Kad nu jau slēgtā vizuālo mākslu žurnāla Studija 113. numurā sanāca apcerēt XX gadsimta sākuma noskaņu ainavas zināmu renesansi latviešu glezniecībā, Vijas Zariņas darbi toreiz netika iekļauti, vairāk tika apskatīta jaunāka mākslinieku paaudze. Taču pašreiz galerijā Daugava aplūkojamā Vijas Zariņas šogad tapušo darbu izstāde Uzgleznotā daba spilgti apliecina, ka viņas ainavas šādā strāvojumā gluži labi iederētos.
Skaidrības labad jāpiebilst, ka minētā tendence nenozīmē precīzu, retrospektīvu stilizāciju, tiešu pasaules vai latviešu glezniecības vecmeistaru darbu atdarināšanu. Drīzāk var runāt par attālu sasaukšanos ar periodu, kurā saplūda un sintezējās krāsaini impresionistiskais plenērisms ar jūgendstila dekoratīvo izsmalcinātību, dominējot tomēr dabas raisītu emocionālu stāvokļu meklējumiem. Tas, starp citu, norisa uz pieaugošas urbanizācijas fona, kad arvien lielāks skaits ļaužu meklēja laimi pilsētās un arī latviešu mākslinieki izglītojās un papildinājās Krievijas un Eiropas metropolēs. Arī šodienas laikmetīgajā glezniecībā lakoniskie, dažkārt fotogrāfiski izkadrētie motīvi, bieži klusinātie, blāvie toņi, formu robežu izpludinājums un miglas efekti var liecināt par brīvās dabas nezūdošo vai atdzimušo pievilcību.
Dinamiska perspektīva
Vijas Zariņas glezniecība 80. gadu beigās un 90. gados gan bija krietni citāda, nekā redzams pašlaik, piemēram, kalsnu dziedātāju tēli saplūda ar jūgendiski ornamentētiem foniem, mozaīkveida kvadrātiņi un spirālītes pavisam tieši atgādināja austriešu jūgendstila ikonas Gustava Klimta mākslu. Atainoti arī dažādi priekšmeti meditatīvi stilizētā tvērumā, kam īsti nav piemērojams klusās dabas kā konkrēti sadzīviska uzstādījuma termins. Arī ainavu motīvi ap jaunās tūkstošgades miju ir lielākoties ritmizēti un ornamentāli, piemēram, olveida kociņu rindas un formāli radniecīgu oļu priekšplāni. Kopumā plastiski cietais, brīžiem akadēmiski vēsais gleznojums evolucionējis gleznieciski mīkstāka rokraksta virzienā, kas skaidri atklājās kopizstādē ar Kasparu Zariņu Paralēli (2017) – vērienīgā ainavu parādē. Tās panorāmiskie daudzplānu dabasskati un dinamiskā perspektīvā aizejošie liedaga smilšu raksti raisījuši arī šādas pārdomas: "Uzlūkojot Vijas Zariņas gleznas, pilnīgi noteikti var runāt par tādu gluži cilvēcisku, vēsturiski veidojušos kategoriju kā "skaistums". Bet skatītājam ir grūti sajust sevi kā šī skaistuma integrālu sastāvdaļu. Apmēram tā, kā jūtamies, kad aplūkojam ar Habla teleskopu uzņemtās zvaigznāju un miglāju fotogrāfijas. Sakām sev – skaisti – un zinām, ka neesam un nekad nebūsim šī skaistuma tieši liecinieki, nenonāksim tā visaptverošajā klātbūtnē.» (Pēteris Bankovskis Atgādinājums par paralēlēm, kas nekrustojas. Vijas Zariņas un Kaspara Zariņa personālizstādes Paralēli, arterritory.com.)
Drusku ūdens un pļavas
Šoreiz gan ainaviskie motīvi var šķist mazāk "skaisti", tādi kā piezemēti un fragmentāri, māksliniece fokusējas uz ūdens un zemes saskarjoslu ar kociņiem un krūmiņiem tālākajā plānā. Kompozīcijas ir horizontāli izvērstas un lielākoties sastāv no divām zonām – blāviem, maigi izplūdušiem atspīdumiem ūdenī un tikai nedaudz konkrētākiem un vieliskākiem, bet reizēm arī miglas ieskautiem krasta motīviem. Debesu gandrīz nav, nedaudz no tām samanāms tikai gleznā Krasta līnija (2018).
Dažādie krāstoņi, piemēram, vasarīgs zaļums (Mitrājs, Pilnīgs klusums, Migla), rudenīgs rūsganums (Rudens elpa) un ziemīgs baltums (Krasta līnija), ļauj nedaudz nojaust gadalaiku atšķirības. Visus darbus vieno uzsvērts nekustīgas koncentrēšanās stāvoklis – nekādi vilnīši, vēja pūsmas vai jebkas cits neizjauc savādi absolūto mieru.
Pašreizējai izstādei ir vēl kāds šogad tīri vai neizbēgams ietvars – Latvijas ainavas sajūtas un Latvijas koda meklējumi simtgades kontekstā (Līga Rušeniece Vija Zariņa. Latvija. Nojaušamais horizonts, NRA). Skatoties gleznas, par to domāt gan nav obligāti. Tomēr mēģinājumi tās ierakstīt noteiktā tradīcijā ir iespējami. Kā pati autore atzīst pērngad izdotajā grāmatā – salīdzinot ar Vilhelmu Purvīti, "ainavu jomā man daudz mīļāks ir Johans Valters" (Vija Zariņa, sast. Ieva Rupenheite, Rīga: Neputns, 2017, 256. lpp.).
Glezna Mitrājs pat varētu būt brīnišķīga ilustrācija Valtera teiktajam: "Kur ir drusku ūdens un pļavas, tur ir skaisti" (Kristiāna Ābele Johans Valters, Rīga: Neputns, 2009, 119. lpp.). Tieši uz XX gadsimta sliekšņa patiesi tapuši vairāki šī vācbaltu izcelsmes gleznotāja darbi, kuru elēģiskais vizionārisms un noskaņas akcentējums ūdens un krasta satikšanās vietā (Pavasaris, 1899, Liepājas muzejs; Jūrmala, ap 1900, Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, u.c.) ir uzskatāmi radniecīgs.
Taču šajos agrāk nekā pirms gadsimta tapušajos ūdeņu tuvplānos ir manāms vairāk impresionistiska irdenuma un no tiešā dabas iespaida izrietošu, spontāni nejaušu nepareizību. Savukārt Vijas Zariņas krastmalas nosaka stingri horizontālu un vertikālu virzienu stabilitāte un lēna, meditatīvi metodiska dabas elementu būvēšana no ieapaļiem triepieniņiem, kas liecina par apzinātu un mērķtiecīgu tuvošanos noteiktam ideālam, kura īstenojums jau ievērojami atšķiras no iespējamiem prototipiem.
Vija Zariņa
Izstāde Uzgleznotā daba
Galerijā Daugava līdz 5. janvārim
cilveks vesels