Gads teātriem bijis sarežģīts. Tapuši iestudējumi, kas pirmizrādi piedzīvoja tukšā zālē, un bijis vismaz viens gadījums, kad izrāde skatītājus nemaz nesagaidīja (Totāla izgāšanās – tas ir izrādes nosaukums, nevis fakta konstatācija – Dailes teātrī). Valmieras teātris izlēmis iet Leļļu teātra pēdās un šo laiku izmantot remontam, faktiski nozīmīgai ēkas pārbūvei. Par Mazās zāles rekonstrukcijas plāniem paziņojis Dailes teātris. Nākamgad ir cerības beidzot sakārtot arī nu jau bēdīgi slaveno Dailes teātra priekšlaukumu. Pandēmija ietekmējusi skatītāju skaitu, un šo problēmu katrs teātris risina atšķirīgi – vai nu sēdina publiku ar atstarpēm, vai katrā otrajā rindā, starp mājsaimniecībām liekot stikloplasta sieniņas. Jūtami palēkušās biļešu cenas.
Šajos apstākļos spēj dzimt vērtīgi mākslas fakti. Dailes teātrī Viesturs Kairišs ar komandu radījis versiju par Māras Zālītes Smiļģi – formā un saturā vērienīgu darbu ar sešiem aktieriem titullomā un neparastu, suģestējošu Ievu Segliņu Raiņa tēlā. Turpat Dailē ungāru režisore Ildiko Gāšpāra ar savu komandu un Reini un Kristu Dzudzilo ieveidojusi vizuāli iespaidīgu un aktieriski precīzi tēmētu Ežēna Jonesko Degunradžu iestudējumu. No Nacionālā teātra jauniestudējumiem spilgtākais ir formas ziņā pārdomātais Elmāra Seņkova Sapnis vasaras naktī, interesanta ir Vladislava Nastavševa izrāde Svešinieki vilcienā, kas tapusi pēc Patrīcijas Haismitas un Kreiga Vernera darbu motīviem (to gan esmu redzējis tikai videoierakstā).
Septembrī, kad pirmizrādes bira kā no pārpilnības raga, daļu no tām neizdevās apmeklēt, jo biju aizņemts, vērtējot amatierteātra 2020. gada skati, kas bija pārbīdījusies un galu galā finišēja ar līderu desmitnieku, bet bez fināla skates un viena laureāta pasludināšanas. Divu mūsu trimdas dramaturgu lugu nosaukumi – Cilvēks grib dzīvot un Cilvēks grib spēlēt – pilnībā attiecas kā uz profesionāļiem, tā amatieriem. Rosinoša pieredze ar Dzintras Zimaišas Tērvetē iestudēto Gunāra Priedes Zilo, Ogres krievu jauniešu studijas Inspire brīvdabā rādīto Maugli Svetlanas Baras inscenējumā, Leldes Stumbres lugas Kalnu Tāle lakonisko, aktieriski precīzo iestudējumu Vārmē Lidas Čeveres režijā, un ne tikai. Piedalījos arī Latvijas Nacionālā kultūras centra lugu konkursa žūrijā, kurā pārliecinoši startēja Inese Tālmane, ļaudamās fantāzijai par Rūdolfa Blaumaņa Nāves ēnā varoņu sievām un meitām. Nākamgad labākās lugas tiks izdotas krājumā. Lugu drukāšana pēdējā laikā pamazām atdzimst, lielā mērā pateicoties Dramaturgu asociācijas pūliņiem, rīkojot konkursus. Šogad iznācis viencēlienu krājums Cilvēktīkls, un jau izsludināts trešais konkurss ar fokusu uz bērnu un jauniešu auditoriju. Pasaules dramaturģijas plauktu apgāds Aminori šogad papildinājis ar grezni noformētu Oskara Vailda lugu izlasi.
Vēl viena šā gada iezīme ir jauno aktieru ienākšana teātros. No Valmieras kursa gan divas aktrises ļoti aktīvi sākušas karjeru Dailes teātrī un viena Daugavpilī. Liepājas kursa diplomdarbs – Kristīnes Brīniņas izrāde Upe – pieder pie emocionāli aizraujošākajiem gada iespaidiem: Upe apvieno pastaigu izrādes formu ar verbatim tehnikā sagatavotiem cilvēkstāstiem un tiem pieskaņotu kustību partitūru. Turklāt atklājās, ka šādu izrādi pēc rūpīgas vides izpētes var pārnest arī uz citu pilsētu, un versija Valmierā nebūt neatpalika no Liepājā rādītās. Jau tuvāk ziemai savu pašreizējo kondīciju trīs Jauno latviešu stāstu vakaros atrādīja Jaunā Rīgas teātra kurss.
Šogad tīri personiski piedzīvoju arī atklāsmi, ka reizēm pietiek ar vienu rāmu ezera ainavu, lai sajustu emocionālu satricinājumu. Tā ar mani gadījās Torre del Lago, kur biju aizbraucis uz Pučīni festivālu.