Visvalža Ziediņa izstādes un grāmatas recenzija. (Neo) avangarda lokalizētājs

Par spīti dienasgrāmatā paustajai apņēmībai savu mākslu nekur nerādīt, viņam tomēr bijušas četras personālizstādes dzīves laikā, darbi eksponēti arī virknē grupas izstāžu, tiesa, ne bez problēmām, kā liecina epopeja ar uzskatāmi reliģiskā satura darbu Karalis (1978). Kad 2009. gadā Ivonnas Veihertes Mākslas galerijā notika Ziediņa darbu izstāde, bet specializētajā žurnālā Mākslas vēsture un teorija tika publicēts Ievas Kulakovas raksts Visvaldis Ziediņš un viņa mākslas objet trouvé virziens, jaunatklātā latviešu (neo)avangardista vārdu uzzināja profesionāļu aprindas, tomēr viņa fenomenālā ražība un daudzpusība vēl neguva plašāku skanējumu. Tagad Ziediņa mantojuma apzināšana ar SIA Alfor atbalstu materializējusies divos paralēlos notikumos - izstādē un grāmatā.Neatkārtoties un neatkārtotLai pārbaudītu izstādes dramaturģijas ieceri, kas precīzi seko zemāk aprakstītajam grāmatas modelim, jāsāk no labās puses, jādodas līdz otrās zāles galam un tad atpakaļ līdz ieejas kreisajai pusei (nav gan izslēgts, ka, izjaucot šo secību, var gadīties ieraudzīt atkal citas sakarības). Mākslinieks, kas droši var pretendēt uz vietējā nonkonformisma zvaigznes statusu, kopumā pārsteidz ar spēju neatkārtoties un arī neatkārtot, lai gan dažbrīd paralēles pietuvojas citāta līmenim; tā Ziediņa 80. gadu objekts Stūre momentā atsauc atmiņā Pablo Pikaso daudz askētiskāko Buļļa galvu (1942), kurā kombinēta velosipēda stūre ar sēdekli; Ziediņa gadījumā vēl «piedalās» bundža, karote un košas krāsas. Arī Ziediņa 60. gadu sākuma Zīmējums (Vecas sievietes portrets) un kadrs no Jona Meka filmas Voldena - dienasgrāmatas, piezīmes un skices (1969-1968) gandrīz šķiet tapuši pēc viena modeļa, lai gan tas nekādi nav iespējams. Tomēr reizē nav šaubu, ka milzīgais darbu klāsts, kurā plaknē un trīs dimensijās sadzīvo visvisādas substances un objekti no pudeļu korķīšiem līdz deformētām stikla taras kastēm, ir oriģināls veikums, kas izriet no autora asredzīgajiem meklējumiem - nemitīgās radošās kustības. Savukārt Nensijas Holtas un Roberta Smitsona, Jona Meka, Nam Džun Paika, Martas Rosleres, Volfa Fostela, Art 21, Salvadora Dalī un Žozē Montesa-Bakēra kustīgo attēlu darbi ir sava veida neobligāts, provokatīvs un arī laiku prasošs ierāmējums - varbūt atļauties atlicināt pusi dienas izstādei?Brīvā analīzeLai arī ieraksts grāmatā vēsta, ka tā izdota saistībā ar izstādi, tas ir pilntiesīgs monogrāfisks pētījums, turklāt novatoriskās pieejas dēļ pelnījis plašāku ieskatu. Mākslinieku «dzīves un darbu» izklāstos jau kopš Džordžo Vazāri Mākslinieku dzīvēm ne vienmēr izdodas gludi sasaistīt šos aspektus; izplatītākā (arī latviešu autoru jaunākajās monogrāfijās) ir secīga biogrāfiska struktūra, kurā vairāk vai mazāk veiksmīgi ieplūdināts darbu izvērtējums. Ieva Kulakova izvēlējusies retāk lietoto «dzīves» un «darbu» nošķīruma modeli, sākot ar darbiem un grupējot tos daļēji tematiskos, daļēji žanriskos vai hronoloģiskos blokos pēc brīvi asociatīvas analīzes metodes. Laika nospiedumi ir portretu un pašportretu metamorfozes (liela daļa no agrīnā posma), Sajūtu entropija apcer velnu, veļu, garu, eņģeļu, Kristus, Dievmātes un vanitas tēmas, Atbrīvošanās no realitātes centrēta uz ikdienišķu motīvu dekolāžu un abstrahēšanas procesu, Struktūras - uz zinātnisko patosu un mikropasaules vizualizācijām arī parasti abstraktā valodā. Savukārt Jaunā pasaule nozīmē ikdienišķo priekšmetu pārdefinēšanu, saistoties ar redīmeidu, popārta, kinētiskās mākslas u. c. tendenču pienesumu, bet Civilizācijas teātris īpaši izvērš «gara radinieku» tēmu (Edvards Kīnholcs, Lučio Fontana, Roberts Raušenbergs, u. c.); pārsteidzošākais ir uzskatāmā iedvesmošanās no avīžu vai žurnālu izgriezumiem un pieticīgām melnbaltām reprodukcijām, kuru mērķis tak savulaik bijis radīt riebumu pret «buržuāziskās mākslas» atkritumu estētiku, destruktīvismu u. c. veselīgam padomju pilsonim acīmredzamām bezjēdzībām. Savukārt Kosmoss jau atkal ir uzsvērti tematiska nodaļa, ietverot visdažādākajās tehnikās īstenotus Visuma elementu modeļus un vēlreiz apliecinot, ka Ziediņš savu darbošanos uztvēris vienotā kontekstā ar zinātnes attīstību. Dzīvesstāsts ar laikabiedru interviju iestarpinājumiem pievienots beigās, tādējādi vairoties no mākslas izšķīšanas biogrāfisko epizožu kaleidoskopā. Kopiespaids pārliecina, lai arī šādai pieejai ir savas problēmas (dzīves detaļas ir neizbēgamas arī darbu kontekstā, ietekmju momenti uzpeld dzīvesstāstā utt.).Jaunie modeļiPārdomas rada atsaucēs skaidrotās pilnīgi visas personas; var šķist diezgan neiedomājami nezināt, kas tas tāds Pablo Pikaso, Anrī Matiss vai Alberts Einšteins, vienlaikus tendence reducēt sistemātisku faktu apguvi izglītībā tiešām var novest pie situācijas, kad bez attiecīgās atsauces palīgā jāaicina Google. Noteikti jānovērtē arī grāmatas parocīgais, brīvu telpu respektējošais iekārtojums (māksliniece Sarmīte Māliņa), kas lasīšanu padara par tīro baudu. Gan izstādē, gan publikācijā dienasgrāmatu citāti veido paša mākslinieka izteikumu doto kontekstu; savukārt pasaules mākslas konteksta tīklojumā sadzīvo tādi bieži nesaderīgi virzieni kā abstrakcionisms, sirreālisms, popārts, opārts, fluxus u. c. strāvojumi. Secinājums nebūs pārāk oriģināls, bet tipisks Latvijas situācijai - Ziediņa meklējumi apliecina šo nereti konfliktējošo un secīgo parādību saplūsmi jaunos modeļos, kas var bagātināt un koriģēt arī starptautiski akceptētus priekšstatus par noteiktām parādībām: lokalizētajās izpausmes formās «.. šie mākslas virzieni it kā dzimst no jauna vietējos apstākļos». (276. lpp.).