Astronomiskā pulksteņa dotā iespēja decembrī "sagriezt" divas sezonas uz pusēm, lai iznāktu kalendārais teātra gads, ļauj iespaidiem sastāties negaidītās attiecībās. Un atbrīvo no atbildības samēroties ar Spēlmaņu nakts rezultātiem. Tāpēc tālāk absolūti subjektīvie man patīk #2019, nešķirojot izrādes, režisorus un aktierus pēc piederības teātru ēkām vai institūcijām.
Joprojām teātrī visvairāk uzrunā uzmanība pret cilvēku. Precīzāk sakot: nevis "pret", bet "uz" – uz dzīvo, neparedzamo, sarežģīto cilvēka dvēseli.
Uz bērniem – visā, ko šovasar darīja Valmieras vasaras festivāls. Daudz saules un siltu cilvēku gan spēlētājos, gan skatītājos. Intonācija, kādā jaunie režisori un aktieri sarunājas ar bērniem, – vieda un viegla, asprātīga un godīga. Bez didaktikas un tomēr tik ļoti par būtisko. Ļoti gribētos dzīvot tādā pasaulē, kur šāda intonācija ir pašsaprotama.
Uz sarežģīto pusaudžu pieaugšanas procesu – izrādēs Pelmeņi un cigaretes un Netikumīgie, Dēls un Tēbu zeme. Nepieradināta, sāpīga dumpošanās pret vecākiem, pasauli, sevi, dažbrīd ar traģiskām sekām, kuras izlabot nav iespējams. Izrādes, kurās pavisam jaunu aktieru patiesības slieksnis ir ļoti augsts.
Uz vecumu – Armastus un Vecmāmiņu valsts. Mazbērni veido izrādes par saviem vecvecākiem, nebaidoties publiski atzīties neviennozīmīgās sajūtās un tomēr mīlot.
Uz citādo – gan fiziskā, gan garīgā nozīmē. Izrādes, kas provocē skatītāja zemapziņā ļoti rūpīgi noslēptu sajūtu sakustēšanos: Grāmata zīme, Kliedzēji, Mārtins Īdens, Puika, kurš redzēja tumsā un Ohh.
Profesionāli visvairāk intriģē režisori, kurus nav iespējams prognozēt, šķiet, viņu ideju ģeneratoram ir mūžīgais dzinējs. Alvis Hermanis – sešas izrādes gada laikā, no kurām piecas ir jauni oriģināldarbi. Tikpat ļoti Valters Sīlis ar četrām un Elmārs Seņkovs ar trim izrādēm.
Tāpat aktieri, kuri spēlē tik intensīvi, ka gandrīz burtiski tur uz saviem pleciem lielus repertuāra teātrus, bet tomēr spēj būt pārsteidzoši dažādi, – šogad īpaši Andris Keišs, Inese Kučinska un Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Un daudzi, kuri pilnībā izmantoja reto iespēju ļauties precīzās kameras acij daudzsēriju televīzijas filmā Sarkanais mežs, – Jēkabs Reinis, Agnese Cīrule, Jurijs Djakonovs, Jānis Vimba, Dainis Grūbe, Uldis Anže, Gatis Gāga, Elīna Vaska un vēl, un vēl.
Taču vispamanāmāk šis gads Latvijas teātrī ir manifestējis jaunību. Medības, Nelabā roka, Viktorija (divas versijas), 731. solis, Bītlu jaunais albums un Svaigās asinis – divi diplomdarbi, divas trešā un divas otrā kursa aktiermākslas studentu izrādes regulārajā profesionālā teātra repertuārā vienlaikus. Atšķirīgas, taču visas uzmanības vērtas. Unikāla situācija, kas stimulē radošu konkurenci un skaistas cerības.