pēc tā Lapoška veidojis koncertu un pasākumu režijas, spēlējis Matīsa Kažas izrādē Degošie Tabakas fabrikā līdzās Latvijas Kultūras akadēmijas ceturtā kursa aktieriem un šobrīd kopā ar domubiedriem gatavojas režijas darbam Hanzas peronā – taps izrāde Nazis sirdī iestrēdzis, kuras pamatā ir Federiko Garsijas Lorkas dzeja un Haralda Sīmaņa mūzika no izrādes Kliedziens.
Lapošku varētu raksturot kā aktierisko tīrradni ar ideālista organiku, kuram piedurknē allaž ir džokera kārts ar mazliet nepieciešamo bezkaunību. Viņam ir svarīgs godīgums pret sevi, apkārtējiem un skatītājiem. Audzis kopā ar citiem JRT aktieru kursa kolēģiem un pieredzējušajiem aktieriem, viņš izgājis arī savu šaubu un neziņas loku. Tomēr jaunā elpa, atgriežoties teātrī, nav salauzusi viņa pārliecību par principialitāti, ka teātris ir par kaislību un interesi. Un konfliktu daba ir jānoliek malā. Tamdēļ saruna saulainajā dienā izvēršas par "balto sarakstu" un to, ka cerībai, arī par dažu labu karaļu "nāvi", ir jābūt.
Vai tu jūties, atgriezies teātrī?
Vakardien bija pirmizrāde – to izjutu kā dzimšanas dienu. Man, protams, bija lielas bailes, kā skatītāji pieņems izrādi un vai viņi mūs ar Lindu sapratīs. Es tiešām vakar jutos laimīgs, jo esmu atpakaļ JRT – brīnišķīgajā kolektīvā ar draugiem un domubiedriem. Mājā un telpās, kurās es jūtos labi un vēlos pavadīt daudz laika. Patiesību sakot, es beidzot pa īstam lēnām sāku nodarboties ar teātri. Pa īstam nodarbojos ar profesiju. Tas ir būtiskāk nekā pati atgriešanās. Tas, kas iepriekš tika justs – es no tā neatsakos un nenoniecinu visu iepriekšējo darbu –, tomēr šeit, ar šo izrādi, domāju, ka pirmo reizi sāku saprast un nojaust, kas teātrī ir kas.
Pirms diviem gadiem kādā sarunā sacīji, ka tev, esot aktierim, nav tik svarīgi sociālie rituāli – aplausi, intervijas un daudz kas cits – vai "ideja par aktieri". Tev ir svarīgi būt godīgam. Ko tas tev nozīmē šobrīd?
Es nemainu šo kursu. Laikam gan es tagad labāk saprotu to, ko es toreiz pateicu… (Domā.) Šī ir pirmā intervija pēc ilgiem laikiem, un biju apņēmies tādas nesniegt. (Domā.) Zini, tāpēc jau man, iespējams, iepriekš bija pārdomas par aiziešanu un atgriešanos. Ceļš, kurā tu maldies un cīnies… Esmu pateicīgs veiksmei un zvaigznēm, ka viss notiek tieši tā, kā notiek, un daudz kas nav manā varā, tomēr daudz kas ir. Tās ir manis paša izvēles. Un godīgums šajā ceļā ir grūts.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 4. - 10. aprīļa numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!