Kāds apmeklētājs atsauksmju grāmatā par Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstādi Pacieties bija ierakstījis, ka grib atpakaļ savus divarpus latus, jo neredzot, par ko būtu jāmaksā. Lai nerastos nepareizs priekšstats, jāpiemin, ka tādas kritiskas atsauksmes tur bija tikai divas.
Skuja pēc Ziemassvētkiem
Pašlaik, kad rakstu, mēģinu atsaukt atmiņā skaidro sajūtu, kāda mani pārņēma, lasot to ierakstu. Man gribējās iesaukties, ka es gan labprāt turpmāk katru dienu piemaksātu, lai tiktu atkal izstādes radītajā stāvoklī. Taču nekā, stāvoklis ir trausls, sabirst visādos citos iespaidos drīz pēc iziešanas no Arsenāla. Bet ir nepieciešamība atgriezties. Nevis pēc kaut kā aizmirsta vai nepamanīta, bet gan pēc kaut kā dienišķi vajadzīga, kā pēc gaismas un gaisa, piemēram. Te nu nevajadzētu pārprast, ka mākslinieki uztaisījuši ko tādu, bez kā mana dzīve vairs nav iespējama. Tomēr ar to, kas redzams vai, precīzāk, kas ar skatītāju notiek izstādē, viņi atgādina par šo to, bez kā tiešām laikam nekāda īsta elpošana nesanāk.
Un šoreiz viņi pat ir žēlīgāki pret skatītāju, salīdzinot ar iepriekšējo izstādi Kas man ko slēpt, sēžot vienam rožu dārzā, kas pirms pāris gadiem notika Spīķeros. Fotogrāfija no tās izstādes ielūguma visu šo laiku nedeva mieru, jo saņurcītais Kristapa Kalna skatiens bija tik lielā pretstatā tai skaistajai, apsolījumu pilnajai ņirbai izstādē, ka likās, tur ir kāds āķis, kam netieku klāt un kam arī nav paredzēts tikt klāt. Ziniet, iedūries kā viena no tām skujām, kas mētājas pa dzīvokli vēl ilgi pēc Ziemassvētkiem. Lai cik nu neveikli, bet iztēlojos, ka izstāde Pacieties ačgārnā veidā ir tā eglīte, no kuras mētājās skujas.
Tiem, kas neredzēja, atgādināšu, ka iepriekš kim? izstāžu zālē uz galdiņa vāzē visu laiku bija svaigi ziedi - tāds krāšņs pušķis. Ap tiem griezās kaut kāds starmetis, un ziedu ēnas taisīja kino uz zāles sienām, kur bija projicētas melnbaltas bildes no kāda laimīga ģimenes albuma, apmēram tā. Un saņurcītais tips (viens no autoriem) tikai uz ielūguma atklātnītes. Šoreiz ielūguma bildītē caurspīdīga naktslampiņa un elektroniskā pulksteņa monitoriņš ar zaļiem, kantainiem cipariņiem, kas rāda agru, agru rītu - varbūt kas tāds, ko redz tas iepriekšējā ielūguma skatiens. Skatos, ka man nojukusi iecere kaut kā saistīt abus izstāžu skatienus - viens no ilgākajiem iespaidiem no Arsenāla ir skatiens, ar kādu mūsos raugās cilvēks no ainas, ko iepriekš zinām kā Māliņas un Kalna Video altāri (Marijas Magdalēnas baznīcā 2006. gadā), - jo lielāka distance, jo pieaug tā darba vērtība. Tomēr iecerētā saistība neveidojas, vien tik, cik vispār sakralitātes ir tādā noslēpumainā lietā kā skatīšanās.
Jumts paliek vietā
Pirmās atsauksmes autors teica, ka gaidījis, ka izstāde noraus jumtu, bet tas neesot noticis. Un tiešām, jumts paliek vietā. Lai kā gribētos, ka vizuālās mākslas izstādes mūs parauj vai vēsta, šī neko tādu nedara. Tāpat kā tas kim? starmetis - tā skopi izgaismo, ko nevar neizgaismot, jo citādi vienkārši neko nevarētu redzēt. Man izdevās saskatīt, lūk, ko - ka bez darba nekā nav, ka bez Dieva nekā nav un ka patiesība ir vienmēr aiz ļoti daudz kā, kas tik bezcerīgs to aizsedz. Kādreiz, kad kā apnicīga muša spindzēju riņķī vienam cilvēkam, nu ko viņš vispār grib dzīvē, viņš teica, ka gribot mierīgi nomirt. Viņam tolaik bija drusku pāri trīsdesmit, un man likās, ka nieki, ka viss taču ir kā kim?. Un tad ik pa brīdim gadās kāda māksla - vienalga, tas ir kāds teksts, kino vai izstāde, kas ir tai šaurajā, šaurajā vietā starp līksmām gavilēm un viedu nīgrumu. Citkārt, lai atrastu to vietu, mākslinieki veido vairākas izstādes vai projektus citu pēc cita, veltīdami tam savu dzīvi. Un kad vairs nevar klausīties neko par «pamatīgām» vai «fundamentālām» «lietām» vai, pasarg dievs, «vērtībām», tad talkā nāk spīdīga klavieru laka, marmors un smalki galdniecības darbi.
Šoreiz mākslinieki nepiedāvā paņemt no izstādes līdzi to otru skatienu. Turklāt tas laikam nemaz nebija foto, bet gan video kadrs. Tādu nevar paņemt līdzi, bet līdz 18. martam vēl katru dienu tikai par divarpus latiem var izgādāt sev laiciņu, lai atcerētos. Otrdienās vispār par latu, un pēc tam jau kā katrs māk. Līdz kamēr atkal kāds palīdz. Paldies autoriem!
Sarmīte Māliņa. Kristaps Kalns. Pacieties. Izstāžu zālē Arsenāls līdz 18. martam.