Daugavpils teātra pievēršanās Gunāra Priedes dramaturģijai, turklāt krievu trupā, ir ievērības cienīgs notikums pats par sevi. Ģimenes drāma Zilā ir viena no tām Priedes lugām, kas salīdzinoši maz piesaistīta konkrētam laikmetam un politiskajai iekārtai, tāpēc tās iestudējumi ik pa brīdim parādās arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, piemēram, Latvijas Nacionālajā teātrī 2017. gadā, arī amatierteātros.
Režisors Ivars Lūsis un scenogrāfs Kristaps Skulte Daugavpilī ir izvēlējušies nedaudz dekoratīvu pieeju skatuves noformējumam. Samazinātajā spēles laukumā, kurā arī skatītāji sēž uz skatuves, uzbūvēti masīvi (un tik nelielā attālumā no skatītāja neizbēgami klaji butaforiski) mūri un kāpnes, savukārt uz ekrāna visu laiku redzama videomākslinieka Roberta Skultes filmētā jūra. Laikam taču ņemot vērā skatītāju iespējamos aizspriedumus, ir mainīts izrādes nosaukums. Taču kopumā izrādes radošā komanda pelnījusi uzslavu par rūpīgu iedziļināšanos dramaturga radītās situācijas būtībā.
Lugas vērtība
Izrāde tiek spēlēta jau kopš pagājušā gada oktobra, un tās programmiņā ir pieminēts sarakstīšanas gads (1972), uzsverot darba piecdesmitgades faktu un to, ka luga uzrakstīta trijās dienās. Šī gadskārta neko principiāli nenozīmē, ja nu vienīgi prasa no režisora izšķiršanos, ko darīt ar darbības laiku. Piemēram, režisors Toms Treinis jau minētajā 2017. gada izrādē sižetu risināja lakoniski noformētā spēles laukumā, un iestudējuma pieteikumā bija norādīts, ka darbība notiek mūsdienās. Savukārt turpat, Nacionālajā teātrī, 2004. gadā Mihails Kublinskis mēģināja attālināties no darbības vietas – Gagras – metaforiskuma virzienā, tiesa gan, tas īsti neizdevās.
Režisors Ivars Lūsis Daugavpils teātrī darbības norises laiku nekā īpaši neakcentē, gluži otrādi, aktieru runātajā tekstā ir atmests vārds "biedrene", kas latviešu titros saglabāts. Nekāda uzsvērta mūsdienīgošana arī nav iespējama, ņemot vērā, ka zvanīt varoņi iet uz tālsarunu punktu un nelaimīgais brauciens noticis ar tēva Volgu. Vienlaikus pati pamatproblēma – vainas apziņa pēc triju cilvēku nāves avārijā un cēloņu šķetināšana – ir tā lugas vērtība, kuras dēļ materiāls nenoveco.
Izrādes veidotājiem ir izdevies padarīt saprotamu dramaturga uzsvērto nepatiku pret jaunākās paaudzes patērētāju dzīvesveidu un pārliecību, ka daudzas nelaimes ceļas no pārāk labas dzīves bez finansiālām un cita veida grūtībām. Teksti ir saglabāti, bet tie skan kā pusmūža cilvēku pārdomas bez patosa. Arī mūsdienu pasaulē paaudžu attiecības ir pietiekami sarežģītas, lai arī iemesli atšķiras no tiem, kas satraukuši Priedi, kurš problēmas atrod gan vecāku, gan bērnu pusē: vieni pārcenšas ar materiālo nodrošinājumu, otri – ar tā baudīšanu. Arī mūsdienās netrūkst ģimeņu, kurās bērnu audzināšanai laika neatliek, un tam ne vienmēr ir sakars ar naudas pelnīšanu.
Lasa un tulko
Iestudējumam ir kāda specifiska nianse, kas saistās ar aktieru ansambļa atlasi. Ja visi četri aktieri spēlētu krievu valodā bez akcenta, skatītāji atbilstoši teātra nosacītībai uztvertu visus varoņus ar latviskajiem vārdiem kā latviešus un arī Jura apsēstība ar latvju dainām tiktu uztverta latviešu kontekstā. Taču Daugavpils iestudējumā, nemainot varoņu vārdus, Rasma, Juris (bieži, bet ne konsekventi viņu uzrunā par "Juru") un Linda ir krievi. Jo, kad atnāk Ivara Lūša Vidvuds, viņš runā latviski, bet Juris atbild krieviski, un tad arī Vidvuds pāriet uz krievu valodu – ar akcentu. Šāds pavērsiens, ko režisors, kurš pats spēlē Vidvudu, ir izdomājis sava akcenta attaisnošanai, iedod jaunu biogrāfiju Jurim, ļaujot skatītājam domāt par jauktu ģimeni, kurā māte runā krieviski, savukārt tēvs un vecmāmiņa (ne velti viņu sauc par Gro) ir latvieši.
Šādā kombinācijā Jura aizraušanās ar latvju dainām iegūst teju ekstrēmi neparastu nozīmi – viņš cītīgi urbjas cauri sējumiem vecajā drukā, lasa mātei (un skatītājiem) priekšā latviski un tulko krieviski. Jāteic, ka aizraušanās ar folkloru ir vienlīdz neikdienišķa nodarbe visos laikos, bet pirms piecdesmit gadiem tai bija teju disidentiska pieskaņa – buržuāzisko nacionālismu tik agresīvi kā 1959. gadā gan vairs neapkaroja, tomēr nevar teikt, ka tautasdziesmu lasīšana no seniem sējumiem būtu bijusi ideoloģiski ļoti atbalstīta.
Aktieru ansambļa iedziļināšanās savu varoņu biogrāfijā un emocijās izraisa cieņu. Vadims Bogdanovs Jura lomā akcentē nespēju atbrīvoties no satricinājuma un vainas apziņas par avārijas izraisīšanu, latvju dainas kļūst par tādu kā īslaicīgu patvērumu, aizraušanos, kas nevar sniegt atbildes, kāpēc notika tas, kas notika, bet kaut kādā mērā emocionāli kompensē acu priekšā nemitīgi zibošās ainas no liktenīgā brauciena, kurā pirms avārijas ieraudzīta zilā govs. Režisora izvēle ir iezīmēt atšķirību starp Jura fizisko stāvokli izrādes gaitā un finālā, kad viņš uz mūra nožogojuma ar skatu uz jūru uzrāpjas daudz veiklāk, nekā varētu domāt. Taču fināls kopumā atstāj situāciju neviennozīmīgu, kas varētu būt arī režisora nolūks.
Neviena cita vairs nav
Irinas Kešiševas Rasma cenšas turēties, bet mēs redzam, cik smagi viņai tas nāk. Aktrise akcentē savas varones izmisumu, nespējot saprast, kas īsti notiek ar dēlu, bet neviena cita viņai vairs nav. Irinas Kešiševas Rasmā ir mazāk paštaisnuma, nekā Priedes varonei varētu būt, viņa nav tik ļoti "pareiza" un pārliecināta par savas rīcības nekļūdību, kā viņu varētu rādīt. Rasma ir emocionāla, kompleksu mākta, izsista no līdzsvara, taču gatava cīnīties par dēlu zobiem un nagiem, lai arī nekādas lielās sapratnes mātes un dēla starpā nav. Skatījos Irinas Kešiševas un Vadima Bogdanova dialogu par dēla audzināšanas kļūdām un kaut kā ļoti spēcīgi sajutu, kā Priede ietekmējies no Rūdolfa Blaumaņa Pazudušā dēla – vairāk vai mazāk apzināti. Ir skaidrs, ka Rasma var saņemties ārēji, tomēr vainas apziņa par rīcību, kas izraisījusi dramatisku notikumu lavīnu, nez vai jebkad būs pārvarama. Irinas Kešiševas spēlētā varone ir stipra tikai tāpēc, ka viņai nav citas izvēles. Un, visticamāk, tā ir bijis arī agrāk, bet ar laiku vieglāk nekļūst.
Mērķtiecīgu un impulsīvu Lindu rāda Jeļena Ņetjosina. Viņas pirmā parādīšanās ir vārda tiešā nozīmē spilgta un izaicinoša – kostīmu māksliniece Jūlija Ļaha ietērpusi viņu koši sarkanā bikškostīmā. Vēlāk, kad Linda ir sapratusi, ka Juris mainījies, arī viņas vizuālais tēls transformējas. Aktrise spēlē ļoti konkrēti, viņas varone ir kā kaķe, kas nokrīt uz kājām jebkurā situācijā un ir spējīga gan pieglausties, gan ieskrāpēt un iekost. Ivara Lūša Vidvuds ir sevī apmaldījies lāga vīrs, kurš īsti nesaprot, ko pašreizējā dzīves posmā vēlas, un attiecīgi ļaujas vājībai, bet intuitīvi tiecas pēc kā cita.
Vēl viena sarežģīta epizode, ņemot vērā piedāvāto tēlu sistēmu, ir Rasmas dzērājdziesma, ko viņa dzied Vidvudam. Režisors, kurš šajā ainā ir arī Irinas Kešiševas partneris, izeju atrod, dziedāšanu pārvēršot par sirsnīgu kopīgu smiešanos, bet tad gan īsti neattaisnojas aiz mūra žoga mītošo (neredzamo, bet dzirdamo) kaimiņu Rozanovu jūsmīgā reakcija, kam nav reālistiski uztverama pamatojuma.
Izrāde Īpaša suga, ko teātris rāda, uz skatuves ierīkojot arī vietas skatītājiem, veiksmīgi iekļaujas jau iepriekš sāktajā iestudējumu virknē, kas pēta cilvēku attiecības, īpaši ģimenē. Šķiet, Daugavpilī šādām izrādēm ir gana atsaucīgi skatītāji. Izrāde nežilbina ar novatoriskiem meklējumiem formas ziņā, bet atbruņo ar patiesu iedziļināšanos Priedes lugas varoņu pasaulē.
ĪPAŠA SUGA
Daugavpils teātrī 3.II, 22.III plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12,50