Kopš cita pēc citas nāk klajā jaunā projekta Es esmu... grāmatas, kurās mūsdienu autori cenšas sasaukties ar saviem senajiem vai ne tik senajiem, tomēr citam laikam piederošajiem amatbrāļiem, lasītāju vidū par jauno sēriju dzirdami dažādi viedokļi. Tostarp bieži manāma neliela vilšanās, ka no romāniem, kas publicēti līdz šim, iespējams gūt maz informācijas par varoņu biogrāfiju, un maz līdz aizrādījumi, ka šo robu ar laiku aizpildīs katram daiļdarbam pretimstāvošā zinātniskā monogrāfija. Joprojām dzīvs ir priekšstats, ka romāns par vēsturisku personību automātiski ir arī biogrāfisks romāns, un doma, ka mūsdienu rakstnieks ar šo materiālu varētu rīkoties samērā brīvi, sabiedrībā pagaidām iesakņojas vēl visai negribīgi. Tomēr fakti paliek fakti: četru līdz šim publicēto sērijas romānu autori, talantīgi un ar izdomu sakausēdami pieredzi "es – rakstnieks + viņa/š – rakstnieks", visi kā viens rada daudzveidīgus, fascinējošus vēstījumus mazāk par konkrēto autoru, vairāk par radošās esamības būtību – ja gribat, alķīmiskus stāstījumus, no kuriem gan var, ja vēlas, izfiltrēt vēsturiskus faktus un detaļas, bet tās, ja vien uztveram tekstu visā tā daudzslāņainībā, agrāk vai vēlāk izrādās lielajam vēstījumam salīdzinoši nebūtiskas.
Šajā aspektā pagaidām visizteiktāk staro tieši jaunākais projektā izdotais darbs – Ilzes Jansones romāns Laika rēķins par trimdas autori Ilzi Šķipsnu (1928–1981). Cita starpā interesanti – un, domāju, ne man vienai – pamanīt, ka autore un aprakstāmā ir vārdamāsas. Ja pieskaitām šim duālismam faktu, ka romānā Ilzes iztēlotā Ilze ne reizi vien par sevi apgalvo, ka viņā sadzīvo vismaz divas Ilzes, matemātiskie aprēķini top vēl interesantāki. Taču, lasot Laika rēķinu, svarīgi ir nevis skaitīt vārdamāsas, bet uztvert pavisam citu dualitātes aspektu (ko vienādie vārdi nenoliedzami akcentē, bet diez vai šai gadījumā tas ir bijis noteicošais princips).
Aiz septītā tilta
Ilze Šķipsna ir viena no tām autorēm, kuru Latvijā – atšķirībā no tādiem trimdas dižgariem kā Gunars Janovskis vai Anšlavs Eglītis – pazīst salīdzinoši maz. Plašākai publikai rakstnieces vārds tapa zināms vien 90. gadu vidū, un arī fakts, ka Ilzes Šķipsnas darbi jūtami atšķiras no pēckara autoru ierastā, nedaudz sentimentālā, visnotaļ reālistiskā eksistences tvēruma, neveicināja rakstnieces popularitāti – atšķirībā, piemēram, no Eglīša, kura ironiskie, sadzīviskie romāni izpelnījās strauju popularitāti. Šķipsna, kura tiek dēvēta par pirmo latviešu modernisti, vienmēr atradusies tādās kā literatūras marginālijās, viņas teksti allaž izpelnījušies pārmetumus par nesaprotamību, par viņas biogrāfiju zināms vēl mazāk nekā par daiļradi – un tieši tāpēc Ilzes Jansones romāns aizpilda būtisku tukšumu mūsdienu lasītāja literārajā apziņā.
Protams, te atkal jārunā par to, ka sērijas Es esmu... romāni faktiski ir alķīmisks sakausējums no tā, par ko raksta, un tā, par kuru raksta. Arī Laika rēķins Ilzes Jansones līdz šim publicēto darbu pazinējam viegli atsedz pašas autores aktualitāšu spektru – no teoloģiskām un filosofiskām tirādēm līdz rotaļām ar mūsdienīgām valodas niansēm –, taču tas absolūti netraucē uztvert romāna pamatdomu. Vēl vairāk: asociatīvā saikne ar mitoloģisko, ko iedibina jau romāna sākuma epizodes, pusaudzes Ilzes ciešā saite ar zirgu Maiju (rakstnieces otrs vārds), agras vasaras – Jāņu – atmosfēras piesaukums, kas romānā atkārtojas vairākkārt, turklāt arī apjauta, ka savu maģistra darbu Šķipsna izstrādājusi tieši par tēmu Latviešu mīklas un buramvārdi, liek lasītājam akūti meklēt tekstā tieši to, kas slēpjas aiz nepārprotami pateiktā. Un tad rodas apjausma, ka īstenībā nav svarīgi, cik vēsturiski patiesi ir Ilzes Jansones iztēlē vērotie notikumi un dialogi – runa, kā allaž, ir par to, kas ir rodams viņpus faktu materiāla, viņpus dokumentālā, aiz septītā tilta.
Kur rodama īstenība
Buramvārdu musturs tekstā ieaudies, katru nodaļu nodēvējot kādā no Šķipsnas darbu nosaukumiem un tajā vēl organiski ievijot to vai citu virsrakstu – tik grodi, ka nezinātājs nepamanīs. Tomēr vārds, kas atkārtojas ar teju šamanisku uzstājību visa teksta garumā, ir "īstenība". Ilzes Šķipsnas īsprozas krājums ar nosaukumu Vidējā īstenība (izdots 1974. gadā) ir sava veida visa viņas rakstītā esence, tajā mazāka nozīme ir sižeta risinājumam, lielāka – tam, kādas attiecības veidojas starp fizisko un garīgo realitāti, jautājumam par to, kur rodama īstenība, ja īstens ir gan taustāmais, gan tas, kas tāds nav. Un šis «vidējais», sašķeltais, neviennozīmīgais kļūst arī par atslēgu uz abu Ilžu uzdoto mīklu visa romāna garumā.
Jau daudz ticis rakstīts un runāts par trimdas traģiku: faktu, ka Latvijas bēgļi svešajā malā vairs nespēj atrast identitāti nedz ar pagājību, kas izdzisusi, nedz tagadnību, kas nav izprotama. Trimda eksistē "vidū", mītiskā laiktelpā starp zelta laikmetu un esošā neaptveramību. Ilze Šķipsna ir no tiem retajiem trimdas rakstniekiem, kas, sākot ar 70. gadiem, regulāri apmeklē padomju Latviju, tiekas ar Rakstnieku savienības pārstāvjiem (tiesa, romānā tikpat kā nevienu nesaucot vārdā, tā ka šeit lasītājs spiests paļauties vien uz savu erudīciju), apmainās ar manuskriptiem un iespaidiem un par to mītnes zemē izpelnās nosodījumu kā "sarkanā lakstīgala". Taču šī ir eksistence, kuru autore cenšas sevī izauklēt no pirmās skaidrās apjausmas par to, ka trimda nav terminēts jēdziens, ka dzīve pēc īsa haosa mirkļa neatgriezīsies ierastajās sliedēs vairs nekad, ka pie Latvijas mērenā klimata pieradušajiem tagad būs jāmācās izdzīvot Teksasas tveicējošajā karstumā, ka agrāk vai vēlāk radīsies jautājums: ja rakstīt, tad kādā valodā?
Ilze (Jansone) īsi, bet filigrāni tver šo Ilzes (Šķipsnas) dilemmu: ja valoda ir mājas tiem, kuri mājas ir zaudējuši, ir jāizvēlas, kuras mājas ir tavējās. Ilze Šķipsna, lieliski apzinoties, ka varētu iekarot arī angliski lasošo publiku, izvēlas rakstīt un tikt lasīta latviski. Izvēlas risku tikt nepamanīta, aizmirsta, pārprasta. Un kļūt nemirstīga.
Divas galējības
Vai mūs interesē rakstnieku privātā dzīve? Nemūžam! Un kā vēl! Ilze Jansone nosacīti hronoloģiskā izklāstā dokumentē galvenos Šķipsnas dzīves pieturas punktus, tostarp radot ne mazu intrigu ar mīlas afēru, kas (it kā) risinājusies ārpus mūža garumā ilgušās laulības. Vai tā ir dokumentāla, iztēlota vai balstīta savdabīgās rakstnieces iztēles ainās – tas pat nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka Ilze Šķipsna turpina eksistēt "vidējā īstenībā". Starp šo dzimteni un to. Starp šo valodu un to. Starp šo mīlestību un to. Starp komunikablu, atvērtu, sabiedrisku būtni un to, kura vēlas tikai vienatni ar sevi un valodu. Starp zināšanu un izvēlēšanos nezināt. Starp nāvi un vientulību. Starp kārtējo cigareti un to, kas aizžņaudz kaklu brīdī, kad pienācis laika rēķins.
Vai Laika rēķins vēsta par rakstnieci Ilzi Šķipsnu, dzimušu Latvijā, apbedītu Teksasā? Vai par rakstnieci Ilzi Jansoni, dzimušu Latvijā? Vai tas vēsta par literāru ceļu uz sevi, vienlaikus bezgala baidoties sasniegt galamērķi? Vai par sievietes ceļu uz sevi mūžīgā balansa meklējumā starp divām galējībām, divām "es"? Nav atbildes. Ir tautiska keramikas krūze, kas karst svešas saules staros. Ir linu mārks, kurā spoguļojas vienlaikus divas sejas. Ir zaļa aleja drošībā un debesis kalnu plašumā. Īstenība ir kaut kur pa vidu. Atminēt nevar, un nevajag.