Maestro Vasilijs Sinaiskis, kurš trīspadsmit gadu – no 1975. līdz 1987. gadam – bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieciskais vadītājs, pēdējā laikā pie tā ciemojies divās jubilejās. Vispirms diriģents ieradās LNSO 90. jubilejas sezonā 2016. gada rudenī, lai kopā ar orķestri, Valsts akadēmisko kori Latvija un solistiem atskaņotu Hektora Berlioza vērienīgo vokāli simfonisko opusu Fausta pazudināšana un Pētera Vaska Cantabile simfoniskajai stīgu grupai. Savukārt šoruden meistars pie LNSO atgriezās savas 70. jubilejas gadā, vienlaikus atgriežoties arī pie paša vadībā 1984. gada maijā pirmatskaņotās Jāņa Ivanova 21. simfonijas un piedāvājot krāšņu un izsmalcinātu britu vēlīnā romantisma klasiķa Edvarda Elgara variāciju Enigma lasījumu.
Programmu Elgars un Enigma kuplināja populārais, jauneklīgi dzirkstošais Sergeja Prokofjeva Pirmais klavierkoncerts, kura solists bija jauns kubiešu talants Horhe Gonsaless Buahasans. Pēc koncerta LNSO iecēla Vasiliju Sinaiski par savu goda diriģentu. Viņš ir pirmais šā titula ieguvējs LNSO pastāvēšanas vēsturē.
Enerģijas nezūdamība
Gan klausoties, gan vizuāli vērojot, kā Vasilijs Sinaiskis vada Jāņa Ivanova un Edvarda Elgara opusu lasījumu, bija skaidrs, ka diriģents neko nav zaudējis no sava jaunības temperamenta un enerģijas. To uzskatāmi demonstrēja ne tikai meistara žesti, bet pat tas, cik raitā, atsperīgā viegla skrējiena solī viņš uznāca un devās prom no skatuves. Taču pats galvenais – sevi netaupot, viņš, muzicēdams aktīvi un ļoti emocionāli, iedvesmoja un uzrunāja gan mūziķus orķestrī, gan klausītājus zālē. Te bija gan dziļuma un vēriena dimensija, gan svaigs redzējums.
Partitūras, lai cik tās būtu meistarīgi uzrakstītas un autora personīgi pārdzīvotas, ir atkarīgas no izpildītājiem. Šajā ziņā ikviens opuss mūžam paliek savā ziņā nepabeigts. Tieši emocionālais piesātinājums, diriģenta un orķestra pašatdeve darīja Jāņa Ivanova 21. simfoniju par tik dziļu, patiesu un jaudīgu drāmu, kāda šajā mūzikā atklājās 3. novembra vakarā Lielajā ģildē. Tas bija vēstījums bez distances un kompromisiem.
Jāņa Ivanova simfonisko mantojumu Vasilijs Sinaiskis pārzina pilnībā. Komponista domāšanu, komponistam raksturīgo, skarbo konfliktu dramatismu viņš iepazinis jau pašā pirmajā koncertā pie LNSO diriģenta pults, kopā pirmatskaņojot tolaik tikko uzrakstīto 16. simfoniju. Pēc tam gadu gaitā arī visas pārējās, ieskaitot 21. simfoniju, kas ir nepabeigta šī vārda vistiešākajā nozīmē. Tā ir latviešu nozīmīgākā simfoniķa gulbja dziesma, kuras instrumentāciju pēc meistara nāves pabeidza viņa kādreizējais audzēknis Juris Karlsons. Orķestra skanējumu Vasilijs Sinaiskis veidoja sulīgos, dinamiskos eļļas krāsas triepienos. Tieši Jāņa Ivanova simfonijas interpretācija bija koncerta augstākā mākslinieciskā virsotne, tā uzrunāja versmaini, tieši, emocionāli atkailināti un cilvēciski.
Elgara noslēpumi
Lai gan britu romantiķa Edvarda Elgara Enigma (Variācijas par paša tēmu) savā ilustratīvajā programmatismā nevar sacensties ar sava vācu laikabiedra Riharda Štrausa reljefi tēlainajām, krāšņajām, spoži instrumentētajām simfoniskajām poēmām, kuru izpildījums Vasilija Sinaiska vadībā savulaik veidoja LNSO seju, variāciju izpildījums izvērtās saistošs, dzīvīgs un izteiksmīgs. Kaut nedaudz papūloties izsekot līdzi programmiņā publicētajām īsanotācijām un nojaušot, kur koncentrēt uzmanību, šī muzikālā portretu galerija izvērtās pat ļoti daudzkrāsaina.
Edvards Elgars tajā neiet vieglāko ceļu, necitē un neapspēlē pazīstamākās tēmas Eiropas mūzikas vēsturē, izņemot pašsacerētās tēmas slēpto mugurkaulu – Ludviga van Bēthovena Patētiskās sonātes lēnās daļas cildeno korāļa melodiju. Viņš ir portretējis savus draugus un paziņas, par kuriem šodien mēs faktiski neko nezinām, un mūsu rīcībā nav viegli atpazīstamu ritmointonatīvu asociāciju. Toties 14 variācijās cits citam seko ļoti dažādi raksturi, un interpretācijas gaitā tos varēja nolasīt ļoti skaidri. Piemēram, komponista simpātijas Doras Penijas mīlīgās stostīšanās atveidojumu koka pūšaminstrumentu replikās (10. variācijā), aizlūstošas un visa plašā diapazona amplitūdā komiski lēkājošas vecišķas balss parodējumu aktierim Ričardam Baksteram Taunšendam veltītajā 3. variācijā, ar Dianas Ozoliņas čella solo sūtīto sirsnīgo sveicienu komponista draugam amatierčellistam Bezilam Dž. Nevinsonam (12. variācijā). Būtiski, ka visu šo raibumu diriģents sakārtojis mērķtiecīgā dramaturģijā ar kulmināciju 9. variācijas Adagio Nimrod cildeni plūstošajā, vērienīgajā simfoniskajā dziedājumā.
Mazāk pārliecinoši izpaudās Sergeja Prokofjeva Pirmā klavierkoncerta rotaļīgi vitālā un vienlaikus sapņaini liriskā pasaule ar jauno kubieti Bādkisingenes festivāla KlavierOlymp konkursa Grand Prix un skatītāju balvas laureātu Horhi Gonsalesu Buahasanu pie klavierēm. Savu darīja acīmredzamais jaunā mākslinieka satraukums un tas, ka solists un orķestris virtuozajā saspēlē jau joņoja katrs savā ritmā un tempā. Koncerta bezgalskaistā lēnā daļa un piedevās nospēlētā kāda kubiešu komponista miniatūra gan apliecināja pianista muzikalitāti un spēju no klavierēm izvilināt izkoptu toni.