Pagājušajā sestdienā, 28. janvārī, Lielajā ģildē noklausījāmies astoņpadsmito Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu, un tā uzmanības centrā bija jau astoņpadsmitais pirmatskaņojums – Ilonas Breģes Ceturtā simfonija Liepājas simfoniskā orķestra un tā mākslinieciskā vadītāja Gunta Kuzmas rokās. Vērtīgi atradumi bija ilgi nespēlētie Helmera Pavasara un Jāņa Mediņa koncertopusi. Programmā tika godināts komponistu jubilāru Jāzepa Vītola (160), Helmera Pavasara (120) radošais mantojums, tika izcelta arī šovasar gaidāmā Jura Karlsona 75 gadu jubileja.
Viss ir pa īstam
Simfonijas sacerēšanu pati Ilona Breģe sauc par riskantu pasākumu. Šī nu ir tā reize, kad riskantais pasākums izdevies gan muzikāli spilgts, gan emocionāli piepildīts un tieši tāpēc – tik uzrunājošs. Impulsus mākslas darbiem parasti sniedz pati dzīve. Pirmā asociācija, kas nāk prātā, izdzirdot ko tik mašināli agresīvu un masīvi uzbrūkošu, kādi ir simfonijas pirmās daļas orķestra tutti blīvie, raupjie klasteri, ir Krievijas iebrukums Ukrainā. Taču simfonija tika pabeigta 2021. gadā, vēl pirms šis karš bija sācies, un Ilona Breģe nav no tiem komponistiem, kas nelaiž garām izdevību ar atpakaļejošu datumu "piekabināt" saviem opusiem aktuālus veltījumus. Tad varbūt pandēmija, kas 2020. gada pavasarī apturēja un pārbiedēja visu pasauli? Arīdzan nē, jo simfonijas iecere radās vēl pirms tam.
Šis ir veltījums autores vistuvākajam cilvēkam – mātei Vizbulītei Breģei, kura aizgāja mūžībā pēc smagas slimības 2018. gadā. Togad krāšņi svinējām Latvijas simtgadi, un saistībā ar šo jubileju arī Ilonai Breģei tobrīd vēl orķestra Rīga direktores amatā bija daudz darba. Tik nežēlīga sabiedriskā un personiskā, svētku un bezizejas, šodienas smaguma un atmiņu gaišuma pretstāve piepilda Ceturtās simfonijas dramaturģisko vēstījumu. Tas uzrunā neatvairāmi un spēcīgi – arī ja nezinām tikko aprakstīto.
Sākotnēji mūzikas profesionāļu lokā valdīja zināma skepse pret tobrīd vēl jaunās, enerģiskās un vispusīgās mūziķes (spožas pianistes, vēl arī muzikoloģes) Ilonas Breģes kā komponistes radošā ceļa perspektīvu. Taču viņa mērķtiecīgi un neatlaidīgi kļuva par īstu šīs jomas meistari. Vispirms – kā drosmīga eksperimentētāja, pēc tam – kā izsmalcinātu skanējuma krāsu gleznotāja un mērķtiecīgu konstrukciju būvētāja. Nu nācis klāt arī vērienīgi uzrunājošs spēks. Šis ir radošais briedums – brīdis, kad talants, profesionālā meistarība un pārdzīvojuma patiesums ir jau savijies tik cieši kopā, ka vairs nav atdalāms un preparējams atsevišķi. Gluži vienkārši – te viss ir pa īstam.
Klausoties vērienīgajā, atsvešināti industriālajā, ritmiski sinkopētajā simfonijas pirmās daļas muzikālajā valodā, kļūstam par lieciniekiem paša likteņa dzelžainajam tvērienam un bezcerīgai, vientuļai cīņai tumšā telpā. Otrajā daļā orķestris uzbur neredzamo pasauli teju bez skaņas, dažnedažādi skarot instrumentu korpusu daļas. (Nav labākas vietas kā Lielās ģildes balkonā, lai vērotu, tieši kādos veidos tiek panākta šīs nemateriālās pasaules nojaušamā klātbūtne uz dzirdamības robežas.) Trešās daļas divpadsmit variācijās, zvaniņiem gaiši un smalki "skaitot" bezrūpīgos bērnības brīžus, pastorālā noskaņā, tonālās harmonijās izvijas agrā bērnībā sacerētas un mātei dāvātas vienkāršas dziesmiņas melodija. Šis ir simfonijas liriskais centrs – mažora teritorija dabas ainavā, ko pūšaminstrumenti virpina ap balto krāsu – do. Šīs daļas burvībā nozīmīga ir tembrālo un harmonisko krāsu izgaismošana koka pūšaminstrumentu saspēlē. Variāciju attīstības gaitā ir vieta arī enerģijai, dinamiskai dzīvei, pat džezam ar sinkopētām melodijām uz kontrabasu tipisko walking bass pamata. Arī nostalģiskai noskaņai, kurā (čella solo) jau citā gaismā atgriežas bērnības dziesmiņa. Simfonijas finālā – pāri visam esoša elpojuma miers. Izlīdzinājums. Harmonija. Stīgu dziedājuma skaistums. Gaiši majestātiska izskaņa.
Komponiste patiešām jūt orķestri un prot izmantot tā krāsu iespējas. Tās ir viņas mājas. To pašu var teikt arī par pirmatskaņojuma diriģentu Gunti Kuzmu, kurš orķestri vispirms iepazina no iekšpuses, pie klarnetes pults. Viņa vadītā interpretācija bija groda un pārliecinoša. Talkā nākusi arī iespēja šo simfoniju spēlēt jau otro reizi, jo vispirms tā tika atskaņota koncertā iepriekšējā vakarā Liepājā.
Vērtīgas atgriešanās
Ikgadējā latviešu diriģentu un orķestru parādē koši iemirdzējās Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) orķestris, kas diriģenta Kaspara Ādamsona vadībā vispirms ļāva niansēti izbaudīt mūsu mūzikas pamatlicēja Jāzepa Vītola horeogrāfiskās svītas Dārgakmeņi spilgti tēlaino krāsainību, raksturu dažādību, austrumniecisko kolorītu un instrumentācijas spožumu. Savukārt Helmera Pavasara Vijoļkoncerta 2. daļa ieveda īsti latviskā ainavā, kuras romantiskā dvēsele atvērās solistes Paulas Šūmanes siltajā, piesātinātajā vijoles tonī, spēles plūdumā un kaismīgumā. Liktenīgi iznāca, ka šis 1939. gadā uzrakstītais un kara apstākļos 1944. gada rudenī atskaņotais opuss bija Helmera Pavasara atvadīšanās no dzimtenes.
Vērtīga ir otra trimdinieka – Jāņa Mediņa – Otrā čellkoncerta atgriešanās mūzikas dzīves apritē. Jau komponista bēgļu gaitās radītais apjomīgais skaņdarbs tapis viņam agrāk neraksturīgā, sarežģītā mūzikas valodā. Jaunā domāšana kāpj pāri ierastajām tonālajām robežām un ritmikai. Reljefā, izteikti simfonizētā un tehniski virtuozā čellkoncerta partitūra ir prasīga pret izpildītājiem, taču solists, Briseles filharmonijas orķestra čellu koncertmeistars Kristaps Bergs, un Ainārs Rubiķis pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults šo cieto riekstu pārkož ar azartu un radošu pašatdevi, kas liek aizmirst par riskiem. Tik pazīstamā komponista negaidīti svešādo radošo telpu viņi apdzīvo brīvi, dabiski, virtuozi un emocionāli – gan temperamentīgi un trauksmaini, gan skumji un dziļi, atklājot personisku drāmu.
Jura Karlsona duālajā radošajā personībā un mūzikā sākotnēji dominēja ārēji spožais, teatrālais spēles prieks, savukārt pēdējās desmitgadēs viņam raksturīgā instrumentācijas, formveides un stilizācijas meistarība arvien noteiktāk kalpo citiem mērķiem – filosofiskai apcerei par būtisko. Jāzepa vīziju gadījumā tās ir pārdomas par cilvēku dabu un tās arhetipisko nolemtību no bibliskās vēsts līdz Raiņa traģēdijai. Šīs Jura Karlsona pārdomas par mūžīgo ļaunumu, skaudību, nodevību, nožēlu un piedošanu dienasgaismu Aināra Rubiķa vadībā ieraudzīja 2015. gadā Dzintaru koncertzālē Raiņa 150. jubilejai veltītajā programmā. Aizplīvurotas noskaņu vīzijas mijas ar tiešas, aktīvas darbības epizodēm senā stāsta izcelsmei atbilstošā, eksotiskā muzikāli ģeogrāfiskā vidē. Nesteidzīga, hipnotizējoša meditācija ar basa flautas un citu koka pūšaminstrumentu solo uz glissando septakordu atkārtotas secības fona mūs aizved bezgalīgā tuksnesī. Ceļojums izvēršas par tādu kā "Karlsona bolero" (patiešām, vietumis rodas zināmas asociācijas ar Ravela Bolero variāciju attīstību), ļaujot iztēlē skatīt gan to, kā brāļi cenšas nomaitāt brāli, gan pārējos tēlus un notikumus. Visu vainago vientuļš, pārlaicīgs sūfiju dziedājums Daumanta Kalniņa balsī. Starp citu, solista vēlīnais iznāciens bija kā visa koncerta reprīze, jo vakara pirmajā daļā Daumants Kalniņš LNOB orķestra sastāvā spēlēja oboju un angļu ragu.