Jau astoto gadu festivāla Zelta maska Latvijā ietvaros uz Rīgu un citām Latvijas pilsētām dodas ar kvalitātes zīmi atzīmētas Krievijas teātru izrādes. Šoreiz četru izrāžu izlase ir īpaši daudzsološa.
Mātes druva, lai arī palikusi bez Krievijas galvenās teātra balvas, ir ļoti emocionāla un saturiski ietilpīga laikmetīgās dejas izrāde. Tik ļoti, ka lāgiem šķiet pat ilustratīva un atrādoša. Izrādes metaforiskie paņēmieni – galda izmantošana visdažādākajos ampluā, skārda lokšņu rībināšana negaisā un lielgabalu kanonādes laikā, ložu metāliskā graboņa –, kā arī izrādes dalībnieku fiziskā intensitāte atgādina somu režisora Kristiana Smedsa agrīnās izrādes, piemēram, Tēvoci Vaņu. Režisora un horeogrāfa Sergeja Zemļanska izrāde Maskavas Puškina teātrī tapusi pēc Čingiza Aitmatova stāsta, kas vēsta par ģimeni, kuras māte karā zaudē visus savus vīriešus – vīru un dēlus. Puškina teātris sava iepriekšējā vadītāja – pāragri mirušā Romāna Kozaka – laikā (Kozaks pazīstams arī kā Dailes teātra izrāžu Ivonna, Burgundijas princese un Spēlmanis režisors) īpašu vērību pievērsis kustību partitūrai izrādēs un repertuārā ieviesis arī deju un kustību izrādes (Kozaka dzīvesbiedre bija slavenā horeogrāfe Alla Sigalova, kura pagājušajā sezonā Latvijas Nacionālajā operā iestudēja Otello). Ilgstošais darbs ir atmaksājies ar uzviju – jaunie aktieri izrādē Mātes druva rāda izcilas kustību teātra un laikmetīgās dejas prasmes, vienlaikus radot apjomīgus dramatiskā teātra tēlus. Katrā ziņā izrāde nojauc priekšstatu par krievu teātri kā lēnīgu, pamatīgi katru niansi izgaršojošu, bet apliecina krievu aktieru īpašo, ne vienmēr nepieciešamo un patīkamo spēju "uzvilkties" un plosīt sevi.
Neviens nevienu nemīl
Šo spēju diemžēl pārlieku cītīgi apliecina arī visādi citādi spēcīgā Jaroslavļas Volkova teātra izrāde Bez nosaukuma, kuras pamatā ir Antona Čehova luga Platonovs (tajā iedīglī atrodami visu turpmāko Čehova lugu motīvi). Tā ieguvusi divas Zelta maskas – kā lielās formas dramatiskā izrāde un par labāko aktiera darbu, ko saņēmis Platonova lomas izpildītājs tiešām lieliskais Vitālijs Kiščenko. Režisors Jevgeņijs Marčelli nebeidzamā melodramatiskā un komiskā vīriešu un sieviešu attiecību karuselī savam kolektīvam liek – spriežot pēc kostīmiem un spēles manieres – pārcelties no mūsdienām uz padomju laiku, tad atpakaļ pie Čehova smuidrajiem vidukļiem un aspazijiskām matu copēm... Skaļajā, kustīgajā bilžu kaleidoskopā, kas līdzinās situāciju komēdijai, neviens nemīl nevienu, kaut ļoti gribētu, bet Platonovs – tas vispār negrib neko. Beigās pat nokniebties un iedzert ne.
Režijas skaļie vārdi
Krievu kino un klasikas cienītājiem saldais ēdiens noteikti būs Pēterburgas Mazā drāmas teātra vadītāja pasaulslavenā Ļeva Dodina izrāde Viltus un mīla pēc Frīdriha Šillera lugas. Jau pirms 15 gadiem (trešais pēc Parīzes Odeona un Milānas Pikolo teātra) Mazais drāmas teātris ieguva Eiropas Teātra goda nosaukumu. Klasikai neierasti straujajā, bet nekādi citādi nelokalizētajā un nemūsdienīgotajā izrādē par mīlestības nolemtību racionālajās un ciniskajās varas un politikas spēlītēs spēlē Krievijas kinozvaigžņu plejāde un arī teātra grandi. Skaļākie vārdi – Ksenija Rapoporta, Jeļizaveta Bojarska (tā pati, kura PSRS galvenā musketiera Bojarska meita), Daņila Kozlovskis.
Zvaigžņots sastāvs ir arī Latvijā nu jau savējā režisora Konstantīna Bogomolova izrādē Gads, kurā es nepiedzimu, kas iestudēta tā dēvētajā Tabakerkā (Oļega Tabakova teātrī studijā) – bet uz Maskavas Dailes teātra (MHAT) skatuves ar MHAT un Tabakerkas aktieriem. Tik konceptuālu un spēcīgu teju kamerpsiholoģiskā, brehtiski episkā teātra, realitātes šova – un ģimenes drāmas, asas politiskās satīras un aģitbrigādes uzstāšanās miksli reti gadās redzēt. Izrādes pamats – mazliet ar disidentismu koķetējošā Viktora Rozova padomjlaika luga Medņa ligzda (tapusi 70. gadu beigās) – stāsta par vērtību krahu kāda augsta ierēdņa ģimenē: viņš piedzīvo dubultu znota nodevību (tas ar intrigu palīdzību ieņem sievastēva kāroto amatu un pamet viņa meitu, aizejot pie ietekmīgāka vīra atvases), sava nepaklausīgā dēla arestu un meitas nelaimi – viņa vīra ietekmē uztaisījusi jau otru abortu. Šis sižeta āķis arī devis nosaukumu Bogomolova "variācijai par tēmu". Jo Bogomolovs jau nebūtu Bogomolovs, ja viņš lugu nebūtu pārrakstījis, ieviešot gan brehtiskus songus (laiku pa laikam kāds no varoņiem ar dziesmu, dzejoli vai, teiksim, pionieres striptīzu izsoļo priekšplānā, pārtrūkstot izrādes sižetiskajai darbībai), gan dialogu, kurā vecā Sudakova apsviedīgais znots ar savu vēl jaunāko un vēl ciniskāko – karjeras veidošanas ziņā – kolēģi apspriež vecās paaudzes nenovēršamo aiziešanu no skatuves un to, ka tieši viņi – 70. gadu komjaunatne – būs pie varas 2000. gadā. Protams, skatītāji uzreiz apjauš, kas tas par duetu.
No astoņām Sudakova dzīvokļa telpām pret skatītāju zāli atvērtas tikai trīs, darbība notiek vairākās vienlaikus, un tajās, ko neredzam tieši, ielūkojas kameru acis, kas translē uz ekrāniem gan guļamistabās, gan tualetē notiekošo (tos, kas redzējuši Bogomolova Stavangeru Liepājas teātrī, nomierināšu, ka nekas seksuāls vai skatoloģisks šajās telpās nenotiek). Viss izrādē notiekošais ir vēl jo nežēlīgāks tāpēc, ka cilvēki, izņemot neatkārtojamās Rozas Hairuļinas iereibušo kioska pārdevēju, runā maigās, ieturētās intonācijās, kuras skatītājiem sadzirdamas dara mikrofoni. Turklāt starp Oļega Tabakova Sudakovu un viņa sievu Natālijas Teņjakovas izcilajā tēlojumā valda mīlestības un biedriska atbalsta pilnas attiecības.
Visām izrādēm Rīgā pieejams tulkojums latviešu valodā.