Tas Evelīnai ļāvis komunicēšanu pārcelt tā saucamās izpētes gultnē, kas savukārt ir aktuālākā pieeja pēdējos gados (vismaz Latvijā). Sākotnēji, ļoti agri startējot starptautiskā apritē (Sidnejas biennālē 2006. gadā) un pārstāvot Latviju Venēcijas biennālē (2009), māksliniece piedāvāja diezgan grandiozas instalācijas, turpretim pēdējā laikā nosliekusies par labu skaņu mākslas izmantojumam. Evelīna ir uzņēmīga, viņa starptautiskajā izstāžu un mākslinieku apritē iekļaujas organiski, kas ļauj domāt, ka arī turpmāki panākumi neizpaliks.
Rīgas galerijā izstādītais fotogrāfiju cikls Evelīnas Deičmanes radošajā biogrāfijā liekas kā pārsteidzošs solis sānis. Fotogrāfiju cikls, kas tapis 2007. gadā kopā ar franču mākslinieku Teo Mersjē, nav liels - desmit darbu. Tomēr, izstādīts vienkopus Rīgas galerijā, tas nenoliedzami atstāj iespaidu. Fotogrāfijas veidotas kā inscenētas figūru un priekšmetu kompozīcijas, kas atgādina baisu murgu ainas: tukla, mazliet gaisā parauta sieviete, ap kuru lidinās baloži, meitene ar cirvi, kurai kāju vietā smags koka bluķis, puskails puisis, kuru caurdūris degošs zars. Visas šīs neticamās figūras iekārtojušās tukšā, droši vien pamestā dzīvoklī, kas atrasts Berlīnē, bet tikpat labi varētu būt arī Rīgā, kaut kur mums kaimiņos. Vienkāršā vide un dīvainie notikumi veido spēcīgu kontrastu. Kaut gan notikumu, kas kaut kā ticami būtu sākušies un varētu loģiski atrisināties, nemaz nav - ir spilgtas vizuālas ainas, mirklīgas vīzijas, kam nav vajadzīgs ne pamatojums, ne attīstība. Foto inscenējumi apliecina tuvību sirreālismam, piešķirot lielu nozīmi sapņu tēliem, neapzinātiem impulsiem, lai gan tie dabā realizēti ar smalku aprēķinu un atjautīgu prātu. Māksliniece uzsver, ka attēli nav pārveidoti ar datoru, bet pilnībā «uzvesti» dabā. Šajā ziņā viņas darbi sasaucas ar kolēģu Kriša Salmaņa un Kaspara Podnieka meklējumiem. Rezultāti iedarbojas gan emocionāli, gan intelektuāli, liekot prātot, kā gan to visu var dabūt gatavu.
Deičmanes vizuālās fantāzijas varētu saukt arī par antipasakām, kas slēpj sevī saturisku izaicinājumu: atšķirībā no pasakām tajās nav nekādas morāles, ko varētu likt iemācīties bērniem. Tādēļ intriģē jautājums, kā gan šīs tumšās domas, kas balansē uz gotu subkultūras robežas, ienākušas, atvainojiet par frivolu atsaukšanos uz autores izskatu, tik gaišā galvā? Man versija ir, ka tās ir smalkas telpas izjūtas izraisītas. Katram taču ir gadījies, ka, ienākot tukšā dzīvoklī «ar biogrāfiju», pārņem savādas izjūtas, soļus gribas likt uzmanīgāk un nerunāt pārāk skaļi, it kā kāds jau būtu priekšā. Mākslinieces priekšrocība ir spēja šīs nojausmas vizuāli skaidri artikulēt. Evelīnai Deičmanei kādreiz bija darbs ar riņķojošu mikrofonu, kas radīja draudīgas skaņas pats no savas kustības vien (Diametrs 761, 2006). Izrādās, telpa nav tukša pat tad, ja tajā nekā nav!
Izstāde Melnās pasakas. Rīgas galerijā līdz 18. februārim.
www.riga-gallery.com.