Režisores Ingas Tropas-Fišeres jauno, gandrīz četras stundas garo izrādi Ekspedīcija Jāzeps pēc Raiņa traģēdijas Jāzeps un viņa brāļi motīviem Jaunajā Rīgas teātrī nedēļas laikā noskatījos divas reizes divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pirmizrādi divi aktieri spēlēja, būdami redzami savainoti, kustību traucējumiem pielāgotās mizanscēnās, tas neizbēgami radīja neparedzētu stresu abās pusēs rampai. Otrkārt, uz skatuves redzamais – nesaistīti ar aktieru fiziskajām iespējām – lielākoties raisīja tik intensīvu neērtības sajūtu, ka negribējās ticēt savām acīm. Pēc nedēļas aktieru fiziskās traumas bija apdzijušas, stress mazinājies un kopumā izrāde it kā sākusi elpot brīvāk. Tomēr neveiklības sajūta kā bija, tā palika.
Sakrālā ģeometrija
Inga Tropa-Fišere ar Raini jau ir tikusies. 2018. gadā Latvijas Nacionālās bibliotēkas iniciētajā vairāku mākslinieku kopprojektā Stikla kalns pēc Raiņa poēmas Daugava motīviem režisore veidoja tās divas daļas, kuru pieredzēšanas nosacījumi bija skatītājiem visizaicinošākie. Baltās Daugavas laikā vēlā vakara stundā skatītāji gulēja uz vingrošanas paklājiņiem LNB pirmā stāva vestibilā un ļāvās Raiņa vārsmās runājošās bibliotēkas ēkas hipnozei. Savukārt tūlīt pēc tam Sarkanā Daugava bija fizisks kāpiens ēkas 11. stāvā kā kolektīvs ceļš Stikla kalnā. Tā bija jauna, radoša, fizisko un garīgo pieredzi integrējoša pieeja Raiņa kosmosam.
Nav pamata apšaubīt, ka arī Ekspedīcijas Jāzeps vizuālās pasaules veidotāju komanda – mākslinieks Miķelis Fišers ar asistenti Ievu Stalšeni, kostīmu māksliniece Evelīna Deičmane-Vida, gaismu mākslinieks Lauris Johansons, videomāksliniece Austra Hauks – kopā ar Ingu Tropu-Fišeri un kustību režisoru Dmitriju Gaitjukeviču nopietni pētījusi un iedziļinājusies ne tikai Raiņa lugas tēlainībā, bet arī senebreju un Ēģiptes, Bībeles un mitoloģijas, rituālu un ezoterikas praksēs. Programmiņā norādīts plašs konsultantu loks no mācītājiem līdz Raiņa pētniekiem un aktieriem. Bet, kā saka Raiņa Potifers: "Tas rakstos der, ne dzīvei."
Spēles laukums ir burtiski pārbāzts ar vizuālām zīmēm, kuras pašas prasās iedalāmas vairākās grupās. Vienā skatuves pusē stilizēts, no grāmatām būvēts Bābeles tornis, kas iesniedzas "debesīs", otrā pusē – bedre, kas skulpturālās grupās dzemdē, iesūc un atvemj Jāzepu un viņam piesaistītos. Bedres fonā nemitīgi redzamas dažādas ēnu spēles vai projekcijas, sākot no nepārprotamām Jāzepa sapņu vizualizācijām līdz simboliski piesātinātiem grafiskiem ikosaedra, tetraedra un oktaedra zīmējumiem, kas izrādes gaitā pārtop arī reālās figūrās. Sakrālā ģeometrija, tā teikt (starp citu, akurāt šāda nosaukuma mājaslapā var iegūt detalizētu Platona trīsdimensionālo apjomu ezoterisko analīzi un zīmēšanas instrukcijas – to kā izdales materiālu mierīgi varētu pievienot jau tāpat dziļdomīgajai JRT izrādes programmiņai).
Kostīmu un grima estētikā stilizēti seno jūdu gurnauti, galvassegas, bārdas rugāji, kā arī Ēģiptes valdnieku zelta varenības zīmes un melnās acu līnijas. Tas viss pats par sevi tā varētu būt, ja vien būtu tehniski kvalitatīvi izpildīts un savstarpēji mijiedarbīgs. Bet nav. Ir lētu materiālu kostīmi un kā no karnevāla veikala ņemtas "zeltlietas", aktieriem nedraudzīga, plakana dekorācija un poverpointa mandalas atgādinošas projekcijas. Rolāns Barts kādreiz rakstīja, ka teātra skatītājam gan šķiet, ka viņš redz Hamletu, kroni un ārprātu, bet patiesībā tas ir tikai aktieris, rekvizīts un ārprāta simulācija.
Tieši to piedāvā Ekspedīcija Jāzeps – simulāciju. Nevis mītiska rituāla patiesu rekonstrukciju, bet pretenciozu un samocītu inscenējumu, kas turklāt virzās uz priekšu mokoši lēni, jo organizēts pēc dīvaina principa – gari, statiski dialogi spilgtā dežūrgaismā mijas ar ekspresīvi inscenētām grupu "dejām", kuru laikā iekšējā darbība apstājas un šķiet, ka atrodamies jauno aktieru skatuves kustības eksāmenā. Annas Ķirses mūzikā gan ir ļoti daudz īstuma – vairākas caurviju tēmas, instrumentu un balsu polifonija, mērogs.
Teksts strādā spēcīgi
Ekspedīcija Jāzeps, par spīti lieki mainītajam nosaukumam un intriģējoši pieteiktajam mūsdienīgajam sākumam, lielās līnijās seko Raiņa lugas tekstam un jēgai, tikai atsakoties no dažiem tēliem, dažas ainas īsinot un dažas atkārtojot divreiz. Un nenoliedzami Raiņa teksts pats par sevi strādā ļoti spēcīgi – brāļu naids; ļaunums, kas rada ļaunumu; subjektīvo atmiņu relatīvā daba; kā piedot nepiedodamo un tikt ārā katram no savas bedres… «Un rīts būs jāpieņem, lai kāds tas nāks» – šos vārdus šobrīd gribētos atkārtot kā mantru.
Kas šajā visā atliek aktieriem? JRT lielie meistari nelielās epizodēs ar dotajiem apstākļiem tiek galā katrs savā veidā: Gundars Āboliņš Jēkaba lomā svinīgi deklamē, Kaspars Znotiņš kā Potifers – mefistofeliski ironizē. Jevgēnijs Isajevs (Rubenss) un Ivars Krasts (Simons) izmanto katrs sev ierastos paņēmienus: pirmais – enerģisku centību, otrais – tikpat enerģisku lecīgumu. Pamanāmi, emocionāli vērienīgi ar Asnates lomu teātrī atgriežas Kristīne Krūze, kuras varonei režisore piešķīrusi šamaniskas īpašības. Tomēr diskutabla ir režisores apzinātā atteikšanās no varoņu bioloģiskā vecuma nosacījumiem. Raiņa lugā starp Kanaanas un Ēģiptes periodu paiet apmēram trīspadsmit gadu, pieaug gan Jāzeps, gan Benjamiņš, un Asnate ir jaunāka par Jāzepu. Uz skatuves Kaja Hermaņa spēlētais Benjamiņš kā ir, tā paliek mazs zēns, savukārt vecuma atšķirība starp Toma Harjo Jāzepu un Kristīnes Krūzes Asnati ir nenoslēpjami pretēja Raiņa iecerei un iegūst negaidīti divdomīgu mātes un dēla attiecību konotāciju.
Piezemēšanās
Izrādes dzīvais centrs noteikti ir JRT jauno aktieru kopa – Toms Harjo Jāzepa lomā, Agate Krista Dinas lomā un Ritvars Logins, Jānis Grūtups, Gerds Lapoška, Matīss Ozols un Dāvids Pētersons brāļu lomās. Jāpiekrīt kādreizējam Dailes Jāzepam Jānim Paukštello, kurš televīzijas intervijā pēc JRT izrādes aizkustināts pauda, ka "katrs no viņiem var būt Jāzeps". Tā ir. Viņi visi ir pilnā mērā izmantojuši iespēju faktiski pirmo reizi spēlēt pilnformāta lugā, kas liek noturēt caurviju domas un darbības līniju piecu cēlienu garumā. Visi spējuši tikt galā ar Raiņa tekstiem ne tikai formāli (ritms un valoda te nav nekāda izprieca), bet arī pēc jēgas.
Ir prieks un lepnums redzēt, ar kādu inteliģentu cieņu pret Raini, skatuvi, skatītājiem, partneriem un sevi neviens no viņiem neiekrīt izrādes kankarainās pseidoestētikas lamatās, nenobīstas ķiķinošas vai guļošas skatītāju zāles priekšā un godprātīgi, bez pārspīlējumiem un kariķēšanas izstāsta katrs savu stāstu. Jānis Grūtups – Jūdas paradoksālo godīguma un gļēvuma apvienojumu. Ritvars Logins – Levija rafinētā, šarmantā ļaunuma biedējošo spēku. Gerds Lapoška – Izašara nežēlīgo patiesības balsi kā viduslaiku ākstam karaļa galmā. Matīss Ozols un Dāvids Pētersons – Azera un Naftaļa klusējošā vairākuma izšķirošo nozīmi. Agates Kristas Dina ir tīra un absolūta mīlestības balss un labākā jaunās aktrises loma līdz šim. Savukārt Toms Harjo ir pārliecinošs mūsdienu Jāzeps – ļoti jauns, intelektuāls, mierīgs un pašpietiekams. Viņš jau sākumā kaitina brāļus tieši ar savu mierīgo pārliecību – bez izaicinājuma un provokācijas. Savukārt Ēģiptē viņu it kā nesagatavotu pārsteidz paša iekšējā tumsa, tas, cik negaidīts pats sev var kļūt cilvēks.
Inga Tropa-Fišere pirms pirmizrādes priekškara atvēršanās publiski uzrunāja skatītājus, brīdinot, ka divi aktieri spēlēs ar kruķiem, un šai sakarā vēstot kaut ko tēlainu par jauno aktieru vēlmi "lidot un sapņot", bet neprasmi "droši piezemēties". Gribētos nepiekrist. Ar jaunajiem aktieriem viss ir kārtībā, viņi visi šoreiz Raiņa lugā un uz JRT skatuves ir piezemējušies maksimāli atbildīgi un godīgi. To gan nevar teikt par pašu režisori un izrādi kopumā.
Ekspedīcija Jāzeps
JRT Lielajā zālē 13., 14., 16.IV plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–30