Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Vladimira Glušenkova izstādes recenzija. Netaisnības labošana

Jauns plauktiņš sirreālismam un popārtam. Mākslu Vladimirs Glušenkovs uztvēra kā procesu un eksperimentu, acīmredzot tāpēc viņa pieeja tiek novērtēta un akceptēta tikai tagad

Izstāde Absurda mitoloģija Mūkusalas mākslas salonā sola labot netaisnību – atdot pienākošos vietu Latvijas mākslas vēsturē visnotaļ talantīgam un ražīgam māksliniekam rīdziniekam Vladimiram Glušenkovam (1948–2009). Vēstures pārrakstīšana ir laiku laikos ierasta prakse, kad stāstu jaunajās redakcijās tiek pārvērtēti notikumi un nomainīti personāži.

Diemžēl neviens nevar būt pilnībā drošs, ka viņa uzceltie pieminekļi arī turpmākajām paaudzēm šķitīs nozīmīgi kā augstvērtīgas mākslinieciskas vai trāpīgas laika gara liecības. Savukārt visdrošākie veidi, kā vispār izkrist no jebkuras nacionālās mākslas vēstures, ir jau pārbaudīti: 1) jāpieder pie citas tautības; 2) profesionāli jādarbojas divās vai vairāk zemēs. Pamēģiniet vien sameklēt ziņas par daudziem interesantiem, savulaik atzītiem autoriem, kuri periodiski darbojušies, piemēram, Latvijā un Lietuvā vai Latvijā un Krievijā XX gadsimta pirmajā ceturksnī!

 

Intriga dienasgrāmatās

Vladimira Glušenkova gadījums ir tipisks piemērs arī nelāgajai tradīcijai, saskaņā ar kuru lieliski mākslinieki aizrautīgi, pašatdevīgi strādā, rada ko jaunu pasaulei, tomēr savas dzīves laikā tā arī nesagaida ne slavu, ne naudu, viņus balsta vien kāda uzticama drauga vai ģimenes plecs. Šoreiz zvaigžņu stāvoklis iegadījies tāds, ka gan mecenāts, gan biogrāfs ir atradušies un pie mākslinieka atraitnes Terēzijas durvīm klauvējuši pavisam neilgi pēc autora nāves.

Vladimira Glušenkova mantojuma lielākā daļa patlaban papildina Zuzānu kolekciju, savukārt stāstu par viņa dzīvi un mākslu ir uzrakstījusi un kompaktā Neputna izdevumā publicējusi Daina Auziņa – rūpīga un empātiska, dzīves kontekstos ieinteresēta pētniece ar stingru mākslas vēsturnieces mērauklu. Viņa ir arī izstādes Absurda mitoloģija kuratore, tāpēc ekspozīcija ir dāsni aprīkota ar informatīvo materiālu, kurā rodamas atbildes uz teju visiem jautājumiem, kas var ienākt prātā nejaušam vai mērķtiecīgam izstādes apmeklētājam.

Ekspozīcija aizņem visas salona izstāžu telpas un pretendē uz Vladimira Glušenkova mākslas stilistiskās, tipoloģiskās un tehnoloģiskās daudzveidības izrādīšanu, gan neskarot viņa maizes darbu – televīzijas uzvedumu, kā arī dažu teātra izrāžu scenogrāfiju. Vispirms skatītājs ierauga gleznas. Vladimira Glušenkova mantojums esot mērāms apmēram piecos simtos gleznu, no kurām šoreiz eksponēta kāda desmitā daļa, galvenokārt temperas gleznojumi – košas, līksmas, dzīvespriecīgas figurālas kompozīcijas ar absurdu situāciju fiksāciju sirreālisma un popārta garā.

Vēl saistošāki šķiet otrajā stāvā eksponētie tušas zīmējumi un akvareļi, kuros lakoniski koncentrēta tā pati gleznās izklāstītā informācija tajā pašā stilistikā attiecīgajā laika periodā. Mani visvairāk tomēr aizrāva skices un pašrocīga dizaina dienasgrāmatas, kurās atraktīvais, bez cerētā un gaidītā skatītāju pulka gadiem ilgi dzīvojušais mākslinieks atraisīti demonstrē savu pasaules izjūtu. Zīmējumi un dienasgrāmatas ar virtuozi noformētajiem tekstiem šķiet ekspozīcijas intriģējošākā daļa, kas apliecina tiklab autora ideju oriģinalitāti, kā tehnisko meistarību.

 

Vitālā seksualitāte

Izstādē redzams, ka Vladimirs Glušenkovs ir bijis no tiem māksliniekiem, kuru interesē milzum daudz lietu un kurš tās laiž caur sevi brīvā apziņas plūsmā, nedaudz kopējot, nedaudz citējot un atbrīvoti interpretējot visu interesanto atbilstoši savai izpratnei. Padomju gados viņa interešu lokā atradās vieta gan čehu un poļu presei, gan radio kā fona medijam, gan interesei par klasisko mūziku, mākslas vēsturi un glezniecības tehnoloģiju, kā arī pastiprinātai interesei par dzeju un literatūru visa mūža garumā. Mākslu Vladimirs Glušenkovs uztvēra kā procesu un eksperimentu, acīmredzot tāpēc viņa pieeja tiek novērtēta un akceptēta tikai tagad, kad laikmetīgā māksla visus ir pieradinājusi, ka mākslas darbs nav katrā ziņā jāuztver tikai kā taustāms, nobeigts radošā procesa rezultāts.

Latvijas mākslā Vladimirs Glušenkovs varēja justies kā vientuļnieks, tomēr pavisam netālu – čehu un igauņu mākslā – viņam netrūka gara radinieku, kuru uzskaitījumu varētu sākt ar Igaunijā atzītiem sirreālistiem Eduardu Vīraltu un Īlo Sosteru. Ar šo izstādi un monogrāfiju ir atklāts jauns plauktiņš Latvijas mākslas sistēmā. Nu tas gaida māksliniekus, kuru radošās izpausmes atbilst sirreālisma vai popārta estētikai ar visu tai raksturīgo vitālo seksualitāti, no kuras tik kautri ir izvairījusies līdzšinējā Latvijas mākslas vēsture.

 

Vladimirs Glušenkovs

Izstāde Absurda mitoloģija

Mūkusalas mākslas salonā līdz 3.XI

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja