Divas iepriekšējās vasaras Jūrmalas festivāls Dzintaru koncertzālē piesardzīgi izdzīvoja kovidierobežojumu ēnā, bet šovasar beidzot atkal uzplauka pilnā krāšņumā. Burtiski pasprucis brīvībā un relaksētā vasaras izjūtā – bez kovidsertifikātiem, maskām un distancēšanās noteikumiem. Iespējams, šī bija pēdējā brīža iespēja, jo saslimušo skaits jau atkal strauji aug… Taču to, kas ir piedzīvots un izbaudīts, atņemt vairs nevar.
Tātad – krāšņa mūzikas nedēļa ar septiņiem koncertiem dažādām gaumēm. Festivāla bagātīgais saturs no jau tradicionālā ērģelnieces Ivetas Apkalnas Saullēkta koncerta "cīruļiem" Dzintaru pludmalē līdz Brodvejas mūziklu zelta izlasei britu diriģenta, viessolistu un Latvijas Nacionālā orķestra (LNSO) sadarbībā un Aināra Rubiķa diriģētajam koncertam Dzimuši Latvijā, kurā zvaigznes tikās uz skatuves ar šobrīd uzlecošajām un daudzsološajām, savukārt starp pieredzējušajiem LNSO profesionāļiem bija iesēdināti daži topošie mūziķi.
Kulminācija – virsotne
Nešaubos, ka arī ikgadējam Jūrmalas festivālam nākas sastapties ar problēmām un pārbaudījumiem, tomēr rezultātu izdevies noturēt labas gaumes un augsta profesionālisma līmenī. Šī latiņa netiek nolaista zemāk, un ir arī redzams, ka notikusi mācīšanās no iepriekš pieļautajām nepilnībām un kļūdām. Piemēram, Saullēkta koncerts šoreiz bija sasniedzams arī tiem, kuri nebrauc ar auto (bija noorganizēts speciāls agrais elektriskā vilciena reiss). Savukārt koncerts Dzimuši Latvijā neizvērtās pārmērīgi garš, lai gan joprojām varētu diskutēt par tā norises formu, kurā Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim uz skatuves ir vien pasīva klausītāja loma, kamēr solo muzicē lielo un mazo zvaigžņu dueti. Koncepcija un labie nodomi ir saprotami, taču diskusija – joprojām atvērta. Manuprāt, šāda forma organiskāk iederētos raidījuma montāžā.
Izvērtējot festivāla koncertvakarus kā kopumu, šī gada festivālu visprecīzāk raksturo termins no mūzikas formas mācības: kulminācija – virsotne. Tātad virsotne bija jau pats sākums – Mārtiņa Ozoliņa diriģētais atklāšanas galā koncerts, kura uzmanības centrā bija jauni, bet jau izcili opermūzikas izpildītāji, līdzās jau nākamajā programmā iekļautajam emocionāli dinamiskajam, dziļajam, tēlainajam, tembrāli sulīgajam un dvēseliski smalkajam Žana Sibēliusa Vijoļkoncerta lasījumam solista Daniila Bulajeva un Kristīnas Poskas diriģētā LNSO sniegumā. Šie divi vakari izrādījās festivāla visspilgtākā un mākslinieciski augstvērtīgākā virsotne.
Jauni, skaudri, dramatiski, ar Krievijas iebrukumu Ukrainā saistīti satura akcenti uzrunāja ierastajā pianistu – Trīs Osokinu – zīmola vakarā. Iedvesmojošu laba garastāvokļa poti saņēma tie, kuri baudīja enerģijas, lirisma un veselīga humora caurstrāvoto Brodvejas mūziklu zelta izlasi Broadway Night, kuras galvenie varoņi bija mūziklu solisti Sāra Foksa, Ērls Kārpenters un diriģents Roberts Pērviss no Lielbritānijas kopā ar LNSO.
Visspožākās balsis
Jūrmalas festivāla atklāšanas galā koncerta solistu vārdi un skaits mainījās līdz pēdējam brīdim, līdz visbeidzot koncertā 19. jūlijā uzstājās pieci viessolisti, turklāt tādi, kuru vārdus der ielāgot. Tas šovasar nu jau kārtējo reizi parādīja, cik strauji un elastīgi tagad jāstrādā mūzikas menedžmentam. Visdramatiskākā droši vien bija ziņa, ka uzstāties nevarēs Jūrmalas festivāla galvenais mākslinieks, pasaulē pazīstamākais Latvijas tenors Aleksandrs Antoņenko. Viņam jānovēl pēc iespējas drīzāk izveseļoties un atkal tikt uz kājām (šī vārda burtiskā nozīmē). Tomēr bez tenora festivāls nepalika. Par spīti izmaiņu steidzamībai, bija pat divi tenori. Festivāla atklāšanā uzstājās Latvijas opermīļotājiem jau pazīstamais meksikāņu tenors Rodrigo Porrass-Garulo, kurš jau vairākkārt dziedājis arī Latvijas Nacionālajā operā (Džakomo Pučīni operās Toska un Madame Butterfly). Savukārt festivāla noslēguma koncerta publika sarīkoja pelnītas ovācijas LNO solistam Mihailam Čuļpajevam pēc Žila Masnē Vertera ārijas emocionāli karstā un muzikāli niansētā izpildījuma plašā elpā un vokālajā plūdumā.
Starptautiskā Antonīna Dvoržāka konkursa uzvarētāja un Riharda Vāgnera asociācijas stipendiāta Rodrigo Porrasa-Garulo balss šogad skanējusi Glaindbornas festivālā, un viņš var lepoties ar žurnāla Opernwelt nomināciju kategorijā Gada labākais dziedātājs par Kalafa lomu Turandotā. Tieši ar Kalafa āriju, vienu no vispopulārākajiem galā koncertu hitiem, viņš bija izvēlējies sākt uzstāšanos Dzintaru koncertzālē. Dedzīgi temperamentīgā pašatdeve un spēkpilnais balss lidojums, dziedot uz visu banku, nekavējoties sapurināja publiku. Turpinājumā – Hosē ārija no Žorža Bizē Karmenas, Pučīni Rūdolfs Bohēmas 1. cēliena duetā ar Mimī, kuru atveidoja viena no koncerta zvaigznēm, jaunais beļģu liriskais soprāns Luīze Fora, un populārais Dona Karlosa un hercoga di Pozas duets no Džuzepes Verdi Dona Karlosa kopā ar ukraiņu baritonu Ņikitu Ivasečko. Te arī apstāsimies, jo, lai gan uzmanība ierasti vispirms tiek veltīta tenoriem, šī koncerta spožākās pērles izrādījās sieviešu balsis.
Vakara saviļņojošākais atklājums bija beļģu soprāns Luīze Fora. Nesen tepat Dzintaru Mazajā zālē notikušajā starptautiskajā Hansa Gābora Belvederes jauno operdziedoņu konkursa finālistes liriskā, spodrā balss un vokālo nokrāsu bagātība apbūra itin visā, ko viņa dziedāja, – vai tā būtu apjomīgā, emocionāliem kontrastiem un koloratūrām pilnā Verdi Traviatas titulvarones Violetas ārija È strano!… Sempre libera vai pašapzinīgi kaprīzās subretes Mizetes valsis no Pučīni Bohēmas, izlutinātā, greznas dzīves apžilbusī Žila Masnē Manona vai Viljas dziesma no Franča Lehāra operetes Jautrā atraitne. Dziedātājas dabiskajā skatuves šarmā un personības gaišajā, siltajā starojumā ir kaut kas pašā būtībā ļoti radniecisks amerikāņu operdīvas Renē Flemingas neatraidāmajam valdzinājumam. Lai gan Belvederes konkursa balvas saņēma citi, ir pilnīgi skaidrs, ka Dzintaros klausījāmies vienu no brīnišķīgākajām operas tuvākās nākotnes balsīm.
Vēl viena valdzinoša šī koncerta balss pieder Detmoldas Valsts teātra solistei vācu mecosoprānam Dorotejai Bīnertei, kura ir sadarbojusies ar Latvijas Radio kori un kamerorķestri Sinfonietta Rīga. Viņas Dalila (ne vispazīstamākajā Kamila Sensānsa operas Samsons un Dalila ārijā, bet Amour! viens aider ma faiblesse), Šarlote no Masnē Vertera, Bizē Karmena pavedinoši vijīgajā segidiljā un Johana Štrausa operetes Sikspārnis ekscentriskais grāfs Orlovskis ir lomas, kurās dziedātāja izpaudās plašā un gudri izkoptā vokālajā spektrā, kura pamats ir silta, emocionāli piepildīta, izlīdzināti plūstoša balss ar ļoti patīkamu tembru. Kijivas Nacionālās operas solistes Olhas Matušenko vienīgais, toties efektīgais solopriekšnesums atsvaidzināja programmu ar retumu mūsu koncertrepertuāra kontekstā – ukraiņu klasiķa Mikolas Lisenko operas Natalka Poltavka titulvarones sprigani folklorisko dziesmu, kurā viņa nelokāmi atsakās iziet par sievu pie nemīlama vīra.
Ukraiņu baritons Ņikita Ivasečko, kurš šī gada Hansa Gābora Belvederes jauno operdziedoņu konkursā izcīnīja 2. vietu un šoruden sāks gaitas Vīnes Valsts operas trupā, festivāla publikas mīlestību iemantoja ar jūtīgo muzikalitāti. Maskulīna bravūra un robusts vīru spēks šim māksliniekam pagaidām ir svešāka pasaule, toties liriskā būtība ļāva neierastā gaismā interpretēt toreadora Eskamiljo kuplejas no Karmenas. Tieši uz Dzintaru koncertzāles skatuves bija acīmredzams, cik atraisīti, brīvi, artistiski un pārliecinoši mūzikas atskaņojumu pie Jūrmalas festivāla orķestra diriģenta pults vada Mārtiņš Ozoliņš, gan iejūtīgi lolojot solistus, gan aizraujoši izpildot simfoniskos fragmentus.
Mūsu dārgumi
Turpinot stāstu par Jūrmalas festivālā dzirdētajām balsīm, ir jāmet tilts uz tā vainagojumu – 24. jūlijā notikušo koncertu Dzimuši Latvijā, kura lielāko saviļņojumu pēc Dārziņskolas neparasti virtuozās perkusionistes Sonjas Misiņas, topošās pianistes Evelīnas Jēkabsones un starptautiski atzītās čellu mūzikas zvaigznes Margaritas Balanas priekšnesumiem sniedza tenora Mihaila Čuļpajeva un soprāna Ilzes Grēveles-Skaraines uzstāšanās. Mihaila Čuļpajeva talants un izkoptā meistarība spilgti uzziedējusi tieši pagājušās sezonas izrādēs un koncertos. Taču, pat to nezinot, nudien pietiktu ar Vertera ārijas izpildījumu, lai saprastu, ka mums ir darīšana ar īstu Latvijas vokālās mākslas dimantu. Pārsteidzoši, bet to izdevies noslīpēt tieši pandēmijas laikā! Savukārt Ilze Grēvele-Skaraine, kura savu soprānu vispirms izkopusi specifiskajos vēsturiskās (baroka) un laikmetīgās mūzikas notikumos, uz Dzintaru koncertzāles skatuves pārliecināja gan vokāli ārkārtīgi grūtajā donnas Annas ārijā no Mocarta operas Dons Žuans (amplitūdā no cildenas kantilēnas līdz briljantspodrām, precīzām koloratūrām), gan Violetas ampluā – Traviatas 1. cēliena dzīru dziesmā, kurā abi kopā izteiksmīgi, plastiski un nesamāksloti izspēlēja attiecību ainu. Jaunā mīlētāja kautrība un impulsīvā sajūsma te bija iepretim daiļās kurtizānes rotaļīgi pašapzinīgajai koķetēšanai. Tikai daži nepārspīlēti, bet zīmīgi un jūtās sakņoti žesti un skatieni – un, šķiet, mēs vērojām to, ko jaunie cilvēki visdrīzāk vēlētos noslēpt no svešām acīm. Lūk, patiesīguma atslēga, kas tik reti dodas rokā.