Dailes teātra izrādes Ričards III plakātā ir redzama asiņaina plauksta uz pasaules valstu karogiem – režisora Viestura Meikšāna jauniestudējumā Viljama Šekspīra lugas darbība ir pārcelta uz mūsdienām, un aktuālie notikumi šim darbam piešķīruši citu kontekstu.
Vīri uzvalciņos
Dailes teātra aktieris Artūrs Skrastiņš pēc dažu gadu pārtraukuma būs redzams Viljama Šekspīra lugas titulvaroņa lomā – 2003. gadā viņš atveidoja Hamletu režisora Mihaila Gruzdova jauniestudējumā. Pirms diviem gadiem viņš vēlreiz saskārās ar angļu dramaturga darbu, kad Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā izrādē Romeo un Džuljeta (2012) spēlēja mūka Lorenco lomu. "Es vienmēr esmu izjutis pietāti un bijību pret Viljamu Šekspīru – viņa rakstītais teksts ir poētisks, brīžiem pat ļoti kaislīgs, un man ir grūti tam neļauties," atklāj Artūrs Skrastiņš.
Viestura Meikšāna skatījumā angļu dramaturga teksts ir jāpadara ļoti konkrēts un pat sadzīvisks, lai tas kļūtu skaidrs un iedarbīgs, – tas neesot viegls uzdevums. Lugu no angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs. "Poētiskā tekstā daudz kas var paslīdēt garām skatītāja ausīm," paskaidro aktieris. Izrādes Ričards III veidotāji ir svītrojuši tās rindiņas, kas iestudējumu varētu aizvest prom no viņu izvirzītā mērķa, – Viljama Šekspīra lugas darbība risinās šodienā. "Tas ir stāsts par visaugstāko varas ešelonu – tie ir vīri uzvalciņos, kuri cīnās par varu, mēģina būt pietuvināti varai," stāsta Artūrs Skrastiņš.
Dailes teātra izrādes Ričards III radošā komanda ir mēģinājusi diezgan racionālā veidā parādīt politikas veidošanu mūsdienās – laikā, kurā angļu dramaturga luga nav zaudējusi aktualitāti, lai arī kopš tās tapšanas brīža ir pagājuši vairāk nekā četri gadsimti. "Lasot šo darbu un domājot par to, kas notiek pasaulē, kļūst skaidrs, ka Šekspīrs spējis pareģot vai arī ieraudzījis cilvēka dabu – vienmēr būs tādi, kuri sevi uzskatīs par izredzētajiem un kuri domās, ka viņiem ir tiesības manipulēt ne tikai citam ar citu, bet arī ar tautu," uzskata aktieris.
Protams, ar nelielām iebildēm, bet šodienas varas mehānismi darbojas līdzīgi, arī mūsdienās šie cilvēki par "vienkāršo tautu" atceras ne biežāk kā toreiz, kad vajadzējis savākt karaspēku. "Interesanti, kas no tā visa sanāks, jo, godīgi sakot, tāda veida izrādi Latvijas teātros es neesmu redzējis," iespaidos dalās Artūrs Skrastiņš. Viņš uzskata, ka šajā virzienā nedaudz ir devies vienīgi Alvja Hermaņa iestudējums Tautas ienaidnieks pēc Henrika Ibsena darba motīviem Jaunajā Rīgas teātrī ar Vili Daudziņu un Andri Keišu galvenajās lomās.
Kvazimodo pretstats
Pirms dažiem gadiem britu režisors Sems Mendess piedāvāja savu Ričarda III versiju, kas Londonā kļuva par īstu sensāciju. Galveno lomu tajā atveidoja Kevins Speisijs. Viņa varonis bija "draņķis, neģēlis, jā, klibs kroplis – dēmons, kas pakļauj destrukcijai un iznīcībai visu un visus, kas viņam tuvi" (Dita Rietuma, Diena). Atšķirībā no amerikāņu aktiera un paša dramaturga interpretējuma, kurā liels akcents tiek likts uz to, ka Ričards III ir "dabas izķēmots un ļauni piekrāpts", Artūra Skrastiņa varonim nav fizisku defektu.
"Šekspīra gadījumā viņš ir sava veida Kvazimodo, bet mans Ričards ir solīds, pārticis, labi ģērbts, kopts, inteliģents un ieinteresēts cilvēks, kurš izvēlas iet izdzimteņa ceļu, – viņš ir kroplis galvā," savu varoni raksturo aktieris. Vēl viena būtiska atšķirība ir tā, ka Dailes teātra iestudējumā nebūs reāla kara, kurā ir iesaistīti angļu dramaturga aprakstītie varoņi. "Kad Glosteras hercogs kļūst par karali Ričardu III, viņš visu laiku jūtas apdraudēts un sāk meklēt ienaidniekus dažādos absurdos virzienos," stāsta aktieris.
Artūra Skrastiņa varonis sēž kabinetā un karo ar neredzamo pretinieku, jo miera stāvoklis viņam ir iznīcinošs. "Beigās viņš saduras pats ar sevi – izrādās, ka vislielākais viņa ienaidnieks ir viņš pats," situāciju atšķetina Artūrs Skrastiņš. Viens no viņa varoņa galvenajiem ieročiem ir manipulācija. Aktieris atgādina par slaveno ainu, kurā Ričards pavedina Annu pie viņas vīra zārka, – uz sievieti iedarbojas nevis jūtas, bet dažādi argumenti. "Viņa izvēlas nevis mīlošu vīrieti, bet kļūt par pirmo lēdiju – tā ir milzīga atšķirība," uzskata Artūrs Skrastiņš.
Aktieris piebilst, ka apmātību ar varu var novērot visur – gan Latvijā, gan Krievijā, gan ASV. Ļoti viegli ir spēlēties ar tiem cilvēkiem, kuri ir pabijuši varas virsotnē, bet tagad ievēlušies bedrē. "Parādi man cilvēku, kurš ir bijis varas elitē, pēc tam no tās izmests ārā – un kurš negribētu būt atpakaļ," teic Artūrs Skrastiņš.
Mūsdienu Ričardi
Tāpat kā citās Šekspīra lugās, arī Ričardā III ir ļoti interesanta sieviešu līnija, ko pētījuši un aprakstījuši daudzi zinātnieki. Šajā lugā izskan apgalvojums, ka Ričarda mātes klēpis ir saindēts. "Līdz ar to hercogiene ir tā, kas ir radījusi šo ļaunumu, tas nāk no viņas," saka Artūrs Skrastiņš. Lai arī viņas dēlam ir dota izvēle to atspēkot, tomēr viņš izvēlas iet soli tālāk, viņš grib pierādīt, ka ir uz kaut ko spējīgs, arī mūsdienu ričardi ir gājuši cauri ellei, piemēram, piedzimuši Valsts drošības komitejas "miesās", kurās vairs negribētu atgriezties.
Artūrs Skrastiņš uzskata – pat ja aktieri būtu ģērbušies Viljama Šekspīra laika kostīmos, tik un tā skatītāji Ričardu III identificētu ar kaut ko ļoti konkrētu. Par to nesen pārliecinājusies arī Indra Briķe, kura jauniestudējumā atveido karaļa Edvarda IV sievu Margaretu. Aktrisei bijusi tikšanās ar skatītājiem, kuriem viņa stāstījusi par savu aktuālo darbu teātrī. Kad Indra Briķe viņiem pajautājusi, kas, pēc viņu domām, šodien ir Ričards III, klātesošie vienbalsīgi atbildējuši: "Putins!"
"Mans mērķis nav nospēlēt Putinu," akcentē Artūrs Skrastiņš, taču, protams, situācija pasaulē un Krievijas un Ukrainas krīze šim darbam iedod citu kontekstu. Ideja par Ričarda III iestudēšanu Dailes teātrī virmojusi jau vairākas sezonas, taču mistiskas sakritības dēļ tā savu dzīvi uz Lielās zāles skatuves sāk tieši šīs sezonas noslēgumā, kad pasaule piedzīvo tik būtiskas pārmaiņas. "Kļuva skaidrs, ka šī luga beidzot ir jātaisa," atceras Artūrs Skrastiņš.
Viņš uzskata, ka Ukrainā notiekošais ikvienu ir skāris ļoti personiski – nevis tāpēc, ka tur kādam ir draugi un paziņas un šī valsts ir tuvu Latvijai, bet tāpēc, ka lielākā daļa nācijas negrib atgriezties iepriekšējā pieredzē. "Es tikai tagad varu identificēties ar saviem vecākiem, vecvecākiem, kuriem bija jāpieņem lēmums braukt prom vai nebraukt, kad ģimenes galvai vajadzēja izlemt sūtīt prom savus bērnus un sievu, kā to Krimā izdarīja tatāri. Es tagad saprotu, cik tas bija grūti, līdz ar to parādās ļoti emocionāla iesaiste šajā lietā," atklāj aktieris.
Ričards III
Dailes teātrī 24., 25.V plkst. 18, 27.V plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5–22