Pēc Franko Dzefirelli (1923–2019) veidotā grezni apžilbinošā Džakomo Pučīni Turandotas iestudējuma pirmizrādes Ņujorkas Metropoles operā 1987. gadā pats režisors esot pašpārliecināti noteicis: "Šī ir laba investīcija. Tagad Metropoles opernamam būs kārtīga Turandota uz divdesmit pieciem gadiem." Šodien redzam, ka viņam bijusi taisnība – šis vērienīgais, vienā zeltā mirdzošais iestudējums priecē skatītājus jau ilgāk nekā 36 gadus. Starp citu, tieši pie Turandotas diriģenta pults 2009. gada oktobrī savu debiju Ņujorkas Metropoles operā piedzīvoja mūsu diriģēšanas zvaigzne Andris Nelsons, dažus mēnešus vēlāk mīlestībai uzticīgās verdzenes Liu lomu Ņujorkā dziedājusi arī Maija Kovaļevska.
Trīs zvaigznes
Vēl ilgāks skatuves mūžs ir Turandotas inscenējumam Latvijas Nacionālajā operā (LNO) – šoziem Pučīni pēdējās operas iestudējums svin piecdesmito jubileju. Maestro Riharda Glāzupa, režisora Jāņa Zariņa, scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Edgara Vārdauņa sagatavotā pirmizrāde notika 1973. gada 29. decembrī ar Žermēnu Heini-Vāgneri titullomā un Kārli Zariņu Kalafa lomā. Iestudējums ir kļuvis par spilgtu vēsturisku vērtību, kas lolota un glabāta jau vairākās dziedātāju un skatītāju paaudzēs. Ir iemesls palepoties, ka Turandotas iestudējuma dzīve uz LNO skatuves ir puse no pašas šīs Pučīni operas mūža, kas sākās ar Arturo Toskanīni diriģēto pirmizrādi 1926. gadā Milānas Teatro alla Scala.
Līdz šim 1973. gada Turandotas uzvedums LNO ir piedzīvojis četrus atjaunojumus. Pirmo veidoja režisors Oļģerts Šalkonis, turpmākos trīs – režisors Guntis Gailītis, kurš oriģinālā iestudējuma tapšanas laikā bija režisora Jāņa Zariņa asistents.
Turandotas iestudējuma jubilejai veltīto izrādi pagājušajā piektdienā, 5. janvārī, diriģēja Mārtiņš Ozoliņš. Titullomā iejutās soprāns Jūlija Vasiļjeva, neatlaidīgo princi Kalafu atveidoja franču un tunisiešu tenors Amadi Laga, maigās un pašaizliedzīgās Liu lomu spēlēja soprāns Dana Bramane. Visi trīs bija izrādes zvaigznes – pārliecinoši savu personāžu interpreti, kas uzturēja karstu iestudējuma emocionalitāti un lieliski tika galā ar vokālajiem izaicinājumiem, kuru Pučīni mūzikā netrūkst. Savukārt ar patieso, dabisko aktierspēli viņi spilgti atklāja šo simbolisko, vizuāli dekoratīvo, statisko pasaku tēlu cilvēciskos raksturus un jūtas. Amplitūda ir plaša – starp dzīvības un nāves apliecinājumu, bailēm un mīlestību, ledainu nežēlības un iedomu aukstumu un tā atkausēšanu, noliegumu un atzīšanu. Visa šī plašā emocionālā teritorija tika piepildīta.
Spriedze un izturība
Stereotipiski tiek uzskatīts, ka Turandota ir pārbaudījums dziedātāju balss saišu izturībai. Nav noliedzams, ka tā ir: lai izdziedātu Turandotas un Kalafa vokālās partijas, ir nepieciešamas lielas, dramatiskas balsis. Protams, tādas balsis, kādas pati daba bija dāvājusi leģendārajai Žermēnai Heinei-Vāgnerei un varoņtenoram Kārlim Zariņam, sastopam vien reizi gadsimtā. Taču Jūlija Vasiļjeva, kura pēdējos gados ir piedzīvojusi strauju profesionālo izaugsmi un papildinājusi repertuāru ar vairākām lielajām lomām, pierāda, ka viņa ir spējīga šo lomu nest, turklāt dara to vokāli stabili un spoži līdz pat izrādes finālam. Iestudējuma otrajā cēlienā – gan plašajā ārijā, gan uzdodot mīklas – viņas precīzi mērķētais soprāns sasniedz spriedzi, kurā vienlaikus apvienojas ledus un uguns.
Vēlāk, trešajā cēlienā, princese atzīsies, ka, jau ieraugot Kalafu, ir nojautusi, ka viņas ledus sirds drīz sadegs viņa mīlestības liesmās. Kad šis brīdis pienāk, šī Turandotas pārvērtība Jūlijas Vasiļjevas sniegumā atklājas ne vien vokālajās krāsās – dziedājumā ienāk silti toņi –, bet arī psiholoģiski. Bravo! Īpaši ņemot vērā, ka Turandotas kroni dziedātāja pirmoreiz likusi galvā vien 2023. gada decembrī. Jāatgādina, ka Turandotas stāstā Jūlija Vasiļjeva vispirms ienāca kā Liu – tātad kā absolūts pretmets Turandotai.
Tenora Amadi Lagas stāja uzreiz pierāda, ka viessolists, kurš mūsu opernamā līdz šim nav uzstājies, Kalafa lomā nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Viņa balss ir gana spēcīga un apjomīga, lai brīvi plūstu pāri krāšņajam orķestrim un atvērti izskanētu gan Kalafa pirmajos, uzliesmojošas kaisles pilnajos dziedājumos, gan varoņa slavenajā ārijā Nessun dorma, arī augstajos toņos. Taču ir jūtams, ka Amadi Laga sevi nesaudzē – šķiet, arī viņā pašā mīt avantūrista, riskētāja gars. Toties ir patīkami dzirdēt, ka šai balsij nav svešas nianses un maigums, kas no tās strāvo izskaidrošanās skatā ar Turandotu, tuvojoties operas finālam.
Vērojot Danas Bramanes skatuvisko sniegumu, ko viņa Liu lomā ir izkopusi jau kopš Turandotas iepriekšējā atjaunojuma 2017. gadā, rodas sajūta, ka dziedātāja šajā tēlā vienkārši dzīvo. Šī partija Danai Bramanei ļoti piestāv, un viņas balsī ir gan bezgalīgs, liegs liriskā soprāna maigums, gan drosmīgs spēks, kas liktenīgajos brīžos sasniedz dramatisku kulmināciju un liek līdzpārdzīvojumā sažņaugties sirdij. Viņas ķermeņa valodā ir gan pazemīga pakļaušanās liktenim, gan mīlestības spārnota ziedošanās ekstāze un bezbailība, kad Liu atbild Turandotai un izšķiras par pašnāvību. Tāpēc Danas Bramanes atveidotajai Liu skatītājs notic un dzīvo līdzi no viņas pirmā iznāciena līdz pat šķīstās meitenes traģiskajai nāvei.
Izrādes panākumus un tai veltītās ovācijas pilnīgi noteikti ir kaldinājis viss ansamblis: arī pārējo lomu atveidotāji, LNO orķestris un koris. Pārliecinošs savā cilvēcībā bija basa Krišjāņa Norveļa Timurs, perfekti sadziedājies jaunais komiskais ministru trio Kalvja Kalniņa Pings, Artjoma Safronova Pangs un Daiņa Kalnača Pongs, kuru priekšnesumā komiskais harmoniski sadzīvo ar lirisko, ļaujot klausītājiem uzzināt katra klusos, mazos, taču nesasniedzamos sapņus.