Patvērums mākslā
Latvijas teātros un koncertvietās distancēšanās dēļ pašlaik drīkst pulcēties labi ja puse no ierastā apmeklētāju skaita, taču to nevar salīdzināt ar bēdu leju daudzviet citur. Piemēram, Madridē publiskās vietās un arī privātos notikumos kopš šīs nedēļas sākuma drīkst pulcēties ne vairāk par desmit cilvēkiem, kuri nav no vienas mājsaimniecības. Tas attiecas arī uz bērēm, kāzām un kristībām… Tepat blakus, Lietuvā, ir jāvalkā sejas aizsargmaska sabiedriskajā transportā, visās publiskajās iekštelpās (ieskaitot veikalus un kafejnīcas) un pat publiskajos pasākumos brīvdabā.
Situācijas pasliktināšanās kaimiņos ietekmējusi arī Garīgās mūzikas festivāla programmu – uz Rīgu nevarēja atbraukt un koncertēt Lietuvas valsts koris, tāpēc izpalika 3. septembrī plānotais lietuviešu laikmetīgās mūzikas koncerts. Savukārt LNSO mākslinieciskais vadītājs Andris Poga iestrēga Norvēģijā: pēc trim koncertiem pie Stavangeras simfoniskā orķestra diriģenta pults atgriežoties Latvijā, viņam nāktos divas nedēļas sēdēt pašizolācijā, bet izmantot izņēmuma tiesības būtu pārāk riskanti. Tāpēc Johannesa Brāmsa Vācu rekviēma interpretācija nonāca diriģenta Aināra Rubiķa rokās. Konkrētajā gadījumā šī savukārt bija Covid-19 mākoņa zelta maliņa, jo Berlīnes Komiskās operas muzikālais vadītājs Ainārs Rubiķis bija pieejams tepat uz vietas, dzimtajā Rīgā.
Par laimi, šī nebija diriģenta nomaiņa pēdējā brīdī. Aināra Rubiķa rīcībā bija pilns mēģinājumu cikls ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Valsts akadēmisko kori Latvija un solistiem Elīnu Šimkus un Rihardu Milleru. Visiem kopā izdevās muzikāli dziļš, emocionāli patiess un dramaturģiski mērķtiecīgs Vācu rekviēma lasījums. Kā zināms, šī meistardarba svarīga vēsturiskās nozīmes šķautne ir fakts, ka komponists izmantojis nevis kanoniskos latīņu tekstus, bet gan Mārtiņa Lutera tulkotās Bībeles tekstus vācu valodā. Tomēr galvenais ir pašas mūzikas un tās izpildītāju spēja uzrunāt klausītājus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, Rīgas Doma akustikā izbaudot kordziedājumus, īpaši jau fūgas un citu komplicēto daudzbalsību, valodu zināšanas klausītājiem nekad nav palīdzējušas un nepalīdzēs. Arī koncerta programmiņā teksti nav publicēti nedz oriģinālvalodā, nedz tulkojumā un nav pat iezīmētas Rekviēma daļas. Atliek izbaudīt Brāmsa meistardarbu kā absolūto mūziku, un te nu noteicošā nozīme ir interpretācijai.
Ainārs Rubiķis ir izteikti muzikāls diriģents "no dabas". Smalki niansēti izgaismojis un izaudzējis Rekviēma sākumu, ikkatru frāzi, viņš to turpināja kā skanējumu blīvumu arhitekts, veidojot attīstību dabiskā mūzikas plūdumā: kāpjošos un krītošos mūzikas viļņos jeb elpojumā, brīžiem sasniedzot gluži ekstātisku vērienu un spēku. Un tajā – nevis nāves, bet dzīvības spēka apliecinājums. Diriģenta talants jau ir pārliecinoši savijies ar meistarību, kas ļauj viņam izcelt katru detaļu, vienlaikus nepazaudējot lielo līniju, visas lielformas skaidru pārredzējumu, savukārt koris Latvija, LNSO un abi solisti tam bija izcils būvmateriāls.
Gaistošā pasaule
Ļoti īpašs Garīgās mūzikas festivālā bija Māra Sirmā diriģētais koncerts – veltījums ģeniālā gruzīnu komponista Gijas Kančeli piemiņai (Rīgas Domā 20. augustā) –, kuru koris Latvija sniedza kopā ar Liepājas simfonisko orķestri un altistu Maksimu Risanovu. Tas sākās uzreiz ar māksliniecisko virsotni – meistara mūža pēdējo opusu Tsutisopeli/Gaistošā pasaule vīru korim (ar baritona Eduarda Fiskoviča solo), trompetei (Jānis Porietis), divām vijolēm (Līga Baltābola un Ginta Alžāne) un sitaminstrumentiem (Marta Kauliņa).
Nezinu, kā šo nošu lapās būtībā tikai ieskicēto, dziļi filosofisko, gaiši skumjo atvadu opusu dziedāja pats pirmais tā izpildītājs – vīru koris Gruzijā. Iespējams, uzticoties sestajam prātam. Zinu, ka, gatavojoties atskaņojumam Latvijā, vispirms veikts kas līdzīgs nošu materiāla restaurācijai. Ļoti lēnas frāzes, piepildīts klusums (Kančeli raksturīgās, zīmīgās pauzes) un balsis no tāluma līdzīgi hipnozei aizved citā – mūžības skartā – pasaulē un laiktecē: "Pa vidu sauszeme, bet apkārt – liela jūra."
Cita – satriecoši pēkšņu, dinamisku, elpu aizraujošu pretnostatījumu – estētika uzrunāja Kančeli slavenā vokāli simfoniskā opusa Styx/Stiksa lasījumā, kurā koris Latvija atkal satikās ar altistu Maksimu Risanovu. Par to pašu tēmu, par dzīves un nāves robežu, Stiksā tiek runāts, nevairoties no galējas, asi sāpīgas ekspresijas, skaņās zīmēta kalnu un aizu reljefa un no cilvēciskajām bailēm, kādu nav Tsutisopeli. Savukārt gudri programmas vidū ievietotais Riharda Dubras veltījumopusa Absolve, Domine/Atbrīvo, Kungs pirmatskaņojums atstāja gaišu, personisku pateicības jūtu caurstrāvotu pēcgaršu.
Atvērtība dažādībai
Garīgās mūzikas festivāls kļūst arvien interesantāks un atvērts arvien lielākai satura, proti, žanru un stilu, daudzveidībai. Šoreiz to sāka iespaidīgs ērģelnieces Ivetas Apkalnas solokoncerts Rīgas Domā. Festivālā labi iederējās baritona Rinalda Kandalinceva un ērģelnieces Kristīnes Adamaites programma Lūgšanu dārzs (Rīgas Domā 27. augustā), kurā vokālās mākslas cienītāju guvums bija izjustas latviešu klasiķu Jāzepa Mediņa, Jāzepa Vītola garīgās dziesmas, kā arī retāk atskaņotā vācu romantiķa Pētera Kornēliusa un Sezāra Franka opusi. Romantisms ir ļoti piemērots Rinalda Kandalinceva baritonam, kura izkoptais, līdzenais plūdums brīvi un bez forsēšanas skan pat visaugstākajā diapazona daļā. Vēlreiz pārliecinājos par Kristīnes Adamaites ērģeļspēles krāsu bagātību no Pētera Vaska Te Deum varenā spēka līdz precīzam Johana Sebastiāna Baha polifonijas atšķetinājumam un virtuozajam gaismas mirdzumam Aivara Kalēja Tokātā par korāli Lai slava Dievam ir un gods.
Turpinot vienu no Garīgās mūzikas festivāla galvenajām tradīcijām, Māra Sirmā diriģēto pirmatskaņojumu koncertu, šogad jaundarbi korim Latvija pasūtīti četriem ļoti atšķirīgiem komponistiem. Visdziļākais, profesionāli meistarīgākais izrādījās autoru četrotnes visjaunākās dalībnieces – Polijā dzīvojošās latviešu komponistes un ērģelnieces – Renātes Stivriņas Septiņi mirkļi pie krusta. Komponiste jūt kori un šo opusu rakstījusi, perfekti izmantojot profesionālā kora, tostarp tā solobalsu (tenoru Kristofera Volša un Didža Lielausa), iespējas. Renātes Stivriņas jaundarbs ir patiess un emocionāli uzrunājošs arī tāpēc, ka viņa ir gadiem iedziļinājusies katoļu garīgajā tradīcijā, vienkārši dzīvojot saskaņā ar to. Abi Ulda Marhilēviča nelielie opusi Agios o Theos un Kyrie uzrunāja ar melodisku vienkāršību un dažu interesantu harmonijas atradumu, autoram spējot atturēties no popmūzikas vilinājuma.
Alvils Altmanis pārsteidza, pavēršot Missa Brevis demokrātiskā džeza stilā un gaišās noskaņās, līdzās korim iesaistot instrumentālo grupu – Andi Klučnieku (flauta), Romānu Vendiņu (klavieres), Kristeru Kupču (ģitāra) un Arti Orubu (sitaminstrumenti). Te valdīja relaksēts vieglums, šī mesa neuzbrūk klausītājiem ar fundamentālu drūmumu. Tomēr brīžiem tas bija tāds vieglums un skaļums, ka Sv. Pētera baznīcā jau bija jāsāk justies kā krodziņā un pietrūka tikai vīna glāzes. Taču šajā pašā darbā ir arī muzikāli ļoti smalki nostrādātas epizodes, atmiņā paliekoši harmoniski risinājumi. Stiprā puse ir arī profesionālā formveide, prasme izcelt kontrastus, jaunus pavērsienus un krāsas.
Savukārt tieši formas izjūtas, prasmes kompozicionāli savākt kopā radošās idejas pietrūka Arta Gāgas austrumnieciski meditatīvajam darbam Top lūgts, kura improvizācijas veida attīstība ar paša autora – solo saksofonista – līdzdalību ievilkās bezgalībā ar vairākām beigām.
Džeza brīvība
Zīmīgi, ka par vienu no spilgtākajiem festivāla notikumiem izvērtās tā jaunums – džeza koncerts (Zirgu ielas koncertzālē 28. augustā), kurā džeza vokāliste Una Stade muzicēja kopā ar savām Doma kora skolas talantīgajām, spilgti atšķirīgajām audzēknēm – enerģisko Grētu Grantiņu un lirisko Evelīnu Kalniņu – un starptautisku (!) instrumentālo sastāvu, kurā līdz ar Unas Stades džeza studiju laikā Ņujorkā iepazīto dzīvesbiedru somu pianistu Tuomo Ūsitalo spēlēja kontrabasiste Kaisa Mēnsivu no Somijas un sitaminstrumentālists Džo Peri no ASV.
Improvizāciju brīvības caurstrāvotā programma aizraujoši, radoši atklāja šī žanra garīgo potenciālu no populārās kristiešu himnas Amazing Grace līdz Djūka Elingtona Come Sunday, Džordža Harisona Between the Devil and the Deep Blue Sea un Tuomo Ūsitalo oriģinālmūzikai, īpaši izceļot amerikāņu gospeļu mūziku atraisītā un modernā sniegumā.