Mēģināt pateikt kaut ko jaunu par aktiera, režisora un dramaturga Andra Kalnozola debijas romānu Kalendārs mani sauc, kas pirms pusotra gada pamatoti un vērienīgi saviļņoja latviešu literatūras ūdeņus, diez vai ir iespējams. Un arī nevajag. Dienasgrāmatas formā fiksētais viens gads Oskara, saukta par Kalendāru, dzīvē kādā Latvijas mazpilsētā, kas zinātājiem ļoti izskatās pēc Talsiem, dažu interneta klikšķu attālumā analizēts daudzās recenzijās, lasītāju atsauksmēs un paša autora intervijās. Un nu lielais un jaukais cilvēks Oskars, kuram ir "kaut kāds sindroms un vēl dažas saslimšanas, kas saistītas ar nerviem" un kurš iemācījies no galvas kalendāru, sācis arī savu skatuves dzīvi – Valmieras teātra Apaļajā zālē režisors Mārtiņš Eihe iestudējis izrādi Kalendārs mani sauc.
Vieta, kur atrast sevi
Andra Kalnozola romāns latviski lasošajā auditorijā izraisīja tik lielu rezonansi, ka droši vien taisnība dramatizējuma autorei Rasai Bugavičutei-Pēcei, kura televīzijas intervijā pēc pirmizrādes atzina, ka šoreiz liela daļa skatītāju nāks tieši "uz grāmatu" un ka izrādes veidotāji ar to rēķinājušies. Šīs recenzijas autore toties spiesta atzīties, ka romānu izlasījusi tikai nedēļu pēc izrādes noskatīšanās un tāpēc var liecināt – uz Valmieras teātra versiju droši var iet arī iepriekš Kalendāra valdzinājuma neskartie.
Jāatzīst gan, ka, salīdzinot ar literatūras pasauli, latviešu teātra vide Kalnozola romānu uzņēma ar tikpat lielu prieku, bet ar būtiski mazāku pārsteigumu, jo tā autora skumji jautrā pasaules izjūta uz skatuves iemiesojusies vairākkārt. Blakus kolēģu recenzijās piesauktajām izrādēm Benzīnvīrs (2015) un Aizvakar vienmēr (2016) jāmin vēl viens senāks un varbūt pats tuvākais Oskara Kalendāra gara radinieks – Andra Kalnozola režijas maģistrantūras studiju diplomdarbs Labākais cilvēks Tahkurannā (2013) par "sevī un Igaunijā" apmaldījušos igauņu studentu Madi, kurš nonāk mazā Igaunijas ciematiņā Tahkurannā. Kā vēsta toreizējās izrādes anotācija: "Vienīgais, ko Madis Suvisilds zina droši, – decembris ir visaukstākais mēnesis pasaulē. Un dārza būdiņa ir vislabākā vieta, kur, slēpjoties no pasaules, atrast sevi." Ko līdzīgu varētu teikt arī par Kalendāru.
Rasa Bugavičute-Pēce izrādes stāstu ir uzbūvējusi skaidri uztverami, dienasgrāmatas datējumos fragmentēto struktūru pārkārtojot sižetiskā vēstījumā un sakoncentrējot vairākas sižeta līnijas. Romāna nodaļu nosaukumu atslēgas vārdi un teikumi izrādē vizualizējušies lielā noplēšamajā kalendārā, kas faktiski pilda to pašu uzdevumu, ko tekstā, – fokusē skatītāja uzmanību uz Oskara domu gaitu.
Dramatizējuma un izrādes centrā ir Meinarda Liepiņa Oskars, un viņa būtiskākās trajektorijas attiecībās ar citiem cilvēkiem sadzīviskas patiesības līmenī iezīmējas diezgan ātri. Sava individualizēta līnija ir Regīnas Devītes pagurušajai, bet mierīgas pieņemšanas apskaidrotajai Oskara mammai, Ineses Ramutes enerģiskajai dzīves māksliniecei Janīnai un Aigara Apiņa pašironiskajam mācītājam Arvīdam. Ekscentriskā komūnā, lai iestudētu paši savu izrādi, pēc Oskara iniciatīvas apvienojušies "vecie un vientuļie": Annas Neles Āboliņas Maiga, Diānas Kristas Stafeckas Roze, Mārtiņa Liepas Ļeņins un Mārtiņa Meiera Kalle. No ārpuses šai kompānijā ieripo un ātri tiek pieņemts Kārļa Dzintara Zahovska Otto, savukārt par tikai garāmejošu pieredzi Oskara ceļā kļūst Annas Neles Āboliņas Vikija. Paši savā teritorijā līksmi un pašpietiekami virpuļo Diānas Kristas Stafeckas Meitene un Kārļa Dzintara Zahovska Uvis, pat nenojaušot, cik būtiski viņi spēj sašūpot Oskara pasaules mānīgo stabilitāti.
Tomēr Mārtiņa Eihes izrāde nedarbojas pēc realitātes loģikas. Teātra zinātniece Valda Čakare 2021. gada janvārī, recenzējot Kalnozola romānu, vēl nevarēja zināt, kāda būs Eihes izrāde, jo, visticamāk, tad to nezināja režisors pats, bet viņas teikto par romānu var pilnībā attiecināt arī uz izrādes estētiku: "Mazpilsēta Kalnozola romānā ir kā pasaules mikromodelis, un cilvēki tajā atgādina ledus vižņus uz ūdens virsmas – tie klīst, mirkļiem sablīvējas, tad pārgrupējas, izkaisās un atkal dodas citā virzienā. Bet tas nenozīmē, ka kustībai nav nekādu orientieru. Ir, tikai katrā brīdī citi. (..) Un nevar nemaz tik droši pateikt, vai šie cilvēki un viņu saieti ir realitāte vai Oskara iztēles auglis. Tik viegli un šķietami bez piepūles Andris Kalnozols realitātei liek notikt saskaņā ar sapņa loģiku. Bet varbūt ir tieši otrādi – sapnim tiek piešķirta realitātes loģika?" (kroders.lv, 28.01.2021.)
Viduslaiku āksta atspulgs
Mārtiņš Eihe kopā ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Pamelu Butāni, komponistu Emīlu Zilbertu un kustību režisoru Aigaru Apini izmanto vairākus izteiksmīgus paņēmienus. Galvenais spēles laukumu organizējošais elements ir koši zila piepūšama bērnu rotaļu atrakcija, kas tiešā veidā sasaucas ar Kalnozola romānā doto Oskara iestudētās izrādes Skumju tehnika scenogrāfiju – "milzīgs piepūšams lēkājamais", kas mūzikas pavadībā "sāks zaudēt gaisu"; šūpoles, kas čīkst un skan "tā kā vijole"; uzvelkams sunītis; ponijs, kas nav ponijs…. Un visi cilvēki šai pasaulē ir redzami deformēti – viscaur pelēki, līki un greizi. Tikai Oskaru sajūsminošā Meitene un Uvis ir priecīgi baltos kostīmos, bet arī viņu ķermeņu valoda ir nereālistiska. Kustību partitūrai un izteiksmībai izrādē ir liela nozīme. Tāds dīvains XXI gadsimta pasaulīgo prieku dārzs, kas liek domāt par viduslaikiem – gan par Hieronīma Bosa Muļķu kuģi, gan par Pītera Brēgela Bērnu spēlēm nezināmu flāmu pilsētiņu laukumos. Oskars jau arī ir tāds viduslaiku āksta atspulgs – ar garīgi slimā un āksta muti runā Dievs un patiesība.
Tikpat labi uz izrādē notiekošo var skatīties kā uz apzinātu antīkās traģēdijas transformāciju – pelēkais koris, kas no sava vidus izvirzījis protagonistu Oskaru. Jaunā aktiera Meinarda Liepiņa eksistence Oskara lomā, praktiski nenoejot no skatuves, ir ļoti interesanta. Mīklains smaids, veroties publikā un gan meklējot, gan nemeklējot atbildes skatienu. Pirmajā cēlienā Meinarda Liepiņa varonis daudz klusē un ik pa brīdim Oskara tekstu runā kāds cits. Savukārt otrajā cēlienā Oskara galēji destruktīvo pieredzi psihiatriskajā klīnikā Meinards Liepiņš izstāsta pilnībā pats, dziļi un patiesi identificējoties ar savu varoni. Proti, vispirms katrs kādā brīdī ir Oskars, balsu ir daudz. Bet tālāk izrādes gaitā Oskara balss arvien vairāk koncentrējas vienā ķermenī un kopā ar to arī finālā aiziet.
Kopumā Andra Kalnozola, Mārtiņa Eihes un Valmieras aktieru korī vai pasaulīgo prieku dārzā ir daudz mīlestības un nemaz nav ļaunuma un tumsas. Vientulība, skumjas, sāpes un nāve gan ir, bet tas jau pieder pie dzīves. Ne velti Andris Kalnozols savu grāmatu sāk ar moto: "Dievs nāk pie mums, maskējies par dzīvi", bet Oskars zina, kā piezvanīt gaismas ātrumam. Nekas, ka tajā galā neviens neceļ klausuli, Oskars zvanīs vēl.
Kalendārs mani sauc
Valmieras teātra Apaļajā zālē 19.V plkst. 18.30, 5.VI plkst. 13 un 18.30, 6., 7.VI plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18