Vēsture kā falsifikācija: Umberto Eko grāmatas Prāgas kapsēta recenzija

Godātais Latvijas kritiķieru dievs! Piedodiet,ka ne gluži par tēmu,bet kāpēc tik šerps uzbrauciens ''Fuko svārstam''? Tas,man domāt,ir līdz šim labākais visu zemju un tautu redakciju un izdevniecību personāla murmulības un sīkmanīgās ākstīšanās apraksts.Personāži ir ''plakani'',jo tādi šie cilvēki arī ir - ieejiet jebkurā vietējā drukājošajā kantorī un citādus nesastapsiet.''Neganti stiepts'' dēļ bezjēdzīgajām pārgudrajām ķēķa sarunām,ar kurām romāna varoņi notriec savu dzīvi,apcerot visaugstākās filozofijas,bet nespējot saskatīt divreizdivi deguna galā.Un ''balto diegu'' tur ir tieši tik daudz,cik pieļauj literārā iztēle - uzrausieties uz mūsu bandītiem un būsiet tādās pašās ziepēs,tikai bez itāliskās elegances. Bet ''Prāgas kapsētu'',piedodiet,nelasīšu un citiem ne īpaši iesaku.Kāpēc? Pēc ''Rozes'' un ''Fuko'' pārliecinājos,ka kļūst jūtama autora vēlēšanās turpmāk iztikt bez lasītāja,rakstot tikai priekš mīļotā sevis paša un ignorējot ''pūli''.Lai tā arī notiek.